Iesaki rakstu: 
Labvakar, Latvija! Labvakar, tautieši dzimtenē un plašajā pasaulē! Visi, kam šodien sirds pukst Latvijas ritmā! Šodien ir Latvijas svētku diena! Mēs atzīmējam 1918. gada 18. novembri, kad tika pasludināta neatkarīga Latvijas valsts.
Mēs zinām, ka toreiz nebija viegli. Pirmais pasaules karš bija izpostījis Latvijas zemi, paņēmis daudzus tautiešus un daudzi bija izklīdināti bēgļu gaitās. Mēs arī paši bijām sašķelti – vieniem pietrūka ticības Latvijas neatkarībai, citiem vispirms rūpēja personiskais labums un izdzīvošana tā laika sarežģītajos apstākļos. Tomēr toreiz mūsu valstsvīri spēja vienoties kopīgam darbam Latvijas labā, rīkoties izlēmīgi un saskaņoti. Tā bija apbrīnojama drosme – iestāties par savu neatkarīgu valsti par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem un daudzu neticībai.
Mēs esam šīs drosmes mantinieki. Tādēļ atceramies valsts dibinātājus, kuriem pateicoties mēs varam svinēt paši savas valsts svētkus brīvā un neatkarīgā Latvijā. Mēs nedrīkstam aizmirst viņu vīziju par Latvijas nākotni – tā joprojām ir mūsu svarīgākais orientieris. 1918. gadā par pamatakmeni Latvijas valstij tika likts taisnīgums. Lai viens likums, viena taisnība ir visiem un Latvijas valstī nekad nav vietas apspiešanai un netaisnībai.
Pirms 98 gadiem tika aizdegta neatkarīgās Latvijas liesma, kuru nespēja nodzēst okupācijas varas un kura joprojām deg Latvijas patriotu sirdīs. Nacionālā teātra skatuvi toreiz dekorēja ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu. Lai Latvijas karogs kā mātes villaine sargātu jaunās valsts trauslo neatkarības liesmiņu. Lai Latvijas karogs mūžam atgādinātu pašiem savas valsts un taisnīguma vērtību.
Latvijas karogs mudināja tautiešus trimdā uzturēt prasību pēc taisnīguma un savas valsts, arī pēc tam, kad bija zudušas cerības uz drīzu atgriešanos dzimtenē. Šeit, Latvijā, garajos okupācijas gados, mūsu vidū bija cilvēki, kuriem pietika drosmes pacelt sarkanbaltsarkanos karogus visiem redzamās vietās, lai neļautu sirdīs izdzist neatkarīgās Latvijas liesmai. Pateicoties viņiem, arī mums visiem bija drosme pacelt savu vecvecāku un vecāku glabātos karogus, lai Atmodas laikā prasītu taisnīgumu un neatkarību. Karogi Daugavmalā un uz barikādēm mums deva spēku un ticību atgūt savu valsti.
Dārgā Latvijas tauta!
Šogad atzīmējām 25. gadadienu kopš mūsu neatkarības atjaunošanas. Tas ir iemesls pavaicāt pašiem sev, cik liela šodien ir mūsu drosme? Drosme izlēmīgi rīkoties valstiskuma un attīstības vārdā, apņēmība novērst netaisnību, ja tādu redzam? Drosme turēt augsti paceltu Latvijas karogu, lai tas lepni plīvotu?
Šie divdesmit pieci gadi reizēm ir bijuši grūti un nežēlīgi, un tomēr – arī ražīgi un attīstoši. Atskatoties pagātnē, varam teikt, ka esam sasnieguši daudz. Varam baudīt iespējas, par kurām, stāvot sadevušies rokās Baltijas ceļā, tikai sapņojām. Esam kļuvuši par dalībvalsti pasaules spēcīgākajās un prestižākajās organizācijās. Šodien, vairāk nekā jebkad agrāk, varam paļauties uz sabiedroto atbalstu, kas Latvijai tik ļoti pietrūka Otrā pasaules kara priekšvakarā.
Un tomēr, ikdienā nereti ir brīži, kad zaudējam ticību Latvijas valsts dibinātāju ideāliem un līdz ar to arī pašai Latvijas valstij. Savu ikdienas rūpju pārņemti, mēs reizēm pazaudējam savus svarīgākos orientierus. Šo zudumu, savukārt, veicina un izmanto tie, kuri nevēlas stipru un par sevi pārliecinātu Latviju.
Mēs pārlieku bieži aizmirstam, cik lieliski, pašaizliedzīgi un patriotiski cilvēki dzīvo mums līdzās. Mūs iedvesmo tie, kas nes Latvijas vārdu pasaulē – ar saviem talantiem, uzņēmumiem, un sasniegumiem. Taču ne mazāk spēka mums dod ļaudis, kas ikdienā godprātīgi dara savu darbu, audzina bērnus un rūpējas par saviem tuvajiem – bieži neprasot, kas “man par to būs”. Ikdienas skrējienā mums reizēm vajag pacelt galvu un palūkoties apkārt, lai saprastu: mums līdzās dzīvo lieliski cilvēki, Latvijas cilvēki, ar kuriem varam būt lepni.
Atbalstīsim viens otru. Postošs negatīvisms ir problēma, kas vispirms ir jāpārvar ikvienam pašam sevī. Patriotisms ir katra cilvēka izvēle un atbildība. Bet sabiedrībai kopumā šobrīd ir ļoti vajadzīga līderība – spēja skaidri nosaukt pastāvošās problēmas, apzināties valsts attīstībai nepieciešamos mērķus un uzņemties atbildību un vadību, lai šos mērķus sasniegtu. Iedvesmojošiem līderiem ir jābūt politikā, pašvaldībās, uzņēmēju, zinātnieku un visu nozaru vidū.
