“Valstsgribis”: kā Levits pakampa viņam „sakārtoto”, bet nepienākošos Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu

Grāmatas “Viltvārdis” lasītājiem jau ir zināms, ka visas izlielītās Egila Levita kvalifikācijas gan politoloģijā, gan tiesību zinātnēs ir, maigi izsakoties, niecīgas. Viss, kas patiesībā atrodas viņa akadēmisko grādu bagāžā politikas zinātnēs, ir diplomēta politologa akadēmiskais grāds, kuru viņš pats publiski nodēvē par “līdzvērtīgu maģistra grādam”– un lai nu tā arī būtu.

Savukārt tiesību zinātnē Egilam Levitam nav pat tik daudz – ir tikai Vācijā nokārtots Lielais juridiskais valsts eksāmens, viņam kļūstot par asesoru un, paša vārdiem izsakoties, “iegūstot tiesības strādāt ne tikai par parastu juristu, kas ir iespējams jau tūlīt pēc universitātes beigšanas un pirmā juridiskā valsts eksāmena nokārtošanas, bet jau par tiesnesi un advokātu”. Un tas arī viss – nekāda citāda akadēmiskā grāda tiesību zinātnēs “izcilajam latviešu juristam” nav. Ne doktora, ne pat maģistra.

“Nē! Nav taisnība! Kā tad nu nav!” te izsauksies uzcītīgs lasītājs, kurš gadu gaitā ir sekojis “izcilā latviešu jurista un politologa” gaitām. Un kā tad, piemēram, ar jau 2002. gadā Egilam Levitam svinīgi piešķirto Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu? Tādus taču nepiešķir kuram katram garāmgājējam!

Nē, nepiešķir gan. Reizēm viss ir vēl daudz sliktāk. Diemžēl – un tiešām diemžēl – norises ap šo konkrēto goda doktora grādu ir ļoti pamācošs stāsts ne tikai par “izcilo latviešu juristu un politologu” Egilu Levitu, bet vēl jo vairāk par cilvēku Egilu Levitu un to, kas viņam ir godīguma un godaprāta vietā.

Saņēmis pieprasījumu par Latvijas Zinātņu akadēmijas iekšējiem normatīviem, kuriem atbilstoši tiek piešķirts tās goda doktora nosaukums, kā arī par dokumentu kopijām saistībā ar šī nosaukuma piešķiršanu Egilam Levitam, šīs iestādes prezidents Ojārs Spārītis iesākumā mēģina vienkārši izvairīties no informācijas sniegšanas.

Normatīvi, protams, esot pieejami, taču, kas attiecoties uz goda doktora grāda piešķiršanu tagadējam valsts prezidentam, akadēmijas prezidents varot pateikt tikai to, ka “Levita kungam ir piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora nosaukums 05.03.2002. gadā un manā rīcībā nav citas informācijas, jo manas darba attiecības ar Latvijas Zinātņu akadēmiju sākās 2012. gadā”.

Taču oficiāls informācijas pieprasījums atbilstoši Informācijas atklātības likumam dara nelielus administratīva rakstura brīnumus un liek Ojāram Spārītim apņemties “lūgt darbiniekiem meklēt arhīvā, ja tajā būs tik seni papīri saglabājušies”. (Atgādināsim, ka runa ir par “senseno” 2002. gadu.)

Paiet gandrīz mēnesis, un nākas nosūtīt atgādinājumu par nepieciešamību ievērot likumā noteiktos informācijas sniegšanas termiņus, līdz Zinātņu akadēmijas prezidents var vēstīt, ka šo to sameklēt tomēr izdevies.

Kā izrādās, goda doktora grāds Egilam Levitam piešķirts 2002. gada 2. aprīlī un augsti mācītā Spārīša kunga ieskatā “pilnībā atbilst tā laika Nolikumam par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora (Dr. h. c.) grāda piešķiršanas kārtību, kas apstiprināta ar 1994. gada 19. aprīļa Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta lēmumu Nr. 12/6”.

Ko tad paredz šis dokuments? Ja pavisam īsi, tad – goda doktora grādu var piešķirt cienījamiem zinātnes ļaudīm kādā no trim kategorijām.

Pirmā no tām – “ilggadējiem Latvijas Zinātņu akadēmijas bijušo institūtu zinātniekiem un Latvijas augstskolu docētājiem, kuri veikuši ievērojamus pētījumus izvēlētajā nozarē, iedibinājuši jaunus pētījumu virzienus Latvijā, kuriem ir cienījamu un sabiedrībā pazīstamu zinātnieku reputācija”.

Viņi “objektīvu vai subjektīvu apstākļu dēļ” var arī nebūt formāli aizstāvējuši habilitētā doktora vai doktora disertāciju attiecīgajā nozarē, bet lielam pētnieciskā vai pedagoģiskā darba stāžam savā (pētnieciskajā) nozarē (vairāk par 25 gadiem) gan viņiem jābūt.

Otrā kategorija – goda doktora grādu Zinātņu akadēmija var piešķirt arī “rakstniekiem, kultūras darbiniekiem, pazīstamiem novadpētniekiem, prakses darbiniekiem (inženieriem, lauksaimniekiem, mežkopjiem, mediķiem, tautsaimniekiem u. c.), kuru ieguldījums Latvijas Republikas tautsaimniecībā un kultūrā ir liels”.

Un tad vēl arī trešā kategorija – goda doktora grādu var piešķirt arī “izciliem Latvijas un ārvalstu zinātniekiem, kuru darbi attiecīgajā zinātnes nozarē ir starptautiski atzīti, kuru devums ietekmējis zinātnes un kultūras attīstību Latvijā un kuriem ir radoši zinātniski kontakti ar Latvijas Zinātņu akadēmiju”.

Kurai no šīm kategorijām 2002. gadā atbilst apmēram divdesmit gadus iepriekš Vācijas augstskolu beigušais Egils Levits? Vienkāršāk laikam ir solīti pa solītim doties uz priekšu un skaidri definēt – kurām viņš nekādi neatbilst.

Egils Levits neapšaubāmi nav ne vietējo augstskolu docētājs, ne institūtu zinātnieks, nav arī iedibinājis jaunus pētījumu virzienus, un viņam nu nekādi nav vismaz divdesmit piecu gadu stāža savā pētnieciskajā nozarē. Par to nav šaubu.

Tiktāl par pirmo kategoriju, taču ar otro nav labāk – Egils Levits nav ne rakstnieks, ne kultūras darbinieks, ne inženieris, mežkopis vai tautsaimnieks, un arī nekāda ieguldījuma Latvijas tautsaimniecībā vai kultūrā viņam nudien nav. 2002. gadā jau nu it īpaši. Arī par to nav šaubu.

Atliek trešā kategorija – izcils zinātnieks ar starptautiski atzītiem zinātniskiem darbiem, kura devums turklāt ietekmējis zinātnes un kultūras attīstību Latvijā. Bet jau atkal nekā – Egilam Levitam ir publikācijas, kaut ko viņš Vācijā tiešām ir pētījis, taču Latvijā viņš līdz 2002. gadam ir darbojies kā ministrs un politiķis. Ietekme uz zinātnes un kultūras attīstību Latvijā šajā laikā… nē, nu nekādi. Politika – jā, zinātne vai kultūra – nekādi ne.

Tikmēr Ojārs Spārītis ir sarūpējis vēl vienu dokumentu – kādreizējā ne visai veiksmīgā aizsardzības ministra, vēlākā Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Tālava Jundža “ieteikumu par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora tiesību zinātnēs grāda piešķiršanu Egilam Levitam”. Ieteikuma saturs ir pietiekami zīmīgs, lai to publicētu pilnībā:

“Egils Levits labi pazīstams Latvijā, kā arī aiz tās robežām kā kompetents jurists un politologs, daudzu publikāciju autors. Viņš beidzis Hamburgas universitātes Juridisko fakultāti (1982), pēc tam tās pašas universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu (1986).

Kopš 80. gadu vidus pētījis Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas problēmas. Atmodas laikā (1989–1991) konsultējis Latvijas Tautas fronti, Augstāko Padomi un Ministru Padomi politiskos un juridiskos jautājumos. Izstrādājis koncepciju 1990. gada 4. maija Deklarācijai par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Pēc neatkarības atjaunošanas E. Levits devis ievērojamu palīdzību Latvijas valsts un tiesību sistēmas veidošanā. Bijis LR Augstākās Padomes padomnieks (1991–1992), vēstnieks Vācijā un Šveicē (1992–1993), Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs, Saeimas deputāts (1993–1994), vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē (1994–1995), kopš 1995. gada – tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Kā Eiropas Padomes eksperts sniedzis atzinumus par jauno demokrātisko valstu likumprojektiem, kas skar valststiesību un administratīvo tiesību jomu, darbojas zinātniskajā darba grupā, kas vērtē Eiropas Savienības kandidātvalstu tiesību sistēmu un tās progresa gaitu. Līdzstrādnieks starptautiskajā projektā “Fundamental Rights in Europe and North America”.

Egilam Levitam pieder vairāk nekā 90 zinātniskas publikācijas par tiesību un politisko zinātņu jautājumiem, t. sk. par Latvijas valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību, tiesību reformas un demokrātijas jautājumiem. Kopš 1980. gada bijuši referāti zinātniskās konferencēs Latvijā, Vācijā, Šveicē, Austrijā, Itālijā, Zviedrijā, ASV, Igaunijā, Lietuvā u. c. valstīs. Kopš 1989. gada – lekcijas dažādās Latvijas valsts iestādēs un augstskolās. Regulāri publicējis arī rakstus presē par Latvijas demokrātijas un tiesību jautājumiem.

E. Levits ievēlēts par Baltijas Vēstures komisijas (Mārburga) īsteno locekli (1997. g.). Aktīvs dažādu profesionālo un akadēmisko organizāciju biedrs (tajā skaitā International Commission of Jurists, Latvijas Juristu biedrība, Deutsche Gesellschaft fuer Osteuropakunde, Baltijas aktuālo pētījumu grupa, u. c.).

Kopš 1998. gada Rīgas Juridiskās augstskolas Akadēmiskās Padomes loceklis un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta padomes loceklis, kā arī juridiskā žurnāla “Likums un Tiesības” līdzdibinātājs un redakcijas padomes priekšsēdētāja biedrs, žurnālu “Cilvēktiesību Žurnāls”, “Latvijas Vēsture”, “Osteuropa-Recht”, “Verfassungs- und Verwaltungsrecht der Staaten Osteuropas”, “Wirtschaftsrecht der Staaten Osteuropas”, “Baltic Yearbook of International Law”, “Uppsala Yearbook of East European Law” redakcijas kolēģijas loceklis.

Egils Levits ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par ieguldījumu demokrātiskās Latvijas valsts atjaunošanā.

E. Levits iesaistījies arī Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevumos, sagatavojot analītiskus rakstus krājumiem “Baltijas valstis likteņgriežos” (Rīga, 1998 un 2001), “4. maijs” (Rīga, 2000), kā arī Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīm (2002). Viņš piedalās arī rakstu krājuma “Latvija Eiropā – nākotnes vīzijas” sagatavošanā.”

Aiz daudzajiem nosaukumiem, gadskaitļiem un amatiem Tālavs Jundzis gan nespēj paslēpt galveno – viņa ieteiktais pretendents nekādi neatbilst Zinātņu akadēmijas noteiktajiem kritērijiem. Egilam Levitam acīm redzami ir visvisādi nopelni un daudzas labas īpašības, bet viņam 2002. gadā nav 1) ne pietiekama stāža savā nozarē, 2) ne ieguldījuma Latvijas tautsaimniecībā, 3) ne ietekmes uz zinātnes un kultūras attīstību Latvijā.

Nav šaubu, ka akadēmiķis to labi apzinās un tāpēc savu iesniegumu nobeidz, aicinot piešķirt goda doktora grādu par… nozīmīgiem panākumiem, kuriem nav nekāda sakara ar Zinātņu akadēmijas nolikumā uzskaitītajiem kritērijiem grāda saņemšanai:

“Ņemot vērā Egila Levita ieguldījumu Latvijas Valsts atjaunošanā, t. sk. Deklarācijas par LR neatkarības atjaunošanu izstrādāšanā, kā arī tiesiskas valsts veidošanā un ieguldījumu tiesību zinātņu attīstībā, ierosinu viņam piešķirt Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu tiesību zinātnēs.”

Atkārtosim vēlreiz – akadēmiķis aicina Egilam Levitam Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu piešķirt ar tādu pamatojumu, kas acīm redzami un nepārprotami neatbilst Zinātņu akadēmijas nolikumam. Plus, protams, vēl tāds “sīkums”, ka goda doktora grādu tiek ierosināts piešķirt cilvēkam, kurš – kā mēs atceramies no grāmatas “Viltvārdis” – nav spējis tikt pat pie maģistra grāda tiesību zinātnēs, par doktora grādu nemaz nerunājot, tikai nokārtot valsts eksāmenu Vācijā.

Taču acīmredzami viss jau ir ieeļļots, un tālākais process notiek zibenīgā ātrumā. Tālava Jundža ieteikums ir datēts ar 2002. gada 25. februāri, bet jau astoņas dienas vēlāk par goda doktora grāda piešķiršanu tiek balsots Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē, kurā visi divdesmit seši klātesošie nobalso “par”, un lieta darīta – “Egilam Levitam ir piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grāds tiesību zinātnēs”.

““Pa blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru. Viņš nevar būt Zinātņu akadēmijas eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās!” tagad saka tiesību zinātņu doktors, Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Juris Bojārs. Un piebilst:

“Man eksperta tiesības starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās Zinātņu akadēmijā nākas pastāvīgi atjaunot ar kārtējās fundamentālās monogrāfijas apstiprinošām noteiktu to lapu kopijām.

Lai uzturētu izcilības reitingu, Latvijas Universitātes mācībspēkam jāizpilda liela lekciju slodze, profesoram nepārtraukti vismaz reizi trīs gados jāatjauno lekciju kursi, ik gadus jāvada noteikts skaits bakalaura, maģistra un doktora promocijas darbu. Levitam nav nekā no tā…”

Jā, nav, nu un? Tā, šķiet, nosmīkņā pašmāju akadēmiķi. Paiet nepilns mēnesis, un 2002. gada 2. aprīlī Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē jautājumā par goda doktora grāda apstiprināšanu Egilam Levitam, tobrīdējam Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietniekam Romānam Apsītim un Mākslas akadēmijas profesoram Valdim Villerušam ziņo… tas pats Tālavs Jundzis.

Jau atkal nevienu nemulsina Egila Levita veikuma acīm redzamā neatbilstība pašas Zinātņu akadēmijas stingri un skaidri noteiktajiem kritērijiem, un atklātā balsojumā Senāta locekļi vienbalsīgi un vienā balsojumā apstiprina goda doktora grādus visiem trim kungiem.

Nemaz nenākas viegli cienījamo akadēmiķi Tālavu Jundzi tagad piedabūt uz interviju par šiem pietiekami senajiem notikumiem, un pirmā saruna arī diez ko izzinoša nesanāk.

“– Ja es pareizi saprotu, tad jūs bijāt tas, kurš iesniedza priekšlikumu piešķirt Egilam Levitam Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu?

– Jā, jā, taisnība, taisnība.

– Un kāds bija pamatojums? Kāpēc jūs iesniedzāt?

– Nu, pamatojums pavisam vienkāršs – tāpēc, ka vienkārši tāda… tik spilgta jurista un, un… teiksim, kā vēl vairāk lai pasaka… vienkārši Latvijā nav bijis līdz tam laikam, kad es iesniedzu, un arī pēc tam, šaubos, vai kāds ir parādījies. Tā ka tur vienkārši nebija jautājumu par to, kāpēc iesniegt, jo vienkārši tas viņa devums, tas bija nu… tas vienkārši – nenovērtējams. Es domāju tieši tajā tiesiskuma ziņā un sākot, protams, 4. maija deklarācija.

