Iesaki rakstu: 
Latgaliski runājošie Varakļāni vairāk nekā pustūkstoti gadu bijuši Latgales sastāvdaļa: jau kopš 1483. gada Varakļāni ir atradušies Latgalē – Rēzeknes apriņķī. Vai tagad mums pēkšņi jākļūst par vidzemniekiem?
Tikai padomju okupācijas laikā 1963. gadā Latgalei nepiemērotā veidā pārveidoja pašvaldību robežas – un Varakļānu pagastu līdz ar draudzi saskaldīja, sakropļoja kā Berlīni! Novilka slimu, anomālu reģiona robežu pa Varakļānu pilsētas teritoriju 1 km attālumā no pilsētas centra. Puse pagasta Vidzemē, puse – Latgalē!
Pilsētas centrs nonāca Madonas rajonā, bet no pilsētas 5 km attālā dzelzceļa stacija “Varakļāni” atrodas Latgales reģionā! Vai tad tā nav anomālija? Daļai iedzīvotāju, lai sasniegtu savu pašvaldību Latgalē, jāšķērso Vidzemes teritorija aptuveni 4 km rādiusā un vēl aptuveni 5 vai 20 km attālumā.
Jautājums atbildīgajām, lemjošajām personām – vai kāds no jums šo ir redzējis dabā? Reiz taču iepazīstieties ar realitāti!
Ja visā Latvijā atlikušos padomju laikmeta pieminekļus nojauc, tad kāpēc Varakļānos neizlabo vēsturisko netaisnību?! Šī prātam neaptveramā reģionu robeža un Varakļānu atrašanās Vidzemes reģionā ir vistiešākais "padomju piemineklis". Fizisks un finansiāls apgrūtinājums visiem Varakļānu pagasta iedzīvotājiem!
Kāpēc latgaliski runājošai vēsturiskai Latgales zemei jāatrodas Vidzemē ar novada centru Madonā, ja ģeogrāfiskais novietojums tuvāks Latgalei – savām etniskajām mājām?!
Faktiski visa socializācija visās jomās varakļāniešiem notiek Latgalē! Vietējie iedzīvotāji pret šo vēsturisko netaisnību cīnās jau kopš neatkarības atjaunošanas sākuma. Veicam dažādas aptaujas, arī par vēsturiskā Varakļānu novada atjaunošanu. Bet pašvaldība bez kāda finansiāla pamatojuma neņem vērā Latgales zonas priekšrocības, bet spītīgi paliek pie "iestaigātām taciņām" (Varakļānu domes priekšsēdētāja atbilde kādā intervijā).
Domes aptaujas rezultāts – 84%, kas gribot pievienošanos Madonai, ir iespaidīgs tikai nezinātājam. Patiesībā aptaujā par Madonas novadu balsoja tikai 26% no visiem novada balsstiesīgajiem. Un tie 26% ir Varakļānu domes un atsevišķu personāžu ietekmēti. Ar domes sagatavoto transportu Varakļānu novada domes personas apbraukāja visas mājas ar urnu rokās, vēstījot, ka būšot iestāžu likvidācija, bezdarbs, ja pievienošoties Latgalei.
Politiķiem jāielāgo! Varakļāni ir jāpievieno Latgalei, jo tie latviskos Latgali un stiprinās visas Latvijas drošību!
Cieņā un cerībā uz Saeimas deputātu veselo, loģisko saprātu, labojot vēstures kļūdas. Varakļāniem jābūt savās etniskajās mājās gan kultūrvēsturiski, gan administratīvi!
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
