Iesaki rakstu: 
Aprīlis ir pienācis, un pirmā nedēļa „nolauzta”, taču ir viena lieta, kas paliek nemainīga jau gandrīz pēdējo pusgadu, – sabiedrībai apzināti tiek „potēts”, ka jūnijā būs prezidenta vēlēšanas, un kā vienīgais un piemērotākais kandidāts tiek piesaukts Egils Levits. Par viņu pēdējā laikā daudz tiek rakstīts gan labas, gan sliktas lietas.
Es papētīju Latvijas mediju telpas virsrakstus, kaut arī bija brīži, kad par Levitu bija pilnīgs klusums, taču jau kopš 2.aprīļa sabiedrība atkal tiek zombēta ar ziņām par Levitu – cik viņš talantīgs un prasmīgs.
Tiesa, neviens no Levita kandidatūras stūmējiem tā arī nav samaksājis Kaktiņa SKDS vai kādam cita kantorim, lai veiktu socioloģisko aptauju par Levita atbalstu sabiedrībā. Domāju, ka puiši no augstajiem kalniem būtu dziļi sašutuši, uzzinot par sabiedrības īsto attieksmi pret kārtējo aizdomīgo prezidenta kandidātu.
Piemēram, starp vienkāršās tautas pārstāvjiem mājo viedoklis, ka arī Vējonim nav ne vainas, un par Levitu viņi zina tikpat kā neko. Tik to, ka viņš ir jurists un strādā kaut kur Eiropas tiesās. Jāatzīst arī tas, ka Latvijā prezidenta amatam vairāk ir reprezentatīvas funkcijas, kaut arī tas ir ietekmīgāks nekā Eiropas demokrātijas citadelē Vācijā.
Levita iebīdīšana ir naciķu neizsapņots sapnis, jo viņi Levitu jau virzīja 2015.gadā, taču tolaik kumeļam pie grožiem bija Aivars no Puzes, kuram ir dziļš riebums pret intelektuālākiem cilvēkiem nekā viņš pats. Turklāt amatā bija nepieciešams māls, kuru veidot pa savam, nevis kāds ērglēns, piemēram, Zatlers, kas izpleta spārnus un lidoja, kur gribēja un kā gribēja.
Toreiz naciķi sekmīgi, bet veltīgi bija izveidojuši domubiedru grupas sociālajos tīklos, lai radītu priekšstatu, ka sabiedrībā ir atbalsts tieši Levitam un nevis kādam citam, bet par prezidentu tika ievēlēts Vējonis.
Lieki piebilst, ka šīs sociālo tīklu grupas kļuva mazaktīvas un tikai pērnā gada vasarā pirms vēlēšanām uzsāka aktīvu darbību, reklamējot sirmo kungu. Šoreiz naciķi kampaņu izvērš prasmīgāk, jo aktīvai „pareizo” viedokļu izplatīšanai viņi pieslēguši savus izaudzinātos viltus un īstos sociālo tīklu profilus, kuriem draugu profili mērāmi vairākos tūkstošos.
Tagad arī Levita atbalstīšanai pieslējušās gandrīz visas valdošās koalīcijas partijas, izņemot KPV LV, jo frakcija ir sašķēlusies labajos un ļaunajos spēkos, kur Gobzems ir no tumsas pavalsts (Šlesera rokaspuisis), bet Kaimiņš no gaismas pavalsts (pats par sevi, bet reizē viegli manipulējams).
Dīvaini, ka neviena cita partija alternatīvas nav piedāvājusi. Vēl pagājušajā vasarā „Saskaņa” netaktiski izdarīja savu šāvienu uz labu laimi ar Pēteri Sproģi, kurš tagad noteikti ir aizņemts ar jaunās atvases audzināšanu. Vējonis labprāt arī paliktu uz vēl vienu termiņu, taču viņam nav atbalsta paša partijā un ar veselību arī nav īsti labi.
Levitu atbalstījuši arī bijušie Augstākās padomes līdzgaitnieki - džemperu nēsātājs Īvāns, naudas mijēji un tautas apzadzēji Repše un Birkavs, un citi. Tāpat atzinīgi par Levitu ir izteikusies Latvijas Universitātes SZF Politikas nodaļas vadītāja Reinholde, kas apliecina aksiomu – savējie savējo stutēs.
Nevienam nav svešs fakts, ka vietējā politologu kliķe ir ar ciešām saitēm saistīta jau kopš 21.gadsimta deviņdemitajiem. “Turklāt viņa vārds ir arī pietiekami starptautiski atpazīstams, kas ir svarīgi Latvijai kā mazai valstij,” teica Reinholde. Interesanti, cik mēs katrs varam nosaukt Eiropas Savienības tiesas tiesnešus?!
Arī ar Paristu eirodeputātu kandidātu Ivaru Ījabu Levitam ir, lai neteiktu vairāk, ļoti tuvas attiecības, un kopīgi viņi ir izdzēruši ne mazums vīna dažādos saviesīgos pasākumos.
Taču šoreiz jautājums ir par to, kādēļ sabiedrībai pa visiem informācijas izplatīšanas veidiem tiek apzināti „iepotēts”, ka Levits nu būs tas īstais „nācijas tēvs”, kurš visus pamuļķos tautiešus vedīs gaismā.
Pašreiz būtiskākais jautājums nav arī par Levita piemērotību, bet par to, kādēļ demokrātiskā sabiedrībā valdošā koalīcija unisonā bazūnē par Levita piemērotību šim augstajam amatam, nevis rada politisko konkurenci/diskusiju par citiem potenciāliem kandidātiem.
P.S. Laikam jau vienīgais pēdējo 29 gadu sasniegums prezidenta vēlēšanas procesā ir tas, ka būs atklātais balsojums un sarunas pie Līdakas zoodārzā vairs nebūs tik aktuālas.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