– Neviens jūs uz to nerosināja?

– Nē, nē, protams, nē, nē. Jo es ar viņu jau darbojos… Es ar viņu iepazinos 1989. gada augustā, un kopš tā laika mēs esam cieši, cieši kopā saistīti bijuši. Cik nu tas tomēr iespējams.

– Bet it kā ir stingri noteikumi, kritēriji, pēc kuriem piešķir goda doktora grādu, bet Levita kungs tā kā neatbilst nevienam no šiem kritērijiem.

– Atbilst visiem! Atbilst visiem kritērijiem – tieši tas, kas nolikumā rakstīts bija, tiem visiem viņš atbilda! Tā laika nolikumā… Pēc tam tas nolikums drusciņ pamainījās. Tur ir stingrāki salikti tagad iekšā. Tajā laikā atbilst visiem – jāskatās tā laika nolikums.

– Kur tā laika nolikumu varētu atrast?

– Es nezinu – tas akadēmijā jāpaskatās ir. Man liekas, ka akadēmija… vai to nav jau nodevusi kaut kur… to nolikumu… pēc jūsu pieprasījuma.

– Pēc tā nolikuma Levita kungs atbilda? Jūs esat pārliecināts?

– Pilnībā – jā! Tur nebija tādu gadu iekšā un kaut kas tāds vēl…

– Savā priekšlikumā jūs arī uzskaitījāt, cik viņam ir publikācijas bijušas.

– Jā!

– Jūs pats ar visām tām esat iepazinies?

– Nē, nu tas nav nopietni.

– Kur jūs ņēmāt informāciju, ka viņam ir tik daudz to publikāciju un tieši tādas?

– Tā ir viņa, viņa paša… sarakstiņš pievienots CV.

– Viņa paša saraksts pievienots CV?

– Jā, jā, jā, jā!”

Ar to arī mūsu pirmā saruna beidzas. Īsais kopsavilkums – cienījamais akadēmiķis Tālavs Jundzis sakās esam pilnīgi un absolūti pārliecināts, ka Egils Levits toreizējam goda doktora grāda piešķiršanas nolikumam atbildis kā cimds rokai, visiem nolikuma punktiem vienam pēc otra. Tikai, re, kāda nelaime, toreizējā nolikuma nav pa rokai.

Toties, kā jau minēts, pateicoties oficiālajam informācijas pieprasījumam, mēneša laikā Zinātņu akadēmijas vadībai to tomēr ir nācies sameklēt, un otrā saruna akadēmiķim Tālavam Jundzim ir jau krietni vien neērtāka.

“– Iesim cauri pa nolikuma punktiem. Kā Levita kungs atbilst pirmajam punktam. “1. Saskaņā ar LZA Statūtu 3.9. pantu Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora (Dr. h. c.) grādu piešķir izciliem Latvijas un ārvalstu zinātniekiem, kuru darbi attiecīgajā zinātnes nozarē ir starptautiski atzīti, kuru devums ietekmējis zinātnes un kultūras attīstību Latvijā un kuriem ir radoši zinātniski kontakti ar Latvijas Zinātņu akadēmiju.”

– Tā…

– Kādā veidā Levita kungs atbilst šim formulējumam?

– Nu, pilnībā atbilst, pilnībā, bet nu es nedomāju, ka es tagad jums nolasīšu lekciju par to, kā tas atbilst. Pilnībā – pat vairāk kā. Viņš jau arī mūsu akadēmijas izdevumos vairākos tieši bija līdzdalībnieks. Tā ka… Nerunājot par to, kā viņš konsultē dažādos tiesību jautājumos, kas saistās ar visu to tiesību sistēmas pārveidi, tas jau ir vienkārši neaprakstāms darbs – tā ka komentāru vienkārši trūkst.

– Nu jā, bet kur ir viņš “starptautiski atzīts”? Kur ir fiksēta šī starptautiskā atzīšana? Kur ir tie zinātnieki citās valstīs, kas ir atzinuši viņa darbu? Un, galvenais, kā ir ietekmēta zinātnes un kultūras attīstība Latvijā?

– Starptautiski atzīts tāpēc, ka viņa publikācijas ir gan vācu valodā, gan angļu valodā, gan latviešu valodā.

– Bet jebkurš var savas domas izteikt un publicēt dažādās valodās, tāpēc jau pasaules zinātnieki šīs domas neatzīs par nozīmīgām…

– Un, un, nu jā, nu tas ir, protams, kritērijs kas, katrs to vērtē kā… kā to uzskata par vajadzīgu. Akadēmija uzskatīja bez mazākajām šaubām, ka tas ir starptautiski atzīts.

– Labi, otrais punkts. “2. Dr. h. c. grādu var piešķirt ilggadējiem Latvijas Zinātņu akadēmijas bijušo institūtu zinātniekiem un Latvijas augstskolu docētājiem...”

– Tātad viņš nebija nedz institūtu, nedz augstskolu docētājs…

– “… kuri veikuši ievērojamus pētījumus izvēlētajā nozarē, iedibinājuši jaunus pētījumu virzienus Latvijā, kuriem ir cienījamu un sabiedrībā pazīstamu zinātnieku reputācijas (arī gadījumā, ja šie pētnieki objektīvu vai subjektīvu apstākļu dēļ nav formāli aizstāvējuši habilitētā doktora vai doktora disertāciju attiecīgajā nozarē).”

– Bet tas bija par institūtu un Latvijas augstskolu docētājiem!

– “Dr. h. c. grāda reflektantiem jābūt lielam pētnieciskā vai pedagoģiskā darba stāžam savā (pētnieciskajā) nozarē (vairāk par 25 gadiem).”

– Nu tik daudz Levita kungam laikam tomēr nebūs. Es tagad neatceros to nolikumu, vai kas tas par nolikumu, man tā grūti pateikt. Bet es tik varu teikt, ka jā, tas pilnībā atbilda tā laika nolikumam, ko mēs…

– Es jums tagad lasu šo nolikumu.

– Nu es tā nevaru uz ausi uztvert, vai tas ir tiešām tas nolikums, ko mēs…

– Jā, tas ir tieši tas nolikums, jā.

– Jāskatās, jā.

– Jā, to Zinātņu akadēmija mums atsūtīja. Vai varam pāriet pie nākamā punkta?

– Nu acīmredzot to visu mēs esam izvērtējuši. Atbildēšu īsi.

– Nu jā, es gribēju saprast tiešām, jo mums tā nesanāk…

– Nu tad tas ir jūsu interpretācija. Akadēmijai tā interpretācija ir bijusi cita acīmredzot.

– Bet varbūt varat… es jums aizsūtītu to nolikumu, un tad jūs varētu iziet pa punktiem cauri un vienkārši uzrakstīt apakšā – kur, kādā veidā viņš atbilst.

– Nē, es to nevēlos, tas nav mans pienākums!

– Nu pienākums gan nav, bet vai to varētu palūgt patiesības vārdā…

– Jo es to savu pieteikumu jau toreiz rakstīju diezgan sīki un detalizēti, tā ka tur ir viss pateikts. Pēc tam mums ir stingra kārtība, kas tālāk vērtē, nodaļas… sapulcē, pēc tam Senāts apskatīja. Tā ka tas jau nav tikai vienpersoniski mans viedoklis!”

Ar to arī saruna ar cienījamo akadēmiķi beidzas, un to turpināt vairs nekādi neizdodas – Tālavs Jundzis neparko nevēlas ne iepazīties ar goda doktora grāda piešķiršanas nolikumu, ne paskaidrot sabiedrībai, kuram punktam no tā tad kaut jel cik ir atbildis Egils Levits. Kaut ir acīmredzams – lai cik tas būtu skumīgi, uz lišķu glaimiem kārais “izcilais latviešu jurists un politologs” acīm redzami ir bez īpašām pārdomām pakampis viņam pamesto mantiņu, iespējams, mēģinot sevi pārliecināt, ka noteikti ir to pelnījis…

Novērtē šo rakstu: