Valsts parāds un neefektivitātes cena Latvijā: kāpēc aug aizņēmumi?
Vilors Eihmanis28.11.2025.
Komentāri (62)
Iesaki rakstu: 
Valsts ārējais parāds Latvijā turpina stabili pieaugt, prognozējot, ka tas 2025. gadā sasniegs 51% no IKP un 2029. gadā pārsniegs 55% robežu. Parāds, kas pārsniedz pusi no visa gada ekonomiskās vērtības, rada nopietnas bažas par valsts finanšu ilgtspēju.
Kāpēc parāda pieaugums ir bīstams?
Valsts parāda palielināšanās rada tiešu negatīvu ietekmi uz iedzīvotāju labklājību un valsts attīstību.
Augstāki procentu maksājumi: lielāks parāds nozīmē, ka arvien lielāka daļa budžeta jātērē procentu apmaksai.
Resursu trūkums: mazāk līdzekļu paliek pensijām, veselībai, izglītībai un infrastruktūrai (ceļiem, skolām).
Investoru uzticība: tuvojoties 55–60% no IKP robežai, valsts kļūst riskantāka investoru acīs, kas var novest pie augstākām procentu likmēm jaunajiem aizņēmumiem.
Nākotnes slogs: nākotnē tas var nozīmēt jaunus nodokļus vai krasus budžeta izdevumu samazinājumus.
Galvenie parāda pieauguma cēloņi – neefektivitāte un korupcijas riski
Valsts parāds aug ne tikai ekonomisku krīžu dēļ, bet arī strukturālas neefektivitātes un, iespējams, korupcijas dēļ. Šeit apkopotas galvenās jomas, kur rodas finanšu zaudējumi:
1. Valsts iepirkumi un projektu sadārdzināšana
Šī ir definēta kā lielākā riska zona.
Sadārdzinājums: projekti (ceļi, būvniecība, IT sistēmas) tiek sadārdzināti 2–3 reizes salīdzinājumā ar tirgus cenu.
Problēmas IT un ceļu nozarē: IT sistēmas ministrijām maksā 10–20 miljonus, lai gan privātajā sektorā tās izmaksātu 1–3 miljonus. Ceļu remontu cenas ir Rietumeiropas līmenī, bet kvalitāte neatbilst standartiem.
Sekas: "iepriekš saskaņoti konkursi" un tirgus dalīšana uzņēmumu starpā rada pārtēriņu, kas tieši palielina valsts parādu.
2. Pašvaldības un to uzņēmumi
Finanšu zaudējumi bieži rodas klusākā veidā.
"Konsultāciju līgumi": līgumi tiek piešķirti "savējiem" cilvēkiem ar mākslīgi uzpūstām izmaksām (piemēram, sporta, kultūras projektiem).
Sekas: pašvaldības iztērē budžetus un pēc tam lūdz valsts aizdevumus vai aizņemas Valsts kasē, kas palielina kopējo valsts parādu.
3. Veselības nozares neefektivitāte
Veselības aprūpes sistēma ir dārga un neefektīva.
Uzkrītoši dārgi: nepamatoti dārgi pakalpojumi, medikamenti un iekārtas ar uzcenojumu, kā arī nepārskatāmi līgumi ar slimnīcām.
Sekas: lai sistēma nebankrotētu, valsts katru gadu iegulda simtiem miljonu eiro, kas rada papildu spiedienu uz budžetu un veicina parāda pieaugumu.
4. Politisko partiju "pietuvinātie" amati
Tiek uzsvērts, ka tas ir kluss, bet ļoti dārgs korupcijas veids.
Politiskā lojalitāte: valsts uzņēmumi tiek izmantoti kā "darba vietu banka", amati tiek piešķirti pēc lojalitātes, nevis kompetences.
Sekas: neefektīva vadība rada zaudējumus un neveiksmīgus projektus. Zaudējumi un kompensācijas "atlaistajām" padomēm tiek segtas no valsts līdzekļiem.
5. ES fondu "apgūšana"
Šeit galvenā problēma ir nevis korupcija, bet izšķērdēšana.
Mērķis – notērēt: galvenais fokuss ir uz naudas apgūšanu, nevis ekonomiskas atdeves sasniegšanu.
Sekas: tiek būvēti neizmantoti objekti (piemēram, sporta halles bez sportistiem). Valsts vēlāk spiesta segt šo ekonomiski neatdotu projektu uzturēšanas izmaksas, kas palielina parādu.
Kopsavilkums: parāds kā korupcijas un neefektivitātes cena
Korupcijas līmenis Latvijā, lai gan nav tik ekstrēms kā atsevišķos citos reģionos, samazina valsts ekonomisko efektivitāti, sadārdzina projektus un liek valstij aizņemties vairāk, nekā tas būtu nepieciešams. Tādēļ liela daļa no augošā valsts parāda tiek uzskatīta par "korupcijas un izšķērdēšanas cenu".
Jautājums KNAB kompetencei
Ņemot vērā šīs plaši izplatītās neefektivitātes un iespējamās korupcijas jomas, rodas retorisks jautājums par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Jēkaba Straumes un iestādes darba efektivitāti.
Kādi ir Jēkaba Straumes vadītā KNAB reālie rezultāti un ietekme uz šo problēmu mazināšanu, ņemot vērā to, cik dāsni iestāde tiek finansēta no valsts budžeta?
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
