Iesaki rakstu: 
Krievija patiesībā jau ir okupējusi Latviju - tikai tas noticis tik nemanāmi, ka mēs to varam konstatēt tikai pēc netiešām pazīmēm, kas ir saskatāmas un apzināmas, tikai palūkojoties no malas, vēlams, neieinteresēti un cik necik objektīvi.
Pat ne vienkārši slima, bet ļoti, ļoti, ļoti slima suņa murgs, vai ne? It īpaši tikai dažas dienas pēc 18. novembra - parāde, saule, ziedu nolikšana, tradicionālais prezidenta ēēēēmmmm, koncerti, karogi, salūts, lāpu liesmas, pacilātība, apsveikuma vārdi un īsziņas. Acīmredzami mēs taču esam pietiekami vareni, raženi utt.
Nelaime viena - viss šeit uzskaitītais ir fasāde. Ārišķības. Tas, kas duras acīs, bet ne obligāti ir realitāte. Savukārt realitāte tikpat labi var būt pilnīgi cita.
Es uzskaitīšu dažādus "sīkumus", ko vienā kopējā failā vaļas brīžos esmu metis tikai dažas dienas, - "sīkumus", kas ir, maigi izsakoties, grūti izskaidrojami, ja raudzīties uz tiem no neatkarīgas, patstāvīgas valsts interešu realizēšanas viedokļa, toties lieliski iederas šī raksta virsrakstā izteiktajā domā.
Vispirms burtiski pāris jautājumi. Kāpēc, piemēram, Krievija nenopērk visus Latvijas medijus, kas vien tai būtu vajadzīgi sekmīgai tautas smadzeņu kompostrēšanai? Ir acīmredzami, ka tas nebūtu ne grūti, ne dārgi. Tad kāpēc tā vietā Krievija ļauj nosprāgt vienai Latvijas krievvalodīgajai avīzei pēc otras? Un kāpēc Krievijai vairs nav vajadzīgs pat tās iepriekš netieši uzturētais Rīgas "Dinamo"?
Un kāpēc Krievija, piemēram, pirms kārtējām vēlēšanām šeit vienkārši neuztaisa megakampaņu par 5-10-20 miljoniem, nepiegāž visus medijus un publisko telpu ar Kremļa propagandu un nedabū Saeimā 51 "prokrievisko" deputātu? Tas taču arī nebūtu grūti, jo vairāk, ka, kamēr pusiznīcinātais KNABs sarosītos, paietu mēneši, ja ne gadi...
Bet tagad daži fakti.
Viens. Lietuva savu sašķidrinātās gāzes termināli iegādājusies. Tas bija dārgi, bet ir iegādājusies. Tai būs arī kabelis uz Zviedriju. Igaunijas un Somijas premjeri nupat vienojušies par divu sašķidrinātās dabasgāzes termināļu būvi. Latvija šādu domu ir atmetusi. Latvijai kas tāds nešķiet pietiekami vajadzīgs.
Divi. Latvija ir paziņojusi par prettanku ieroču iegādi, taču tiem kaut kad nākotnē paredzēts tērēt gandrīz divdesmit reizes mazāk naudas nekā par novecojušām bruņumašīnām jau drīzumā. Ar vārdu sakot, kamēr Lietuva un Igaunija masveidā pērk ieročus, ar ko iznīcināt krievu tankus, Latvija pērk nedaudz aprūsējušus mērķus krievu tankiem.
Trīs. Visi Latvijas jau tā pusiznīcinātās zemessardzes ieroči, neskaitot bises, aiz atslēgas glabājas centralizēti, desmitu kilometru attālumā no zemessargu dzīvesvietām - lai nevienam nevajadzētu lieki pūlēties, tos visus vajadzības gadījumā uzreiz un bez pūlēm nobloķējot un attiecīgi neitralizējot arī zemessardzi.
Četri. Termiņuzturēšanās atļauju bizness: vai gan kāds brīnums, ka pašlaik kļuvis neiespējams iegūt pat jebkādus detalizētākus datus par to, kā ar to veicies šogad un kādi ļaudis ieguvuši iespējas par nelielu, taisnīgu samaksu uzkavēties Latvijā tad un tik, kad un cik ir tāda vēlēšanās.
Pieci. Ārvalstu investoru "izvērtēšana" ir nulles līmenī: nu, piemēram, "Skonto" stadions tiek pirkts un pārpirkts (kas ir gada lielākais nekustamo īpašumu darījums) par acīmredzami "tumšu", gandrīz droši, ka Krievijas izcelsmes naudu, - bet vienīgie, ko tas interesē, ir pāris mediji.
Seši. Kaimiņi igauņi pēdējos gados spējuši neitralizēt ne tikai Krievijas spiegus, bet arī valsts nodevējus augstos militāros amatos paši savās struktūrās. Latvijā šajā jomā - precīzi nulle, un nevienu reiniku-zatleru-maizīti-kozlovski tas ne mazākajā mērā nešķiet satraucam.
Septiņi. Drošības policija un pārējie specdienesti visā, kas minēts pēdējos trīs punktos, tikai bezzobaini un nevarīgi noskatās un "patur redzeslokā" - un ne jau tikai tāpēc, ka visi spēki aiziet politisko pasūtījumu pildīšanai.
Astoņi. Gan likumdevēji, gan augstākā izpildvara, rokas salikuši, noskatās, kā viens sīks birokratizēts papīrgrauzis iznīcina ne tikai vienīgo korupcijas apkarošanas struktūru valstī, bet arī Latvijas cilvēku ticību, ka korupcija tiešām var tikt iznīcināta.
Deviņi. Latvijas valsts "vara" jau kuro gadu ik pa laikam miermīlīgi iebubinās par to, kā Latvijas austrumi atrodas pilnīgā Krievijas informatīvajā telpā, un ceļ gaisa pilis - bet nevēlas atrast dažus nieka miljonus, lai šiem te austrumiem nodrošinātu kaut vai bezmaksas pieeju Latvijas komerckanāliem.
Desmit. NBS komandieris klaigā par to, kā mūsu ienaidnieks uzbrūkot visbūtiskākajam, kas ir "katras tautas pamatā - valsts mīlestībai un cieņai pret viņu". Tai pašā laikā augstākajā valstiskajā līmenī tiek darīts viss iespējamais, lai šo mīlestību un cieņu mazinātu - no "Citadeles" un Āboltiņas-Junkura mandātu afērām līdz Zaķa balsu pirkšanas piesegšanai un Triju Zvaigžņu ordenim cilvēkam, kurš savu ģimenes biznesu izglābis uz valsts un slavenā "3a portfelīša" rēķina.
Un vienpadsmit. Tiem nedaudzajiem, kuri par visu augstāk uzskaitīto vēl uztraucas, labākajās Putina propagandas tradīcijās tiek paziņots - jūs noteikti esat Kremļa nopirkti...
Tad nu pamēģiniet paši sev godīgi pajautāt - kāpēc viss iepriekš minētais notiek tā, kā notiek? Ja Krievija tomēr nav paklusām okupējusi Latviju, tad kā tad to visu kopā varat izskaidrot? Ne citiem - paši sev.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
