Vara baidās no patiesības un uztver to kā lielāku apdraudējumu nekā korupciju vai ārējos ienaidniekus
Vilors Eihmanis*04.02.2025.
Komentāri (41)
Iesaki rakstu: 
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati.
Vēl bīstamāka situācija veidojas, ja valsts drošības struktūras ne tikai ignorē korupciju un varas ļaunprātīgu izmantošanu, bet aktīvi vajā tos, kuri cenšas atklāt patiesību, – žurnālistus, trauksmes cēlējus un sabiedrības interešu aizstāvjus. Šādā situācijā drošības dienesti no valsts aizstāvjiem pārvēršas par tās lielāko draudu, jo viņu rīcība ne tikai normalizē noziedzīgu pārvaldes modeli, bet arī iznīcina jebkādu iespēju sistēmai attīrīties no iekšpuses.
Kad represīvās metodes tiek vērstas nevis pret noziedzniekiem, bet pret tiem, kas izgaismo valsts nozagšanu, tas signalizē par institucionālu sabrukumu, kurā vara baidās no patiesības un uztver to kā lielāku apdraudējumu nekā korupciju vai ārējos ienaidniekus. Šādā sistēmā demokrātija kļūst par fasādi, bet pati valsts – par instrumentu šauras elites rokās.
Tāpēc sabiedrības atbildība ir nepieļaut drošības dienestu pārvēršanos par "iekšējo okupantu", kas aizsargā nevis tautu, bet savus patronus. Demokrātiskā valstī drošības struktūru galvenajam uzdevumam jābūt nevis varas noturēšanai, bet tiesiskuma un sabiedrības interešu aizsardzībai. Ja tas nenotiek, tad jautājums ir nevis par to, vai valsts ir nozagta, bet gan – vai tā vispār vēl pastāv kā tiesiska valsts.
* Latvijas Jurisprudences speciālistu un ekspertu asociācijas valdes loceklis
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
