Iesaki rakstu: 
Latvijas valsts, neiesaistoties tiesvedībā par īpašumtiesībām uz Ventspils cauruļvados esošo bufernaftu, visticamāk ir zaudējusi iespēju atgūt šo vairākus desmitus miljonus vērto īpašumu. Lai gan starp koalīcijas partneriem Vienotību un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) ir panākta neformāla politiska vienošanās, ka valsts iesaistīsies tiesvedībā, kad tā būs otrās instances tiesā, vairāki civillietu advokāti Pietiek uzsvēruši – šāds, tieslietu ministra Aigara Štokenberga (Vienotība) aizstāvētais rīcības variants ir praktiski neiespējams.
Pietiek jau rakstīja, - lai gan valsts pašlaik ir izvēlējusies neiesaistīties Baltkrievijas cauruļvadu uzņēmuma Družba un ārvalstu investora Vitol kontrolētās SIA LatRosTrans tiesvedībā par īpašumtiesībām uz aptuveni 80 miljonus latu vērto bufernaftu, kas atrodas Ventspils cauruļvadā, valdības koalīcijā ir panākta politiska vienošanās, ka valsts iesaistīsies tiesvedībā otrās instances tiesā. No informētiem avotiem valdībā tāpat zināms, ka šis ir bijis personiski tieslietu ministra aigara Štokenberga (Vienotība) piedāvāts risinājums. Tieslietu ministrijas atbildīgie ierēdņi šī juridiskā atzinuma sagatavošanā nav piedalījušies.
Kāds civillietās praktizējošs advokāts, lūdzot uz viņu oficiāli neatsaukties, norādīja, ka valstij, ja tā vispār apsver iesaistīties strīdā par bufernaftu, visizdevīgāk bijis vēl pirms tiesvedības sākuma pirmajā instancē vērsties pie tiesas, prasot atjaunot valdījuma tiesības uz šo naftu. „Ja man kas pieder, man nav jāiet uz tiesu atzīt īpašumtiesības. Ja divi par šo īpašumu strīdas un viņiem nav pierādījumu, ka tas ir viņu, valsts varēja pieprasīt atjaunot savas valdījuma tiesības, neiesaistoties strīdā kā trešā puse,” skaidroja advokāts. Zināms, ka valsts, ja iesaistītos tiesvedībā kā trešā puse, būtu spiesta maksāt aptuveni 280 000 latu lielu tiesvedības nodevu un citus tiesāšanās izdevumus – šāda informācija izskanējusi Štokenberga vadītajā darba grupā, kurā apspriestajam noteikta ierobežota pieejamība.
Civilprocesa likums nosaka: ja tiesas tiesvedībā atrodas vairākas vienveidīgas lietas, kurās piedalās vienas un tās pašas puses, vai arī lietas, kurās viens prasītājs ceļ tiesā prasību pret vairākiem atbildētājiem vai vairāki prasītāji — pret vienu un to pašu atbildētāju, tiesnesis ir tiesīgs apvienot šīs lietas vienā tiesvedībā, ja šāda apvienošana sekmēs lietu ātrāku un pareizāku izskatīšanu un ja pusēm nav iebildumu. Tomēr Civilprocesa likums nenosaka, ka apelācijas instancē lietu apvienošana būtu iespējama, šāda iespēja pastāv tikai pirmās instances tiesā, uzsvēra cits civillietu advokāts.
Zināms, ka neapmierināts par valsts palikšanu ārpus tiesvedības ir Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš strīdu par cauruļvados Polocka-Ventspils un Polocka-Mažeiķi esošo bufernaftu pēdējā gada laikā izmantojis publiskai retorikai pret ārvalstu investoru Vitol, kura kontrolē pārgājis uzņēmums LatRosTrans.
Lemberga ietekmē esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārraudzītā Satiksmes ministrija (SM) uzstājusi uz valsts iesaistīšanos tiesvedībā, kas pērnajā decembrī sākās Daugavpils tiesā un turpināsies 15. septembrī. Tikmēr Vienotības pārstāvja Aigara Štokenberga vadītā Tieslietu ministrija (TM) argumentējusi, ka neesot dokumentālu pierādījumu tam, ka bufernafta jeb tehniskā nafta, kas atrodas cauruļvados un nepieciešama to tehniskai uzturēšanai, piederētu valstij.
Tādēļ izvēlēta nogaidoša pozīcija ar apņemšanos iesaistīties tiesvedībā, kad tā būs nonākusi apelācijas instancē. „Mūsu draugi Vienotībā to ir apņēmušies un katrā ziņā tas netiks aizmirsts,” Pietiek neoficiāli izteicās kāds jautājumā iesaistīts zaļo zemnieku pārstāvis. No neoficiāliem izteikumiem noprotams, ka Lembergs no Vienotības līderiem saņēmis solījumu un vienošanās notikusi šaurākā lokā par koalīcijas sadarbības padomes sēdi. Tāpat noprotams, ka starp koalīcijas partneriem valda neuzticēšanās un aizdomas, vieniem – par Lemberga centieniem izmantot politisko ietekmi, lai atgūtu noteicošo lomu tranzītbiznesa uzņēmumos, otriem – par koncerna Vitol ietekmi uz premjera un tieslietu ministra lēmumiem.
Ar Lemberga interešu pārstāvību saistīti juristi gadu gaitā mainījuši atzinumus, kam īsti pieder bufernafta – SIA LatRosTrans vai Latvijas valstij, un šī viedokļu maiņa sakritusi ar laiku, kad Lembergs zaudēja ietekmi šajā uzņēmumā. No ierobežotas pieejamības atzinumiem, ar kuriem iepazinies Pietiek, izriet, ka dokumentālu pierādījumu tam, ka naftasvads privatizēts kopā ar tehnisko naftu, nav. Tādēļ SM pozīcija bijusi vērsties pirmās instances tiesā, apstrīdot divu privāto uzņēmumu tiesāšanos par šo bufernaftu. „Ja tā nafta nepieder nevienam, tātad tā pieder valstij,” Pietiek neoficiāli izteicās kāds valsts intereses pārstāvošs jurists. TM pozīcijas dēļ šī iespēja ir nokavēta – tiesvedība Daugavpils tiesā sākta jau decembrī un bez valsts piedalīšanās. Valsts iesaistīšanās iespējas apelācijas instances tiesā atsevišķi juristi Pietiek vērtējuši skeptiski, turklāt valstij tas izmaksātu aptuveni 280 000 latu lielu nodevu.
Uz strīdu par bufernaftas īpašumtiesībām var raudzīties kā uz ieroci Lemberga arsenālā pret kompāniju Vitol par ietekmi Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumos. Bet uz šo strīdu var raudzīties arī kā iespēju valstij pretendēt uz vairāku desmitu miljonu vērtu naftu un pēc vairākos juridiskos atzinumos secinātā šī iespēja ir reāla. Abi – gan Lembergs, gan Vitol – šajā strīdā ir izmantojuši politisko ietekmi. Lembergs bufernaftas jautājumu kopš pagājušā gada rudens paceļot valdības koalīcijas līmenī, Vitol – izmantojot ārvalstu investora statusu un savas intereses lobējot augstākajos varas gaiteņos, tostarp ar sūdzībām premjeram.
Tomēr strīds par bufernaftas piederību nav tikai Lemberga advokātu galvās tapis kārtējais veids kā likt sprunguļus tranzītkara oponentu riteņos. Lursoft datubāzē pieejamie LatRosTrans gada pārskati daudzu gadu garumā rāda, ka bufernafta līdz 2009. gadam nav tikusi uzskatīta par nozīmīgu aktīvu un minēta tikai kā ārpusbilances aktīvs. Vienā no juridiskajiem atzinumiem, no kura vadījusies SM, šis fakts izmantots kā arguments slēdzienam, ka bufernafta nav LatRosTrans īpašums. Turklāt nav atrasti dokumenti, kas nepārprotami pierādītu, ka LatRosTrans pamatkapitālā kopā ar cauruļvadu tikusi ieguldīta arī tehnoloģiskā nafta jeb bufernafta. Neoficiāli tiek apgalvots, ka ieguldīto pamatlīdzekļu atšifrējumā, kas pazudis no privatizācijas lietas, bufernafta nav minēta – tobrīd privatizētājiem neesot bijis izdevīgi sadārdzināt darījumu uz tehniskās naftas rēķina. Dokumentālu pierādījumu tam nav. „Kad mēs sākām meklēt, vairs nebija,” Pietiek saka kāds augsti stāvošs ierēdnis.
Pērnā gada decembrī Baltkrievijas valstij piederošais cauruļvadu uzņēmums Družba un atklātā a/s Polocktransneft Družba vērsās Daugavpils tiesā ar civilprasību pret LatRosTrans, prasot atzīt baltkrievu īpašumtiesības uz šo bufernaftu. Tas, kādēļ Latvijas valsts ir izvēlējusies nepiedalīties šajā tiesvedībā, publiski netiek pamatots – šī jautājuma skatīšana līdz šim bijusi konfidenciāla, ierobežotas pieejamības statuss noteikts arī juridiskajiem atzinumiem, no kuriem vadījušies ierēdņi un politiķi.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
