Valsts robežsardzes koledžā jautrība sit augstu vilni

Praksē izrādījās, ka izglītības iestādes vadīšana un iepriekšējā dienestā gūtā pieredze ne īsti saskan un ir praktiski no pamatiem jāapgūst izglītības iestādes darbības principi un visas lietas kas saistās ar iestādes vadīšanu un izglītības jomu kopumā.

Koledžas personāls sākotnēji bija pārliecināts, ka līdz ar M.Petrušina stāšanos amatā izglītības iestādes darbība kvalitatīvi kļūs labāka, bet jau pēc kāda laika nācās konstatēt, ka pārsvarā viss uzsvars tagad tiek likts uz dažādām populistiskām ar izglītības jomu praktiski nesaistītām lietām, - visi nodarbojas ar visu ko.

Tiek organizētas visdažādākās ekskursijas, gājieni uz kino, svinības, sporta pasākumi (vienš no kuriem ir tā sauktais „pulkvežu volejbols” - praktiski piespiedu pasākums: koledžas darbiniekiem darba laikā ir jāiet un jāspēlē volejbols, jo uz Rēzekni atbrauc M.Petrušina draugi no Ludzas, Viļakas un Daugavpils, kuri vēlas darba laikā paspēlēt bumbu).

Tad vēl masveidā visdažādākie izbraukumi pa visu valsti, velobraucieni, skrējieni un visas citādas lietas, personāls tiek iesaistīts visdažādākajos projektos. Spilgtākais piemērs tam ir Koledžas Kinoloģijas dienesta priekšnieks - tiek realizēti visdažādākie projekti gan ar ārzemju partneriem, gan arī tepat Latvijā, toties koledžas Kinoloģijas centrā ir pilnīgs kontroles trūkums, notiek pat tā, ka atsevišķi kinologi savā darba laikā atļaujas braukt uz ārzemēm un tur strādā, bet tanī pašā laikā saņem arī atalgojumu. Par šo lietu tika veikta formāla dienesta pārbaude, kuras rezultātā vainīgajām personām tika izteikts formāls nosodījums. Papētot Valsts robežsardzes koledžas mājas lapu, to var labi redzēt).

Tikai mācību procesam gan tiek veltīta vismazākā uzmanība, jo tas jau tāds garlaicīgs pasākums, to jau neviens neuzfilmēs un pa televizoru neuzrakstīs, cik lielisks direktors un vadītājs ir M.Petrušins, bet tas, ar kādiem līdzekļiem un par kādu cenu tas viss notiek, jau nevienu neinteresē.

Sāk rasties iespaids, ka M.Petrušinam piemīt kaut kāds Napoleona sindroms - vissvarīgākāis ir, lai visi apkārtējie saprastu un redzētu, ka tieši M.Petrušins ir pats galvenais, ka tieši viņš ir iniciējis visu to, par ko var saņemt kādu uzslavu, savukārt tās lietas, par kurām var saņemt sodu, par tām ir atbildīgi visi citi nevis iestādes vadītājs.

Brīžiem ir tā, ka koledžā nav iespējams normāli saplānot mācību procesu, jo lielākā daļa pedagogu ir iesaistīta visdažādākajos pasākumos un projektos bet nodarbības nav kam vadīt, līdz ar ko tiek plānots pastāvīgais darbs, kā rezultātā arī studentu sekmes labākas nekļūst.

Līdz ar M.Petrušina stāšanos amatā aktīvi tika uzsākta viņam lojālu un tīkamu darbinieku iekārtošana visdažādākajos amatos koledžā. Tika izveidots amats ar pilnīgi nesaprotamiem pienākumiem bijušajam robežsardzes pulkvedim J.Kononovam (ar ko viņš ikdienā nodarbojas, laikam koledžā, izņemot viņu pašu, nezina neviens), tika pensijā aizsūtīts ilggadējais direktora vietnieks mācību darbā A.Āboliņš, kurš faktiski izveidoja robežsardzes izglītības sistēmu un bija lielisks savas jomas speciālists,  viņa vietā tika iecelts virsnieks bez pilnīgi nekādām zināšanām izglītības jomā un pieredzes pedagoģiskajā darbā, lai gan konkursā kurš bija izsludināts uz šo amatu, bija pieteikušies daudz piemērotāki kandidāti.

Darbiniekiem, kuri ir draudzīgās attiecībās ar M.Petrušinu tiek piešķirtas visdažādākās privilēģijas - tiek atļauts darba laikā strādāt citās izglītības iestādēs (piemēram, Rēzeknes Poļu ģimnāzijā tā sauktajā robežsargu klasē nodarbības vada viena no koledžas pedagoģēm), tiek noteiktas piemaksas par visdažādākajām lietām, savukārt M.Petrušinam netīkamajiem darbiniekiem, kuriem tiek uzdoti dažādi pienākumi, ne piemaksas netiek noteiktas, ne tiek pārskatīts atalgojums.

Ir bijis pat tā, ka vadošās katedras vadītājs atļaujas ierasties dienestā alkohola reibumā - citi koledžas pedagogi par to informē M.Petrušinu, bet nekas nenotiek, viss turpinās tādā pašā veidā.

Vēl interesantāk M.Petrušinam sokas personīgajā dzīvē - pēc ierašanās Rēzeknē praktiski uzreiz izveidojās „ļoti jaukas un tuvas” attiecības ar vienu no koledžas darbiniecēm (tas nekas, ka viņš oficiāli bija precēts ar citu sievieti, ar vēl citu bijušo kolēģi faktiski dzīvo kopā Rīgā). Abi kopā regulāri apmeklē dažādus pasākumus, pat dodas kopīgos izbraucienos gan uz sporta sezonas noslēguma pasākumiem, gan koncerttūrē kopā ar robežsargu kori uz Liepāju un Ventspili. Diez vai izglītības iestādes vadītājam vajadzētu rādīt šādu paraugu jaunajiem robežsargiem.

Robežsargu koris un tā darbība ir vēl viena no M.Petrušinam tuvām lietām, pie kā jāpakavējas atsevišķi. Robežsargu koris pats par sevi būtu ļoti apsveicama lieta, gan robežsargi paši var nodarboties ar sev tuvu lietu, gan arī dažādos pasākumos piedalīties un popularizēt robežsargus un Robežsardzi.

Tomēr tas, kā pēc M.Petrušina stāšanās amatā visas lietas, kas saistās ar kori, tiek realizētas, tomēr vairāk līdzinās profesionāla kora darbībai - robežsargi savā dienesta laikā (ko apmaksā valsts no nodokļu maksātāju naudas) brauc uz mēģinājumiem uz koledžu. Ja Valsts kontrole papētītu, cik lietderīgi ir tas, ka kora dalībnieki sava darba laikā katru nedēļu vismaz trīs stundas dzied dziesmas mēģinājumos nevis veic savus tiešos dienesta pienākumus, domāju ka rastos daudz jautājumu.

Tomēr tas vēl nav viss - ir parādījušās veselas koncerttūres uz vairākām dienām, kur kora dalībnieki saņem gan atlīdzību, gan komandējuma dienas naudu, bet citi tajā laikā viņu vietā strādā un iet apsargāt valsts robežu.

Kopumā var secināt, ka pēc M.Petrušina iecelšanas amatā diemžēl nekas robežsargu izglītošanas jomā netika uzlabots un, ja tā turpināsies, arī nekad netiks.

Novērtē šo rakstu: