„Valstsgribis”: kāpēc Levita oficiālajā biogrāfijā tiek slēpta dalība „Klubā 21”?

„“Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit gados, kas velkas mums līdz un kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji, kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tamlīdzīgi.”

Šos vārdus Egils Levits no Saeimas tribīnes saka 2019. gada 29. maijā, parlamenta vairākuma ievēlēts par valsts prezidentu un sasniedzis vismaz oficiāli augstāko posteni Latvijas varas sistēmā, uz ko ceļu sācis… nē, ne jau pirms četriem gadiem, kad uz šo amatu ir kandidējis nesekmīgi, un arī ne vienā vai pat divos iepriekšējos piegājienos, kas palikuši slēpti un tikai neliela cilvēku pulciņa pamanīti, bet gan tālajā 1991. gada nogalē, kad nākamais “nācijas tēvs” sper pašus pirmos soļus viņa vēlāk publiski nosodītajos “ēnu lobija mēslos” – un, jo tālāk, jo apņēmīgāk un arī dziļāk.

Kad 1991. gada beigās presē parādās virknes sabiedrībā pazīstamu cilvēku parakstīts novēlējums “Veiksmīgu un pārmaiņām bagātu Jauno gadu!”, nez vai kāds var iedomāties, ka šis šķietami pilnīgi nekaitīgais sludinājums aizsāks vispirms aizvien pieaugošus runu uzplūdus par oligarhijas nākšanu demokrātijas vietā, bet ar laiku – arī pavisam īstu ekonomisko grupējumu un arī Egila Levita mūsu dienās vismaz publiski tik nīsto oligarhu parādīšanos, liekot Jānim Jurkānam publiski paziņot: “Skaidri redzam – šodien Latvijas politiku savās rokās tur trīs, varbūt četri cilvēki. Es pat teiktu vēl skarbāk – tur to aiz rīkles.”

Jaungada novēlējuma parakstītāji tiešām ir tālaika Latvijā lielākoties labi pazīstami cilvēki – ne tikai augstas amatpersonas, politiķi vai viņiem pietuvinātie (Sergejs Ancupovs, Mārtiņš Arnītis, Indulis Bērziņš, Valdis Birkavs, Jānis Bunkšs, Ojārs Kehris, Jānis Krūmiņš, Andrejs Panteļējevs, Māris Steins un Mārtiņš Virsis), bet arī dzejnieki, komponisti, sportisti, pat pa kādam filozofam un uzņēmējam. Sludinājumā var atrast arī parakstus, ko atstājis Helmuts Balderis, Leons Briedis, Māris Graudiņš, Imants Kalniņš, Vladimirs Kuļiks, Zigmārs Liepiņš, Juris Podnieks, Olafs Pulks, Igors Šuvajevs un Valdis Valters. Un… 21 parakstītāja vidū ir arī Egils Levits.

Parakstītāju kopskaits ir precīzi acīte jeb 21, un tiek uzskatīts, ka tieši ar šo apsveikumu tad arī sākas mūsdienu Latvijas teju vai visleģendārākās un teiksmainākās neoficiālās struktūras – “Kluba 21” (kura oficiālais nosaukums ir “Eiropa 21”) – vēsture. Divus gadus vēlāk, kad atklātībā nonāk “Kluba 21” biedru saraksts, izrādās, ka tā rindās ir gan virkne ļaužu, kuru vārdi pēc tam tiek atrasti “čekas maisos”, gan tādi impozanti uzņēmēji kā Leonīds Esterkins, Aigars Freimanis, Mihails Gurēvičs, Ilze Jurkāne, Viesturs Koziols, Vilis Krištopans, Jūlijs Krūmiņš, Georgs Lansmanis, Slava Lerners, Ādolfs Sadauskis, Gunārs Slavinskis, Jevgeņijs Šihmanis un vēl citi.

Kas kopējs varētu būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, pat tiem laikiem šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem? Formāli visi dibinātāji ir apliecinājuši, ka iestājas “Klubā 21” kā “brīvprātīgā sabiedriskā organizācijā, kura ir izveidota, lai sekmētu demokrātijas institūciju veidošanos Latvijā, atbalstītu indivīda un sabiedrības brīvības idejas, veicinātu privāto iniciatīvu un brīvā tirgus ekonomiskās attiecības, sekmētu Latvijas politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras uzplaukumu, veicinātu personiskos kontaktus un domu apmaiņu kluba ietvaros”.

