Iesaki rakstu: 
Patiesībā ir briesmīgi noskatīties, ko alkatība var izdarīt pat ar neikdienišķu personību.
Ir tāda latviešu tautasdziesma:
„Vaj mēs krāsni mūrēsim
No šiem vara gabaliem?
Vēl vajaga, vēl vajaga,
Vēl vajaga sidrabiņa!
Vēl vajaga, vēl vajaga,
Vēl vajaga papīriņa!”
Acīmredzot jau toreiz, kad šī tautasdziesma radusies, latviešiem ir bijuši cilvēki, kuriem vienmēr ir par maz. Lai cik daudz Dievs viņiem būtu devis, viņiem vienalga „vēl vajaga, vēl vajaga”. Un ne pašu sūrā, godīgā darbā nopelnīta, bet – no citiem.
Vajaga pulksteņus, vajaga iekārtot savus bērnus darbā savā kancelejā, vajaga riekstkoka mēbeles un lustras uz nodokļu maksātāju rēķina, vajaga nepelnītus tūkstošus par Liepājas vēja izpēti, vajaga zemi Jūrmalā, vajaga labāku mersedesu uz to pašu reņģēdāju rēķina.
Vajaga, vajaga, vajaga – un turieties, jūs, skauģi, kas nesaprot, ka vajaga taču! Cilvēki ar labāku atmiņu vēl atcerēsies to publisko histēriju, ko toreizējā valsts galva sarīkoja, kad viņai 2004. gadā pēc KNAB iejaukšanās neizdevās pakampt pusmiljonu vērtu zemesgabalu Dubultos.
Tagad jau atkal kaut ko vajaga – un alkatība spēj tā aizmiglot prātu un sirdsapziņu, ka kundzei, izskatās, pat prātā neienāk, ka likums attiecas arī uz viņu.
Nē, vēl vajaga, vēl vajaga, un tas ir pāri visam. Vajaga tā, ka melns gar acīm metas un jebkādas morāles normas izzūd. Vajaga tā, ka šim mērķim visi līdzekļi ir labi.
Pat pirms piecdesmit gadiem nomirušais bērniņš alkatības un iekāres apdullinātajai kundzei izrādījies pietiekami noderīgs, lai šo nevainīgo dvēselīti piesauktu kā pamatojumu, kāpēc lielmātei bija tik nepieciešams savu privātsekretāri paklusām sūtīt pie Ušakova un Co., lai izprasītu „pienācīgu” kapavietu „pienācīgā” vietā. Un, kad šie norādīja uz likuma normām, blēdībā iesaistīt Valsts prezidenta kanceleju. Pat šis bērniņš nu tiek piesaukts kā apbedījamais vietā, kas oficiāli – lai sekmīgi izdotos likumu apiet ar līkumu - tika pieprasīta „bijušo prezidentu apbedīšanai”.
„Kādā Monreālas skaistās Mount Royal kapsētas nogāzītē ir vientuļš mazs kapiņš, ko neviens gadiem ilgi neapciemo,” pamatojot savu iekāri, publiski skaidro bijusī Valsts prezidente. Alkatība ir tik pārņemoša, ka liek mātei publiski paziņot – viņa gadiem ilgi nav uzskatījusi par nepieciešamu sava bērna kapa apciemošanu. Pat izmantot to kā argumentu kārotās mantas iegūšanai. Kaut, lai jau uz rītdienu nopirktu aviobiļeti uz Monreālu (ar vienu pārsēšanos), pietiek ar 1823 eiro.
Mīļie, jaukie Saeimas deputāti, varbūt jūs tiešām varētu uz ātru roku ierakstīt klāt likumā dažus vārdus, lai bijušie prezidenti varētu izvēlēties vietu, kur viņi – ja jau vajaga, vajaga, vajaga – vēlas atdusēties? Kaut septiņvietīgu, kaut piecdesmitvietīgu? Lai alkatības pārņemtā kundze dabū savu?
Jo citādi – kaut kad jau viņa atgūsies, un tad... Ne velti kristiešu tradīcijā negausība, mantkārība, iekāre un lepnība ir septiņu nāves grēku vidū. Tās aptumšo prātu, liek darīt un runāt lietas, kas atjēdzoties to pārņemtajam liek šausmināties.
„Kā tagad mums savu bērnu guldīt kapa vietā, kas ir tikusi apgānīta ar naidu, dusmām un skaudību no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzīgu rīcību?” publiski jautā eksprezidente. Alkatības un lepnības pārņemtajai iekāres karstumā pat prātā neienāk sev pajautāt – kam gan jāvalda cilvēka galvā un sirdī, lai gribētu savu bērnu apglabāt izkrāptā, izblēdītā zemē?
Bet kaut kad taču atjēgsies...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
