Iesaki rakstu: 
Valsts mērogā Ziemassvētkus varētu saukt par meža retināšanas svētkiem. Ja ķīnietim valsts paģērē katru gadu iestādīt vismaz vienu koku un ir cerības, ka ar laiku pār Gobi tuksnesi šalks ciedru meži, latvietis vismaz vienu egli gadā nocērt. Nu varbūt necērt pats, tad viņa vietā to nocērt bizness.
Vismaz 800 tūkstošu eglīšu nonāk privātās mājās un dzīvokļos, gandrīz 200 tūkstošu – publiskās telpās – kantorī, veikalā, desu cehā, slimnīcā vai pansionātā. Vismaz 10 tūkstošu eglīšu tiek izstādītas publiskos skvēros, laukumos vai vienkārši iestādes nožogotajā teritorijā pie garāžas.
Vadošā firma Ragi un nagi uzskata par savu pienākumu uzstādīt egli Rīgā iespējami tuvu Ministru kabinetam vai Rīgas domei atkarībā no priekšnieka tautības vai politiskajām simpātijām. Lielāko pilsētas egli brauc nolūkot pilsētas mērs, un egles nolūkošana ir labs iegansts dzerstiņam ar partijas biedriem un pielīdējiem. Savukārt lepnākās centra egles tiek sasietas no daudzām mazām eglītēm.
Kopumā tas nozīmē pusmiljonu nocirstu eglīšu Pierīgā, jo benzīns tik dārgs, tik dārgs. Šķiet, visčaklāk eglītes cērt pie Baložiem (Ķekavas novadā) vai Jūrmalā aiz Raga kāpas. Glauna mašīna meža vidū Ziemassvētku laikā nozīmē nevis pārīti, kas tur veido attiecības, bet gan veselīgu ģimeni, kur sieva gaida vīru ar medījumu (eglīti).
Šīm eglītēm reti lemts nonākt koģenerācijas stacijā vai vismaz krāsnī kā atjaunojamajam energoresursam, lielākoties tās nonāk Getliņos vai vienkārši mežiņā, jo pastāv viedoklis, ka Ziemassvētku eglīte nav tāds piesārņojums kā būvgruži, kurus izberot latvieši uzmanīgi skatās riņķī – ka tik kāds nenostučī. Nokaltušo eglīti uz tuvējo mežiņu vai parciņu aiznes ar tādu kā lepnumu, ar laba darba apziņu – varbūt šī eglīte sadalīsies, izveidos trūdzemi, kur augt jaunām eglītēm. Arī smecerniekam un vabolītei būs ko uz kārā zoba likt.
A/S Latvijas Valsts meži laipni rūpējas par tautas tradīcijām, kur vectētiņš pa sniegu brien cirst Ziemassvētku eglīti. Valsts mežos katrs drīkst iet un nocirst vienu eglīti, kas ir ne resnāka par 12 cm diametrā. Nezināma iemesla dēļ vectētiņš vai kāds cits eglītes cirtējiņš parasti nolemj, ka jāizvēlas skaista egle, kura jācērt tajā augstumā, kur diametrs ir 12 cm, un, šķiet, iekārotākajām eglēm šie 12 cm ir aptuveni pusotru metru no zemes. Katrā Pierīgas mežā, kur iznāk skriet, var redzēt varen daudz šādu kropļotu koku.
Dievs, dod Ziemassvētkus bez sniega! Sniegotos Ziemassvētkos visas eglītes cērt 20 cm virs sniega, bet nesniegotajās – 20 cm no zemes. Izmanto cirvi, zāģīti vai lielu neasu nazi. Lielākoties nocirstās eglītes vietu varam atpazīt kā 20 – 30 cm augstus stabiņus ar taisnu vai slīpu asu nobeigumu.
Dejošanu ap mirstošu kociņu pasaulei kā nezūdošu svētku atribūtu sagādāja rīdzinieki 16. gadu simtenī. Par 1510. gada Ziemassvētku svinībām Rīgā ir stāstīts, ka neprecētie Rīgas tirgotāji, tolaik saukti par melngalvjiem, Ziemassvētku vakarā iznesuši no Melngalvju nama izrotātu Ziemassvētku eglīti, kura pirms tam tur stāvējusi visu Adventi. Aizdedzinājuši sveces, bet tad arī pašu eglīti, to darījuši, līksmi dejojot un dziedot.
Nekur pasaulē nav dokumenta, kas pastāstītu par vēl vecāku Ziemassvētku eglītes dedzināšanas tradīciju. Būtiska norāde – sadedzināja pašu eglīti, dejodami ap šo ugunskuru. Mūsdienu Latvijā šo tradīciju attīsta – eglīti nodedzina istabā, nereti kopā ar bērnu vai kādu viegli iereibušu pilsoni, kam svečotais koks uzgāžas virsū. Ja normālā ikdienā Neatliekamās palīdzības dienestam standarta izsaukums ir „alkohola reibums, galvas trauma”, tad Ziemassvētkos – „alkohola reibums, apdegums”.
Ja var ticēt leģendām (tās stāsta gan ugunsdzēsēji, gan bankas darbinieki), valsts dārgāko ugunsgrēku ne ta ar eglīti, ne ta adventes vainagu radījis Einars Repše vēl kā Latvijas Bankas prezidents, kurš nosvilinājis savu rakstāmgaldu, daļu dārgo bankas mēbeļu un nozīmīgākos dokumentus piedevām. Neviens man nav varējis pateikt, vai uz toreizējā baņķiera, vēlākā politiķa galda bija arī nauda un vērtspapīri. Bet, spriežot pēc Eināra lielajiem parādiem, iespējams, deguši lati un dolāri.
Internetā var atrast daudzus un labus padomus. Neapšaubāmi vērtīgākais, ko atradu, bija – noplēsiet eglītes kājai mizu, izdariet iegriezumus kājā, tad ielieciet eglīti siltā ūdenī, pieberiet aspirīnu un cukuru, lai eglītei ir enerģija. Te nu man gribētos ieteikt – pielejiet ūdenim enerģijas dzērienu, kazi, zari stāvus sacelsies.
Bet varbūt tomēr labāk eglīti necirst, bet Ziemassvētku dienā nostaigāt (noskriet, nonūjot) pa mežu katram atbilstošu distanci un paskatīt – cik skaists tāds koks mežā.
Foto no familysponge.com
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