Savukārt pats “Klubs 21” saskaņā ar tā pilnīgi oficiālajiem statūtiem dara tikai labus un atzīstamus darbus – “regulāri rīko kluba biedru sanāksmes, piedalās ekonomisko, kultūras, izglītības un sociālo programmu izstrādāšanā, realizācijā un atbalstīšanā, organizē labdarības pasākumus, lekcijas, koncertus, izstādes, sporta un citus pasākumus, sniedz vispusīgu atbalstu atsevišķiem cilvēkiem vai sabiedriskām organizācijām, kustībām, kuru darbības mērķi sakrīt ar “Kluba 21” darbības mērķiem, brīvi izplata informāciju par savu darbību, popularizē liberālisma idejas, var uzturēt sakarus ar citu valstu sabiedriskajām organizācijām, var veikt citu darbību, kas nav aizliegta Latvijas Republikas likumdošanā”.

Tā ir oficiālā puse, savukārt ne tik oficiāli populārākā versija ir nedaudz cita: pie Latvijas pirmā un, iespējams, visietekmīgākā politekonomiskā grupējuma veidošanās būtībā vainojami divi cilvēki, kuri paši vēlāk par politikas pirmā līmeņa veidotājiem vai liela mēroga uzņēmējiem tā arī nekļūst, – Augstākās Padomes deputāti Jānis Krūmiņš un Indulis Bērziņš. Tieši viņi 1992. gada sākumā Reiterna namā savāc kopā bariņu domubiedru un vienkārši interesentu, ar kuriem domā kopā spriest, kā tālāk attīstīties valstij un kā sabalansēt politiķu un komersantu intereses.

Tiesa, jau no paša sākuma šie plāni un ieceres ir, maigi izsakoties, ļoti atšķirīgi. No ideālisma tā arī “neizārstējies” Juris Podnieks formulē uzņemšanas klubā un pašas organizācijas pamatfilozofiju – mainīt apziņu, ka būt bagātam ir slikti, un faktiski likvidēt sabiedrības “nabadzības domāšanu”. Vēl citi kluba izveidošanas iniciatori kaļ vēl grandiozākus sabiedrības audzināšanas un uzlabošanas plānus, bet pirmo “Kluba 21” prezidentu Jāni Krūmiņu uz tā dibināšanu mudinājusi apziņa, ka politiskā vara sāk attālināties no naudas varas un otrādi, bet tas no biznesa viedokļa nav īsti labi.

Tikmēr ne mazumam ļaužu “Klubs 21” jau 1992. gadā ir tikai un vienīgi vieta, kur stiprināt kontaktus un gūt pieeju “valstiskiem cilvēkiem”, kuri citādi atrodas faktiski nesasniedzamā attālumā. Pat Andrejs Panteļējevs vēlāk atzīst, ka klubs bijis tā vieta, kur politiķi varēja konsultēties ar uzņēmējiem un otrādi, kļūstot par tādu kā lobēšanas instrumentu, bet, protams, tiešām samazinot attālumu starp biznesu un politiku.

Diskusijas, lekciju klausīšanās, brīvības (kas oficiāli skaitījās kluba biedru kā kārtīgu liberālisma draugu faktiskā pamatvērtība) slavināšana, riekstiņu graušana un kontaktu dibināšana gan ir tikai viena no “Kluba 21” darbības izpausmēm. Cik tādu bija īstenībā – un kuras bija būtiskākās?

Krasu viedokli šajā ziņā pārstāv toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš visā nopietnībā apgalvo, ka “Klubs 21” jau 1992. gada sākumā reāli esot pārņēmis varu valstī. Visiem skeptiķiem J. Škapars oponē ar vārdiem: “Kluba mērķis, īsi sakot, ir varas jautājums. (..) Klubs ir koferis ar dubultdibeniem. Pirmais slānis ir relaksācijas forma – pasēdēt, iedzert šampanieti, patērzēt –, bet klubam paliks arī otrais – slēgtais līmenis. Klubam ir lietas, viņi negrib, lai tas nāk ārpusē…”

Oficiāli, protams, “Klubs 21” nekad nekādas oficiālās varas sviras tā arī neiegūst, taču jebkurā gadījumā apšaubāms nav viens: ja arī tas nefunkcionē kā neformālais varas centrs, tad nepārprotami kalpo par aizmetni un sava veida “fārmklubu” Latvijas deviņdesmito gadu absolūti ietekmīgākajai partijai – savienībai “Latvijas ceļš” –, lai kā arī kluba vadība dievotos par pilnīgi pretējo.

Tieši “Kluba 21” birka ir tā, kas daudzus rietumniekus dara piesardzīgus pret iesaistīšanos topošajā partijā – okeāna otru pusi sasniedz valodas, ka klubā iesaistījušies arī uzņēmēji ar ne visai labu slavu. No tālās Amerikas atskan pat dažas ļoti dusmīgas balsis, piemēram, Lotārs Stūre no Indianapoles latviešu presei raksta šādus vārdus: “Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) ar satelītiem ir nodevusi trimdas tautiešus un latvju tautu, bet, kārodami pēc mīkstiem krēsliem, ir gatavi bučoties un sēdēt kopā vienalga ar ko – kaut ar lielkomunistiem, kaut ar velnu. PBLA iestājās blokā ar lielkomunistiem, ar bēdīgi slaveno “Klubu 21”.”

Tomēr atsevišķi protestētāji procesus ietekmēt nespēj, un arī “rietumniekus” pārstāvošajam Egilam Levitam darbošanās roku rokā ar “naudas varu” atšķirībā no viņa vēlāk deklarētajām “vērtībām” un “principiem” tolaik šķiet gluži normāla lieta. Roku rokā ar citiem “Kluba 21” biedriem viņš strādā pie tā, lai sāktu uzkrāties tie paši mēsli, kurus nepilnus trīsdesmit gadus vēlāk “nācijas tēvs” no Saeimas tribīnes aicinās izmēzt.

Jau deviņdesmito gadu vidū publiskās vaimanas par oligarhiem sit augstu vilni. Kādreizējais kompartijas ideologs un padomju kolaborants, vienlaikus Tautsaimnieku politiskās apvienības pārstāvis Ojārs Skudra ir publiski izmisis par Latvijas nepilnīgo demokrātiju un “oligarhijas valdīšanu”; Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas vadītājs Juris Bojārs tikpat publiski vēsta, ka “Latvijā nav demokrātijas, bet tipiska bagāto vara – oligarhija, par naudu var nopirkt jebkuru un jebko. Režīms jānomaina pēc iespējas drīzāk”; PBLA vadītāja Vaira Paegle paziņo, ka Latvijā darbojoties sakropļotas partiju sistēmas izveidota oligarhija; prese sāk aizvien skaļāk runāt par to, ka valstij draudot “oligarhu kliķes kontrole pār privatizējamiem valsts monopoliem”.

Pamatus tam visam ir licis arī “Kluba 21” biedrs un “Latvijas ceļa” pārstāvis Egils Levits.

1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās “Latvijas ceļš” ir svinējis pārliecinošu uzvaru, un tā paša gada augustā Egils Levits kļūst ne tikai par tieslietu ministru, bet arī par sava partijas kolēģa Valda Birkava kā ministru prezidenta biedru un šajos amatos darbojas ilgāk nekā gadu, līdz 1994. gada 19. septembrim.

Tad, pēc Valda Birkava valdības demisijas, “Levits vairs negribēja, aizbrauca atpakaļ uz Vāciju. Viņš tālredzīgi redzēja, ka lietas, kā teikt, lēnā garā bojājas. Cilvēki bojājas, es pats arī vairs negribēju tur būt un piedalīties. Egils izlēma uzreiz aiziet prom,” saka nākamais “Latvijas ceļa” premjers Māris Gailis. Viņš stingri paliek pie tā, ka Egils Levits toreiz esot izlēmis neturpināt pašmāju politisko karjeru visnotaļ ideālistisku apsvērumu dēļ.

Bet vai tā tiešām bija? “Viņš vienmēr bija kluss, pieklājīgs, nekad nebļaustījās, noslēgts, līdz ar to viņš tā arī lēnām uzaudzēja sevi pats. Un viņam tolaik bija ļoti labs deguns. Izcili labs deguns. Viņš, es domāju, drīz saprata, ka “Latvijas ceļā” viņam nekādu lielāku karjeru uztaisīt neizdosies un līdz augstākajam līmenim viņš netiks, jo tur bija daudzas spilgtākas personības, un pēc Birkava valdības demisijas viņš ņēma un izvēlējās pats savu ceļu uz varu. Tā sacīt, ar lielu līkumu,” atceras “Kluba 21” dibinātājs, tagad jau aizsaulē aizgājušais Jānis Krūmiņš.

Ilgus gadus Egils Levits gan ir publiski stāstījis, ka tiekšanās uz vietējās varas virsotnēm viņam neesot bijusi ne prātā. “Patiesībā viņš jau kopš deviņdesmitajiem gadiem meklēja veidus, kā atgriezties – bet nevis vienkārši tāpat, bet baltā zirgā. Es viņu konsultēju mazliet uz iepriekšējām prezidenta vēlēšanām un tad vēl arī pirms tam. Tāds bija princis Čārlzs, es ar viņu tikos. Viņš atstāja tādu iespaidu, ka uz pasaules nav svarīgāka cilvēka par jums. Klausījās. Varbūt viņam pilnīgi neinteresēja tas, ko es viņam tur stāstu, bet viņš klausījās. Tāds pats bija arī Bils Geitss. Acīmredzot tā ir vai nu karaliskā, vai ebrejiskā audzināšana, tāda tā bija, un tāda tā ir arī tagad…” stāsta Jānis Krūmiņš.

Novērtē šo rakstu: