Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Var piekrist Rūtupam

Viesturs Rudzītis
01.08.2017.
Komentāri (19)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Uz jautājumu, kas ir “Baiļu” autors, manuprāt, atbildēt ir visvieglāk. Cilvēki, kuros izšķērdīgi apvienojies publicista lāzerīgais skats, rakstnieka iztēles mutuļi, krāšņa asociēt- un verbalizētspēja kombinācijā ar mizantropiju smagā formā, dzimst reti. Varbūt vienreiz vēsturē, bet kas to lai zin. Ja minēto grāmatu nav radījis Lato Lapsa, tad man varbūt būtu noderīgi apēst kaut ko negaršīgu, piemērām, savu cepuri. Gan jau viņš arī pats zina, ka visi zina. Tāda rotaļa ar anoniminitāti, kam ir arī racionālā puse – anonīmi var atļauties daudz vairāk, neriskējot tikt izsauktam pie tiesas.

Bet vai tas vienmēr ir labi un interesanti – sajaukt kopā droši zināmo, ticamo, pieļaujamo un izfantazēto? Šaubos, sevišķi situācijā ar šo grāmatu, kurai tomēr ir ambīcija – tikt uztvertai kā patiesībai, gandrīz vai dokumentālai un pētnieciskai žurnālistikai. Te ir kaut kas apšaubāms klāt, ja ne negodīgs. Atklāta tiesa, no cita viedokļa raugoties, būtu vajadzīgāka. Bet mēs, lasītāji (ar autoru) jau zinām, kā ir ar tām tiesām…

Varbūt tiem, kas grāmatu nav lasījuši, sākumā jāpaskaidro – tā uzveidota ap čekas maisu tēmu (kas mani interesē daudz mazāk, kā, izrādās, daudzus šajā valstī – tas maigi sakot), apgalvojot, ka tie jau vairākus gadus nozagti vai pārdoti no SAB un nonākuši privātās rokās. Un ka no tā visvairāk būtu jābaidās ostas pilsētas mēram Embergam, kura biogrāfijā ir kāds pikants noslēpums, kura dēļ savulaik viņam bijis mīļi ieteikts kļūt par čekas ziņotāju. Vēl vairāk – viņš svīst aukstus panikas sviedrus, iedomājoties, ka noslēpums varētu nākt gaismā, un bailes par to lielā mērā ir motīvs viņa rīcībai daudzu gadu garumā. Starp rindām nojaušams – ja noslēpums nāktu gaismā, sabruktu visa Emberga impērija. Latvijas vēsturi varētu sākt rakstīt no tīras lapas. Lustrācija atrisinātu visu. Tiešām?

Bet noslēpums tāds pavisam pelēcīgs, manuprāt – Embergs studiju laikā, 1973. gada oktobrī ticis slepeni fotografēts homoseksuālu attiecību kaisles brīžos kopā ar savu pasniedzēju, pēc tam čekas šantažēts. Gribas teikt – nu un? Kas tur tik skandalozs šodien? Ka cilvēks, iespējams, biseksuāls? Nav tur nekāda objektīva skandāla, tādi laiki. Turklāt konteksts ļauj viņam uzvesties kā (gan pasniedzēja, gan čekas) Upurim un varbūt pat izpelnīties savu ideoloģisko pretinieku līdzjūtību. Šajos pieņēmumos es gan nevaru paļauties uz to, ka Latvijas sabiedrība uz šādu faktu raudzītos tāpat ka es. Varbūt tā līdzīgi autoram šausminātos, riebumā novērstos un pārstātu balsot par, kā izrādās, pediņu, cietumnieku slengā – gaili, kam vieta tikai pie parašas?

Šis ir mani interesējošs jautājums, diemžēl atbildi uz to laikam neuzzināsim. Gadījumā, ja autoram ir dokumentāli pierādījumi kaislīgajam vai vardarbīgajam notikumam universitātes auditorijā, tad es viņu saprotu un pieļauju šādu grāmatas konstrukciju. Bet ja šī epizode ir sadomāta, turklāt bez kādiem netiešiem pierādījumiem un svecīšu turētāju stāstiem, tad es teiktu – tas ir bezgaumīgi. Puiciski, līdzīgi kā vēlēšanu plakātos attēlotajiem piezīmējot ne tikai ūsiņas, bet arī krāniņus šāviena gatavībā. Ja Emberga homoseksuālais piedzīvojums ir izdomāts, tad tā vairāk ir nodeva autora mizantropijai, vēlmei sist visiem – jo sāpīgīgāk, jo labāk, it kā cīnoties/atriebjoties, bet ar iekšēju aizsargāšanās motivāciju.