Mums ir vajadzīgi līderi, kas spētu mūs iedvesmot sasniegumiem. Tā vietā mēs redzam, ka dažbrīd sabiedrībai netiek pietiekami skaidroti valsts pārvaldē pieņemtie lēmumi, tādējādi radot augsni neizpratnei, neapmierinātībai un dažādām sazvērestības teorijām.
Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Latvijas iedzīvotājus šķeļ pārlieku atšķirīgs labklājības līmenis. Sociālā nevienlīdzība ir tā netaisnība, kuru solīja nepieļaut Latvijas valsts dibinātāji 1918. gada 18. novembrī. To novērst ir mūsu pienākums.
Eiropas Savienībā jau kādu laiku tiek runāts par “vairāku ātrumu Eiropas” izveidošanās bīstamību. Mēs pašu mājās savukārt nedrīkstam noskatīties, kā veidojas “vairāku ātrumu Latvija”, kā turpina pieaugt plaisa starp pārtikušajiem un trūcīgajiem, starp pilsētām un laukiem. Sociālā vienlīdzība ir svarīgs priekšnoteikums mūsu valsts drošībai. Katrs nams, katra dzimtā sēta būs drošāka, ja visi mūsu cilvēki izjutīs valsts rūpes par savu labklājību, par pieejamu veselības aprūpi un kvalitatīvu izglītību, par atbalstu jaunajām ģimenēm un senioriem.
Latvijas nākotnes pamats ir radošas pieejas, jauni atklājumi, mūsu ekonomikas konkurētspēja un droša uzņēmējdarbības vide. Uzņēmējiem ir jājūtas Latvijā kā mājās, veicinot labklājību un ražīgu darbu. Vienlaikus valstij kopā ar uzņēmējiem ir jānodrošina, lai ekonomikas izaugsme nestu labumu arī tiem, kam klājas visgrūtāk. Tas ir mūsu kopīgais uzdevums, tā ir mūsu kopīgā atbildība.
Tautieši!
Es vēršos pie visiem Latvijas iedzīvotājiem un visiem Latvijai piederīgajiem ārpus mūsu zemes robežām. Pie mūsējiem, kuri pieder brīvas Latvijas tautai, lai kāda būtu viņu etniskā izcelsme, izglītība vai ienākumi. Mūs vieno ticība neatkarīgai Latvijas valstij, apņemšanās ievērot cilvēka tiesības, latviešu valoda un cieņa pret Latvijas unikālās kultūras tradīcijām.
Mēs varam paveikt ļoti daudz, ja būsim vienoti un saliedēti. Mums ir viens mērķis, tāpēc mums jāspēj sadarboties vienam ar otru. Latvija plauks, ja tās cilvēki būs pieraduši strādāt kopīgi, uzticēties un sniegt palīdzīgu plecu cits citam, uzslavēt un lepoties, nevis apsmiet un noniecināt viens otru. Mēs nedrīkstam zaudēt cilvēcību savās attiecībās. Tas, vai būsim cilvēcīgi un atbildīgi cits pret citu – politiķi pret vēlētājiem, ierēdņi pret iedzīvotājiem, priekšnieki pret saviem padotajiem, ir ķīla Latvijas nākotnei.
Jau pēc diviem gadiem atzīmēsim Latvijas neatkarības pirmo simtgadi. Šajā laikā ir pārdzīvotas grūtības, izcīnītas smagas cīņas un nesti lieli upuri. Katra Latvijas cilvēka biogrāfija, katras ģimenes vēsture ir savijusies ar mūsu valsts likteņiem – sarežģītiem un grūtiem, pretrunīgiem un sāpīgiem. Šodien mēs atskatāmies uz tiem, noliecam galvu aizgājušo paaudžu priekšā. Katrs no mūsu senču un tuvinieku grūtajiem likteņiem ir kā zvaigzne tajā zvaigznājā, kurš veido mūžīgo Latviju.
Pagātnes cīņas un darbi nav bijuši velti. Ir gūti lieliski panākumi, ir darīts daudz pašaizliedzīga darba, ir sasniegtas lielas, pat dižas uzvaras. Mēs divreiz viena gadsimta laikā esam izcīnījuši savu neatkarību. Latvija šodien ir drošāka un stabilāka nekā jebkad agrāk.
Tādēļ, atskatoties uz paveikto un domājot par nākotni, mums jātur augstu paceltu Latvijas karogu – mūsu taisnības un drosmes karogu. Taisnīgums ir ielikts mūsu valsts pamatos, tas veido Latvijas ģenētisko kodu. Savukārt drosme ir nepieciešama, lai cīnītos un aizstāvētu. Un tā ir vajadzīga, lai radītu kaut ko jaunu un aizraujošu.
Mēs visi lepojamies ar savu tautiešu sasniegumiem. Mūs apskauž par to, ka no tik mazas valsts nākuši tik daudz talantīgu cilvēku, kuru paveiktais izskanējis visā pasaulē un kurus apbrīno miljoni.
Turpināsim veidot visi kopā mūsu ideālo Latviju! Valsti, kas ir kultūras tradīcijās, stiprās dzimtās un dabas spēkā balstīta, mūsdienīga un tehnoloģiski attīstīta. Valsti, kuras iedzīvotāji dzīvo mierā un pārticībā. Valsti, kurā valda taisnība.
Šovakar svinēsim iespēju pašiem piedalīties savas valsts veidošanā. Gribu pateikt jums milzīgu paldies par jūsu laba vēlējumiem Latvijai, par jūsu domām un darbiem mūsu valsts labā. Svinēsim ar drošu pārliecību par spožu nākotni Latvijai!
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
