Valsts pārvalde tendēta izdomāt sev aizvien jaunus darbus, tas nozīmē papildu papīru kārtošanu nodokļu maksātājiem
Romāns Meļņiks, la.lv07.04.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Vēlreiz par birokrātijas mazināšanu. Ja reiz premjere šo tēmu aktualizējusi un ja reiz mūsu sabiedrībai šī ir viena no apzinātām būtiskām problēmām, gribētos sagaidīt arī reālas pozitīvas pārmaiņas, ne tikai skaistas un pareizas politiķu frāzes. Un kā gan citādi var motivēt amatpersonas kādu darbu paveikt līdz galam, līdz cerētam rezultātam, ja ne visu laiku atgādinot par solīto.
Par birokrātijas mazināšanas iespējām un arī šķēršļiem mēs ar pieaicinātiem ekspertiem marta vidū runājām TV24 raidījumā “Nacionālo interešu klubs” (ja neredzējāt televīzijā, to iespējams noskatīties portālā xtv.lv). Raidījums sanāca labs, jo viesi šo tēmu pārzina ļoti labi, bet par birokrātijas mazināšanas iespējām gan skepse diskusijas laikā tikai pieauga.
Jo izskatās, ka no lēmumu pieņēmēju puses ieinteresētība šo procesu virzīt uz priekšu ir vien pašai premjerei, kura nu kļuvusi par šīs tēmas ķīlnieci, – pati plaši izziņoja, nu tieši no viņas taču prasīs rezultātu.
Pārējie valdībā un ministrijās sēž klusu kā pelītes, lai tik viņus neviens neaiztiek, lai tik viņiem neko neliek darīt vai, nedod dievs, kādus štatus samazināt, kādas budžeta pozīcijas savā pārziņā esošajā jomā apcirpt.
No visas valdības vienīgi ekonomikas ministrs atļāvās rosināt trīs pārmaiņas, bet arī tās neguva nekādu atsaucību. Opozīcijas iniciatīvas? Jā, tādas ir un tīri labas, bet kurš gan, pie varas būdams, kādreiz ņēmis vērā no varas atstumto viedokļus?!
Ir labi, ka priekšlikumu apkopotāja un normatīvu grozījumu sagatavotāja lomā ir Valsts kanceleja. Tai ir lielas pilnvaras un arī kompetence. Taču slikti, ka tās darbības lauks jau pieminētās ministriju pasivitātes dēļ ir sašaurināts vien līdz uzņēmēju organizāciju apzināto problēmu risināšanai.
Skaidrs, ka uzņēmēji redz tikai uz viņiem attiecināmās birokrātiskās procedūras un ir ieinteresēti palīdzēt meklēt risinājumus to vienkāršošanai. Taču neviens cits no malas nepārzina ministriju un ar tām saistīto iestāžu iekšējās procedūras, katra darbinieka efektivitāti utt., kā vien šajās institūcijās strādājošie. To, ka tieši tur ir ārkārtīgi daudz problēmu, pieminētajā raidījumā apliecināja arī Valsts kontroles pārstāve. Ieteikumi pausti gadiem ilgi, bet vai tos kāds ņēmis vērā?…
Interesanti, ka uzreiz pēc raidījuma mūs sazvanīja arī skatītāji, kuri strādājuši valsts pārvaldē un labi zina tur notiekošo. Un zīmīgi, ka vairāki skatītāji runāja par vienu un to pašu – iestādēs apzināti netiek aizpildītas visas vakances, tā ietaupa algu fondu, ko laiku pa laikam var izmaksāt dažādās piemaksās un prēmijās.
Pat, ja “no augšas” uzspiež kādu štata vietu samazināt, tad samazina tādu, kurā ir darbinieks, attiecīgi viņam uzteicot darbu un pārkraujot pienākumus palikušajiem, bet vakantās štata vietas nemazina.
Vai tā ir un kur tā ir, nezinu, bet, ja tiešām ir vēlme mazināt birokrātisko slogu, šo problēmu risināt varētu pavisam vienkārši – izrevidēt visas ilgstošās vakances un nelietderīgās likvidēt, attiecīgi ietaupot līdzekļus. Kāpēc jau sen tā nav darīts? Jo politiķi negrib nodarīt pāri sev pakļautajiem ierēdņiem?
Vēl skatītāji pauž arī neticību, ka vispār ko iespējams pasākt pret birokrātu veidoto sistēmu. Gana daudzkārt jau mēģināts. Jā, tas tiesa, ka kampaņveida centieni mazināt birokrātisko slogu bijuši vairākkārt. Īsu atskatu tā vēsturē šajās dienās apkopojis žurnālists Dzintris Kolāts, tas atrodams Facebook. Taču te jāatceras (un par to runājām arī jau pieminētajā raidījumā), ka ar kampaņveidīgām darbībām nepietiek – nepieciešams radīt pastāvīgu birokrātijas ierobežošanas sistēmu. Jo tiklīdz uzraudzība atslābst, tā valsts pārvalde tendēta izdomāt sev aizvien jaunus darbus, lai pamatotu savu nepieciešamību, un lielā daļā gadījumu tas nozīmē papildu papīru kārtošanu pārējiem nodokļu maksātājiem.
Ja valdības vadītājai tiešām ir patiesa vēlme mazināt birokrātisko slogu, bija nevis jāaprobežojas ar kādu atsevišķu darba grupu un tās debatēm par atsevišķiem normatīvu grozījumiem, bet gan, kā rosina uzņēmēju organizācijas un akcentē Valsts kontrole, jādod uz rezultātu vērsti uzdevumi visai valsts pārvaldei. Jārīko tāda kā lielā talka, kad katrs politiķis pats nāk ar ierosmēm un idejas prasa plašam sabiedrības lokam. Un pēc tam uzreiz jāievieš pastāvīgu uzraudzības sistēmu, kaut vai pilnvarojot tam īpašu Valsts kontroles vienību.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