Taču – vai tas piestāv taisnības cīnītājam? Šaubos. Tas rada situāciju, kurā tie, kas uz skatuves nav sakrāmēti līķu kaudzē, ir bagātīgi apsmērēti ar mēsliem, kam vienīgā loģika ir – tas atbilst autora gaumei. Tikpat iespējams, ka tikai autora skatījumā Embergam pierakstītais gejiskais izlēciens ir kaut kas superskandalozs, kuram nākot gaismā, Latvijā nekas vairs nebūs tāpat kā līdz šim? Varbūt Lapsas iekšpasaulē tā tas uzkonstruēts, bet objektīvi var būt daudz vienkāršāk. Embergs varētu paziņot, ka čeka bildes samontējusi, bet gadījumā, ja tās toreiz tiktu izplatītas, tam neviens neticētu. Sliktākajā gadījumā viņš varētu paskaidrot, ka ticis izvarots, bet baidījies (to var saprast) par to sūdzēties milicijā. Viņš pat varētu būt tik drošs un virtuozs, ka sasauktu prees konferenci un ar sev raksturīgo pašironisko smīniņu, ieturot krāšņas pauzes, pavēstītu saviem ideoloģiskajiem oponentiem – kādēļ jūs mani nemīlat, es redz, jau tajos bargajos gados biju tik progresīvs! Manuprāt, šī nebūt nebūtu smagākā situācija ostas pilsētas priekšnieka dzīvē, viņš izlīdis no daudz smagākām.

Nākamā grāmatas it kā sensācija – advokāta Rūtupa slepkavība ar mērķi nepieļaut, ka Emberga noslēpumi (bet ne tikai viņa!) izpeld atklātībā. Atkal nezinu, vai šī versija ir kas vairāk kā autora fantāzijas auglis, bet, ja tā izrādītos patiesa, es autoram daudz nepārmestu. Rūtupa raksturs un uzvedības motivācija attēlota meistarīgi, starp citu, to pašu var teikt par Embergu – šī noteikti ir autora talanta vismaz viena no virsotnēm. Taču tūliņ pat – liels Bet… Nemēdz būt cilvēku, kam ir tikai nesimpātiskā puse. Piemērām, es neticu, ka Embergs savai Venspilij nebūtu ļoti pieķēries, nevēlētu tai labu un nelepotos ar tās panākumiem. Es neticu, ka viņš daudziem ir darījis labu tikai aiz egoistiska un auksta aprēķina. Bet vai gan mizantrops spēj to ieraudzīt?

Autora nepasalavēts palika arī Rūtups, bet tā gan varētu būt arī literāra viltība labā izpildījumā. Advokāta uzskati pausti izsmeļoši – tie ir izteikti nacionālkonervatīvi un skaidrs, ka šodienas Latvijā tie daudziem ir simpātiski. Ja autors neceļ Rūtupu debesīs (man ir aizdomas, ka kaut kāda simpātija tomēr eksistē), tad advokāts dabū Upura lomu un tas var būt (ne sevišķi godīgs gan, bet šeit es varētu būt pārāk sīkumains) turbo viņa pasaules ainai, rīcībai, ideāliem. Šāds Rūtups varētu būt pelnījis pieminekli kaut kad, neskatoties uz viņa pelēko, maigi sakot, darbību un neskatoties uz to, ka plāns palika tikai plāns.

Vispār jau autors ir viens pret visiem, ielenkts savā cietoksnī, jo arī Āboliņai viņš velta gan jau ka patiesus un trāpīgus, bet izsmējīgus un vienpusīgus vārdus. Padomju literatūrā viņš debitēt nevarētu, jo – kur gan pozitīvais varonis? Visi tikai tādi riebekļi, nepilnīgie, ar vārdu sakot, tarakāni. Pie grāmatas virsotnēm noteikti pieskaitāms tarakānu uzskaitījums, lakoniskie, bet briljantie raksturojumi un ir jūtams, ka nelietīgais Embergs uz tiem skatās pilnīgi identiski kā vientuļais autors – taisnības cīnītājs.

Varētu jautāt rakstniekam – bet kur ir jūsu pilsoniskā pozīcija, par ko jūs balsotu vēlēšanās? Pieņemot, ka šī grāmata tomēr nav tikai individuāls robinhudisms, bet ka kāds ir bijis ieinteresēts talantīgo spalvas dancinātāju iesaistīt savā polittehnoloģijas prejektā (uz sabiedriskiek pamatiem, protams), kam tas būtu izdevīgi? Kas ir tas, kas pret Embergu, Āboliņu, Smēli, Rigmani, aprobežotajiem jaunajiem un nopirktiem vecajiem nacionāļiem, ja atmiņa neviļ arī pret Urbi? Tāds jautājums rodas, sevišķi tādēļ, ka grāmata parādījusies laikā, kad ne sevišķi gludi un sekmīgi tiek reanimētas Rīdzenes sarunas, kuras vērstas pret “tumšajiem spēkiem”, izvairoties no jautājuma, cik tad gaiši ir “gaišie”. Neredzu tādu Lāčplēsi vai Terminatoru, kamēr tiek atskaņota uvertīra viņa uznācienam, bet varbūt tas vēl stāv kulisēs, gaida īsto brīdi? Bišķi jau tas varbūt ir iezīmējies, jo (it kā) Rūtupa programmas punkts par visas tautas vēlētu prezidentu publiskajā telpā jau tiek sildīts labu laiciņu.

Mans apgalvojums, ka neviens grāmatā nav īsti pozitīvs varonis, tomēr īsti kritiku neiztur. Vispozitīvākais, lai arī tikai nedaudz pozitīvs, ir algotais slepkava Ziema. Kas, protams, rada daudz jautājumus par autora gaumi, bet varbūt tomēr – dzīves izmisumu. Varbūt par literāru bezizeju, jo diez vai būtu lasāma grāmata, kur pilnīgi visi un viss ir preteklīgi. Man personīgi simpātisks šķita arī prokurors Dundurs, lai gan autors ņirgājas arī par viņu. Bet varbūt šīs simpātijas un līdzjūtība tādēļ, ka tiek eleganti aprakstīti reāli notikumi – kā nelietīgi un profesionāli tiek iznīcināts godīgs cilvēks, labs sava darba darītājs un, šķiet, arī labs tēvs – skat. šeit. Man šīs tehnoloģijas ir zināmas arī no personiskās pieredzes un ļauj apgalvot – nelietība, kādu savērpj daži cilvēki bez sirdsapziņas, izmantojot attiecīgas tehnoloģijas un publisko telpu, diemžēl šodien kļuvusi par normālu instrumentu savas ietekmes izcīnīšanai.

Grāmatai ir labs nobeigums, kurā parādās kāds pagara auguma izbrīnīts sešinieks ar brillēm, kurš anonīmi saņem apzeltītu Rūtupa piezīmju grāmatiņu un divas noslēpumainas atslēdziņas. Pašas beigās – autora prefekti ieskicētie Neatbildētie jautājumi, kurus atļāvos sanumurēt:

1. Kā tad īsti izbeigtā kriminālprocesa mapīte nonāk uz prokurora Dundura galda? Vai to noliek tas pats cilvēks, kas pēc tam pabrīdināja Embergu? Un kā mapīte pazūd?

2. Kurš piezvana Rūtupam un mēģina viņu brīdināt par Ziemas ierašanos?

3. Kurš patiesībā pasūta Unkera (Venspils “naudas plūsmu” zinātāja) slepkavību – bet varbūt viņš joprojām ir dzīvs?

4. Kuram un kāda jēga atstāt Rūtupam ieroci arī tad, kad viņam tas oficiāli bija liegts?

5. Kāda loma visā notikušajā ir Āboliņai?

6. Uz ko īsti Embergs “tur” Šahisti (ministri un Nacionālās drošības padomes dalībnieci – VR)? Kas ir redzams viņa kolekcijā esošajā video?

7. Kas īsti ir cilvēks, kurš izsauc Ziemu atpakaļ uz Latviju un kam viņš nespēj atteikt?

8. Kur Voronovskis (“labais” policists – ak jā, vēl viens nosacīti pozitīvais tēls!) noskaidro Ziemas kontaktus, ko tik laipni izsniegt Dunduram?

Tiek solītas “Bailes – 2” ar pagaidu nosaukumu “Vara” – tas notikšot nākamgad pirms vēlēšanām. Vai līdz tam jau redzēsim (it kā būtu jāizgaismojas) politisko spēku, kam varētu patikt šīs “Bailes”?

Bet tas, kas man vislabāk patika šajā grāmatā – kā jebkurš priekšnieks “izstaro viedokli”, kurš vienmēr ir svarīgāks par oficiālo dokumentāciju&likumu un kuru ļaudis varbūt labprātīgi, bet varbūt (iedomāti?) spiestā kārtā tā uztver. Man gribētos vairāk atbildības prasīt nevis no oligarhiem (kas ir daudz vairāk kā trīs) un citiem “starotājiem”, bet no uztvērējiem. Abas puses kopā padara tiesiskumu par tukšu saukli. Kā es to redzu, šajā fenomenā izpaužas sociuma vajadzība atkārtot kaut ko feodālismā līdz galam neizdzīvotu, pirms kaut kad varbūt būsim nobrieduši tādai valsts pārvaldes formai, kāda it kā patlaban ir tikai uz papīra (šeit es runāju gandrīz kā Rūtups).

Amizanti, bet nežēlīgi atklāta “brīvās preses” anatomija. Sevišķi atkailināts žurnālistu verdziskums, tajā skaitā arī nepazinātais. Un tomēr dažiem patīk runāt par “valsts nozagšanu”, nevis “izpārdošanu”, “atdošanu”, “nodzeršanu”. Alksnes tēls, viņas kvēlā ticība “krievu draudiem” un Jutai, kā arī atkarība – gan ledusskapja vilkme pēc deviņiem vakarā, gan “ziņu kaislība” – izslīpēti ne sliktāk kā Emberga un Rūtupa tipāži. Gandrīz ar pārfrāzētiem Dantes vārdiem var raksturot atmosfēru, kas valda autora aprakstītajās drošības iestādēs – dodoties “tur”, cerību atstāj “šeit”. Tajā ar savu īsto uzvārdu attēlots arī latvju spiegošanas vecmeistars Trautmanis (skati arī viņa grāmatu – http://nra.lv/kultura/161133-kultura-andra-trautmana-gramata-izlukosanas-noslepumi.htm ) Viņš gan tur vissimpātiskākais. Vai tas dēļ autora privātās nepatikas pret drošībniekiem, jeb arī daudzmaz objektīvi? Visas tās štelles, biznesi, tehniskie izdevumi…

Bija jādomā par nosaukumu – manuprāt, ne jau bailes palaiž šo riņķa danci. Īsumā – var piekrist Rūtupam, kurš izsakās, ka mums, diemžēl nav bijusi tūkstošgadīga valstiskuma pieredze kā Anglijai vai Krievijai, tādēļ kļūdas var saprast, kaut arī tās var izrādīties liktenīgas. Ar vārdu sakot, es grāmatu nosauktu par “Feodālisma recidīvu” (vai – atraugu, lai būtu tuvāk autora izteksmes stilam) vai “Predemokrātiju”.

Tādas tās pārdomas. Visumā – grāmata kruta, ar stilu un, protams, ietekmi, kas nav mazsvarīgi. Palasīju, ko savā medijā ierakstījis autors – sanāk tāda kā pašintervija, bet samocīta, grāmatas necienīga – http://www.pietiek.com/raksti/blaviens__tads_varetu_but_bailu_zanrs_indrika_latviesa_pirma_intervija Tur nolasās gan lepnums par popularitāti (saprotu to rosolīgo sajūtu, arī viena mana grāmata savulaik vairākas nedēļas bija Top augšgalā!), gan izsalkums pēc atgriezeniskās saites. Tad nu lai šī arī būtu! Tomēr pavisam iespējams, ka nebūs daudz atgriezeniskuma devēju, jo pulka ļaužu gan jau ir sadusmoti, pazemoti, izņirgti. Viņi gribēs izlikties, ka nekas nav noticis. Bet ja tā, ko autors viņiem padarīs?

Pārpublicēts no http://www.viestursrudzitis.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas glorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...

12

Mārtiņš Bondars = politiskā prostitūta?

FotoStarp citu, to pirmais pateica Artuss Kaimiņš. Un pēc šī raksta izlasīšanas dīvainā kārtā šādam apgalvojumam varētu piekrist pat premjers Krišjānis Kariņš. Un Raimonds Pauls jau noteikti. Jo ļoti iespējams, ka zināmā mērā par Maestro un tūkstošiem citu Krājbankas noguldītāju apmuļķošanu saņemtā asinsnauda palīdz nodrošināt Bondaru pārim ierasto spožo un padārgo dzīves stilu. Citi iespējamie scenāriji, kā Latvijas liberālās politikas “spīdeklis” Mārtiņš Bondars un viņa daiļā kundze Ieva gūst ienākumus, ir pāris krimināllietu ierosināšanas vērti.
Lasīt visu...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...

21

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

FotoIesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada 7.septembrī: ”...Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir svarīga katra valsts iedzīvotāja vēlme būt šajā sabiedrībā, dzīvot, pilnveidoties un meklēt aizsardzību nepieciešamības gadījumā...”
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

FotoRietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu...

Foto

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

Iepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka...

Foto

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs...

Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...