Valsts bez galvas

Latvijas valsts izpildītās kustības pašlaik atgādina tieši šādu vistu, tikai ar to starpību, ka neviens jau tai galvu nav nocirtis, - pēkšņi ir izrādījies, ka šādas galvas, kura dotu pamatotas, loģiskas komandas pārējam ķermenim, nav. Tās vietā ir veidojums, kas galvas funkcijas gluži vienkārši nepilda.

Ja šāds salīdzinājums vārīgā vietā aizskar kāda valstiskās jūtas, te būs cits, salīdzinoši korektāks. Iedomājieties cilvēku, kuram no vēdera pienākošie signāli pārliecinoši vēsta - ir ieēsts kaut kas slikts, kam neparko negribas palikt tur, kur tas pašlaik ir, un katastrofa ir ja ne tuvāko minūšu, tad noteikti stundu jautājums.

Par laimi, cilvēkam ir galva, kura spēj uztvert vēdera sūtītos signālus, tos novērtēt, tad izdomāt pareizāko stratēģiju un to īstenot.

Nu, piemēram, ja vēdera izjūtas ir no iepriekšējām reizēm atpazīstamas, jāskrien uz aptieku pēc kādas pilulas. Ja vēdera izjūtas ir biedējoši nepazīstamas, jājož uz poliklīniku vai pat jāzvana ātrajai palīdzībai. Ja iekšējā balss ir īpaši uzstājīga, ar skubu jādodas uz mājiņu ar sirsniņu, visu pārējo atliekot uz pēcāku laiku. Un tā tālāk.

Tas, ko pašlaik izpilda Latvijas galvas vietā esošais veidojums, liek domāt par ko pilnīgi citu. No ārsta telefona numura tiek uzspiesti tikai pirmie trīs cipari, gājiens uz aptieku apraujas jau kāpņu telpā, bet sirsniņmājiņā poda vāks paliek nepacelts un bikses - kājās. Loģiski, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Mūsu valstiskajā dzīvē tas izskatās tā: viena naidīga, "nepareiza" televīzija tiek aizliegta, bet desmit citas - atstātas. Kāpēc tieši tā? Jupis zina. Par tādu sīkumu, ka dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas iegūšanā pat tumsonīgākajam cilvēkam ir diezgan daudzpusīgas iespējas, nemaz nerunājot.

Tiek atcelts (formāli - pārcelts) valstiskais ielūgums patriarham Kirilam, bet prezidentam Putinam gan tas tiek saglabāts. Kāpēc tieši tā? Kāda jēga Putina rokaspuisi neielaist, bet viņu pašu mīļi gaidīt? Ja nav galvas, tad, protams, neviens to nevarēs paskaidrot.

Tiek visā nopietnībā gari un plaši spriests par mums nevēlamu ārzemnieku neielaišanu. Bet kāpēc tiek ignorēts fakts, ka jau sen esam vienotajā Šengenas telpā un ka nav vairs Latvijai nekādu reālo robežu, uz kurām kādu var tā vienkārši aizturēt? Jau atkal atbilde viena - nav taču galvas, kas par to aizdomātos.

Tiek runāts par daudzus desmitus miljonu dārgu bruņumašīnu iepirkumu, bet kāpēc gan netiek uzskatīts par nepieciešamu vispirms izvērtēt, kādā veidā tieši tās palīdzēs vismaz pieklājīgi aizkavēt ienaidnieka uzbrukumu, kas pašlaik izskatās pilnīgi citādi nekā visus šos gadus kaltajos aizsardzības plānos? Skaidra lieta, kāpēc - izvērtēšanai jau atkal būtu vajadzīga valstiskā galva.

Tiek skaļi žvadzēts par to, kādā tik veidā Latvijai saistība ar Ukrainas notikumiem vajadzētu demonstrēt savus principus un nostāju. Bet kāpēc vieni mūsu Eiropas kaimiņi spēj šķīt viena veida dividendes kā īpaši drosmīgi un principiāli, otri cita veida - kā īpaši praktiski noskaņoti un Krievijai pielienoši, bet Latvijas valsts spēj izskatīties bezprincipiāli nožēlojama un vienlaikus Krieviju kaitinoša? Atbilde, protams, tā pati.

Var, protams, šajā galvas neesamībā vainot prezidentu Bērziņu, kurš ir visādi jauks, mīlīgs un lādzīgs onkulis, taču valstiskajā organismā acīmredzami - un to droši vien nenoliegs arī viņa kvēlākie atbalstītāji - spēj pildīt nevis galvas, bet labākajā gadījumā kājiņu lomu.

Taču demokrātiskās - un jo vairāk parlamentārās - zemēs valsts galvas funkcijas pilda vesels valstsvīru kolektīvs. Un, ja šīs funkcijas tiešām tiktu pildītas Latvijā, visos pieminētajos gadījumos - un, protams, daudzos un daudzos citos - operatīvi tiktu pieņemti skaidri, pārdomāti valstiski lēmumi.

Kā saprotams, katrā no šiem jautājumiem risinājumi var būt principiāli dažādi. Nu, piemēram, par tām pašām televīzijām.

Ja reiz Latvijas valsts tiešām ir pārliecināta, ka atliek aizbāzt vienu informācijas kanālu, lai ievērojama iedzīvotāju grupa kļūtu tai lojālāka un domātu pareizākas domas, tad vajadzētu bez garām runām slēgt visas Krievijas informatīvās TV programmas - un lai tak to retranslētāji tiesājas, ja vēlas: pēc pāris gadiem varbūt kaut ko attiesātu, bet pa to laiku iedzīvotāji būtu kļuvuši trakoti lojāli, un šāds ieguvums noteikti būtu kompensācijās samaksājamās naudiņas vērts.

Ja savukārt Latvijas valsts uzskata, ka šī zeme vis nav kaut kāda tur mikroKrievija, kur, aizbildinoties ar "sabiedrības interesēm", var bez problēmām iedarbināt jebkuru vajadzīgo cenzūras līmeni, bet ir un vēlas palikt Eiropas valsts, kurā runas brīvība ir svēta un neapstrīdama vērtība, tā nevis mēģinātu kaut ko aizliegt, bet gan būtu gatava operatīvi un izlēmīgi ieguldīt savus līdzekļus, prātus un idejas, lai Krievijas propagandai liktu pretī savu - patiesīgo un pareizo.

Droši vien ir vēl kādi risinājumi gan šai, gan daudzām citām aktuālajām lietām, kas jārisina Latvijas valstij. Un ir taču visas iespējas tās arī risināt - valstij ir mehānismi, ir izpildītāji, ir tehniski risinājumi. Būtu vajadzīgs tikai viens - galva, kas uztver organisma signālus, tos izvērtē, tad izdomā, kas rumpim (no kura labsajūtas arī tā pati ir atkarīga) ir vislabākais un pareizākais, un dod tam attiecīgas komandas. Tātad - pieņem lēmumus.

Bet Latvijai pašlaik tādas galvas acīmredzot nav, bet tas veidojums, kas atrodas galvas vietā, acīmredzami cer, ka viss jau kaut kā atrisināsies pats no sevis. Bet, ja tā, - labākajā gadījumā sanāks kā tam pieminētajam organismam ar nepacelto poda vāku un nenolaistajām biksiņām. Sliktākajā - diemžēl kā vistai.

Novērtē šo rakstu: