Valsts bandītisms. Pēdējā eseja: bandītisma modernizācija un konspirācijas šķirbas

Taču latviešiem nekādā gadījumā nav iemesls lepni sanēt pionieru kaklautā. Diemžēl bandītisms nav vienas valsts (Latvijas) un vienas tautas (latviešu) gardums. Bandītisms ir planetārs un daudzu tautu gardums.

Pie tam bandītisms tāpat kā jebkurš kultūras elements modernizējās, atbilstoši pieskaņojoties sava laika prasībām un kultūras pārējo elementu novācijām. Modernizācijas procesā ietilpst arvien filigrānāka bandītisko izdarību publiskā maskēšana un dievinoša pasniegšana kā kristāltīru un superhumānu sociālo labdarību. Valsts bandītisms arvien dzelžaināk saplūst ar policejiskajiem un specdienestu instrumentiem. Savukārt „piāru” (tautu zombēšanu) nodrošina bandītisma iebarotā mediokrātija.

Nacionāli neapdomīgo latviešu žurnālistu kalpošana bandītismam pašlaik labi redzama migrantu problemātikas atspoguļošanā. Pret Lielās Bandas iecerēto migrantu uzņemšanu protestējošajā pasākumā 2015.gada 22. septembrī tika pieņemta rezolūcija. Tajā ir iekļauts kompliments arī latviešu žurnālistiem: „Izsakām sašutumu par: 1) Latvijas sabiedrisko mediju īstenoto imigrantu ievešanas atbalsta kampaņu, nedodot līdzvērtīgu izteikšanās iespēju PRET viedokļa paudējiem”.

Visjaunākajos laikos ir radušies bandītisma moderni varianti. To analītiskajam izvērtējumam ir nepieciešami tādi epiteti kā „globālais” un „finansiālais”. Respektīvi, tagad tiekamies ar globālo bandītismu un finansiālo bandītismu. Iespējams arī tāds variants kā globāli finansiālais bandītisms. Bandītisms ir ieguvis transnacionālo seju un planetāro mērogu.

Jaunums ir tas, ka mūsdienās bandītisms vairs neattiecas tikai uz valsti kā bandu. Ar bandītismu nenodarbojas vienīgi valsts kliķe (teiksim, LR Lielā Banda), apzogot un krāpjot tautu. Tagad ir radušās jauna tipa bandas – transnacionālas Planetārās Bandas. Tās aplaupa ļoti daudzas tautas visos kontinentos.

Planetāro Bandu vislielākā laupīšana ir valstīs-fikcijās. Uz Zemes prāvā teritorijā jau ir izkusušas nacionāli suverēnās valstis. Daudzviet nacionāli suverēnā valsts ir fikcija. Valstīm-fikcijām joprojām formāli ir visi valstiskie atribūti, taču vairs nav pats galvenais atribūts – tautas vara politiskajos un saimnieciskajos jautājumos. Tautas varas vietā ir stājies ģeokrātiskais valstiskums un visdažādāko transnacionālo struktūru vara. Tā realizējas bandītiski. Nelikumīga tautas varas sagrābšana un tautas tiesību piesavināšanās izteikti ciniskā, noziedzīgā un alkatīgi savtīgā talārā ir kļuvusi mūsdienu pasaules spilgta tendence. Tamlīdzīga varas uzurpācija neapšaubāmi ir pelnījusi bandītisma statusu.

Kā zināms, arī LR vara nepieder latviešu tautai, bet pieder transnacionālajiem veidojumiem. Tas ir noticis sakarā ar latviešu priecīgi brīvprātīgo iestāšanos ES. Bet pirms tam bija ģeokrātiskā valstiskuma kaismīgā akceptēšana. Pēc PSRS sabrukuma latvieši ar entuziasmu atdevās amerikāņiem. Pateicoties latviešu tautas tālredzībai, LR ir nonākusi politiskajā un saimnieciskajā pakļautībā ES konfederācijai un tādām t.s. Bretonvudas sistēmas  institūcijām kā Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules banka, Pasaules tirdzniecības organizācija.

Tik tikko nosaukto institūciju un citu transnacionālo struktūru bandītiskā laupīšana valstīs-fikcijās ir ļoti rūgta patiesība kopš XX gs. otrās puses. Latvieši ar to saskārās vēsturiski nesen, izjūtot Planetāro Bandu laupīšanas smalko tehnoloģiju tikai XXI gadsimtā. Turklāt laupīšanas tehnoloģija ir tik pārdomāti nospriegota, ka Planetārās Bandas mūs turēs savās kaupēniskajās ķetnās vēl daudzus gadu desmitus. Faktiski gals nemaz nav redzams.

Saprotams, runa ir par LR valsts ārējiem parādiem un iedzīvotāju vergošanu ārzemju bankām, lai atdotu individuālos kredītus. Tas viss nevarēja notikt bez latviešu vietējās Lielās Bandas un ārzemju Planetāro Bandu komerciāli izdevīgās sačukstēšanās. Vēl vismaz divas trīs latviešu paaudzes varēs laimīgi jūsmot par savu senču nacionāli gādīgo rīcību, LR varas orgānos sistemātiski izbīdot tikai dažāda tamborējuma neliešus un nodevējus, kuri savai kabatai izdevīgi pārdevās Planetārajām Bandām. Latviešu „politiķu” pastrādātajam ļaunumam ir tāla nākotne.

Par valsts bandītismu kā konkrētu vēsturisko faktu mūsdienās tiek runāts visā nopietnībā, nelietojot metaforistiski vārdus „valsts kā banda” un „valsts bandītisms”. Sociālo zinātņu leksikā abus jēdzienus lieto arī bez pēdiņām.  

Rietumu zinātnē no aizvadītā gadsimta 90.gadiem ir sastopama ekonomiskā teorija par valstisko bandītismu. Šī teorija saka, ka ir iespējami valstiskā bandītisma divi varianti. Viens variants ir klejotāju bandītisms. Otrs variants ir stacionārais bandītisms.

Šo teoriju pamudināja formulēt vēsturiskā pieredze. Sensenos laikos bija klejojošie bandīti (rover bandits). Viņi izlaupīja kādu apdzīvoto vietu un devās tālāk, lai izlaupītu nākamo apdzīvoto vietu. Klejojošie bandīti iedzīvotājiem neko neatstāja, pilnīgi nemaz nerūpējoties par viņu turpmākās eksistences iespējām.

Klejojošie bandīti bija ekonomiski negudri bandīti. Viņi nesaprata savas pieejas galveno trūkumu – laupīšanas vietu apsīkumu. Saskaņā ar klejojošo bandītu negudro pieeju ar laiku varēja izveidoties tāds stāvoklis, ka vairs nebūtu kur laupīt. Visu atņemot iedzīvotājiem un pilnīgi nerūpējoties par viņu turpmākās eksistences iespējām, klejojošie bandīti paši ierobežoja savas laupīšanas perspektīvas. Viņu totāli izlaupītās apdzīvotās vietas varēja izmirt. Pilnīgā trūkumā nonākušie iedzīvotāji varēja pārcelties uz citu vietu. Tādējādi pakāpeniski varēja rasties lielas un militāri stipras apdzīvotās vietas, kuru aplaupīšana klejojošajiem bandītiem vairs nebija pa spēkam. Latviešu romantiski dievinātais Kaupēns arī laupīja tikai atbilstoši savas bandas resursiem.

Mūsdienās tipiski klejojošie bandīti ir Planetārās Bandas. Tās nedomā par aplaupīto tautu rītdienu. Mūsdienu klojojošo Planetāro Bandu prātu ir aptumšojusi iracionālā alkatība. Tāpēc Planetārās Bandas ir pašas sevi iedzinušas strupceļā. Pašreizējā pasaules finansiālā un ekonomiskā krīze (katastrofa) ir šis strupceļš. Lai sekmīgi turpinātu laupītāju bezbēdīgo dzīvi, Planetārajām Bandām ir jādodas laupīt uz citām planētām. Uz Zemes vairs nav ko laupīt. Turklāt uz Zemes jau ir milzīgas valstis (Ķīna, Krievija, Brazīlija, Indija, Irāna), kuras kopīgi vēlas iznīcināt Planetārās Bandas, atņemot to galveno ieroci - ASV nepārtraukti drukātos papīra dolārus bez zelta seguma.

Savādāk rīkojas stacionārie bandīti (stationary bandits). Stacionārie bandīti ir vietējie cilvēki. Viņi ir attiecīgās tautas sastāvdaļa. Viņi pastāvīgi (stacionāri) dzīvo savas tautas teritorijā.

Stacionārie bandīti ir racionāli cilvēki. Viņi racionāli domā par savu rītdienu un ilglaicīgu laupīšanu. Viņi dara visu nepieciešamo, lai varētu sistemātiski turpināt laupīšanu līdz pasaules galam. Bet tas savukārt nozīmē, ka viņi tautai neatņem visu. Viņi tautai atstāj zināmu daļu. Šī atstātā daļa nodrošina ne tikai tautas elementāru eksistenci, bet arī zināmu attīstību. Šīs attīstības rezultāts ir stacionāro bandītu nākamais laupījums. No šī laupījuma atkal kāda daļa tiek atstāta tautai, lai tā šo daļu varētu investēt turpmākajai attīstībai. Tā tas ripo uz priekšu. Tautai ir iespējams eksistēt. Stacionārajiem bandītiem vienmēr ir garantēts zināms laupījums.

Ekonomisti par stacionārajiem bandītiem dēvē valsts institūcijas. Valsts stacionāro bandītu galvenais laupīšanas formāts ir nodokļi. Valsts institūcijas cenšas monopolizēt nodokļu ievākšanu. Valsts institūcijas nosaka nodokļu veidus un apjomu. Valsts institūcijas to pirmkārt un galvenokārt dara savās interesēs. Tautas interesēm ir otršķirīga loma valsts institūciju nodokļu politikā. Tāpēc ekonomisti valsts institūcijas  pamatoti sauc par stacionārajiem bandītiem.

Valsts institūcijas kļūst stacionārie bandīti destruktīvas metamorfozes apstākļos. Praktiski tas izpaužas, ja valsts augstākās amatpersonas reizē ir bandas vadoņi, valsts galvenais finansists reizē ir bandas kasieris, valsts drošības galvenais sargs reizē ir bandas bende, valsts garīguma galvenais sargs reizē ir bandas lielākais izvirtulis utt.

Valsts institūcijas, protams, ir konkrēti cilvēki ar savām privātajām un profesionālajām interesēm, priekšstatiem par valsts darbu, valsts pastāvēšanas jēgu un valsts darbinieka funkcijām. Valsts institūcijas ir dzīvi cilvēki. Bet kur ir dzīvi cilvēki, tur ir dzīvo cilvēku garīgās un materiālās kaislības. Tās var būt labas kaislības, un tās var būt sliktas kaislības.

LR stacionārais bandītisms ir uzplaucis ļoti vareni. Mūsu dārgā Lielā Banda ir stacionārā banda. Tās nodokļu politika ir stacionāro bandītu nodokļu politika. Pirmajā vietā ir savas intereses. To redzam informācijā par 2016.gada budžetu: „Nākamajā gadā 12.Saeimas deputātu algām plānots tērēt kopumā par 708 tūkstošiem eiro vairāk, nekā 2015.gadā, sestdien vēsta LNT raidījums "Ziņas".”

Dzīvi cilvēki ir ne tikai valsts institūcijas un mūsu dārgā Lielā Banda. Dzīvi cilvēki ir arī Planetārās Bandas – klejojošie bandīti. Taču viņi visi nav, tā teikt, vienkārši dzīvi cilvēki.

Bandas formējas no elites. Arī mūsu dārgā Lielā Banda formējas no zināmas elites – augstākā cilvēciskā rūguma indivīdiem, kurus latviešu tauta ir spējīga deleģēt valsts pārvaldīšanai. Šīs cilvēciskās kvalitātes indivīdi, kā tas pieklājas patiesi inteliģentiem un aristokrātiski kautrīgiem cilvēkiem, jau pašā sākumā (pirmajā Saeimā pēc LR atjaunošanas) sevi pasludināja par tautas „100 gudrākajām galvām”.

Diskurss par bandītismu ir diskurss par eliti. Savukārt diskursu par eliti nosaka elites diskursīvā specifika. Elite nemīl publisko diskursu par sevi. Tāds uzstādījums ir elites diskursīvās specifikas platforma. Elite nemīl, ka par to interesējās zinātnieki, publicisti, žurnālisti.

Elite savā darbībā tiecas ievērot maksimālu konspirāciju. Rietumu „atvērtajā sabiedrībā”, piemēram, elitoloģijai un elites socioloģijai klājās grūti. Lai kompromitētu elites zinātniskos pētījumus un sabiedrībā izraisītu divdomīgas zināšanas, elite vētraini atbalsta konspiroloģiju.

Vārds „konspiroloģija” neietilpst Latvijā izdotajā vispilnīgākajā svešvārdu vārdnīcā Dr.philol. Jura Baldunčika redakcijā. Tas ir jauns svešvārds. Ar to apzīmē šarlatāniskas informācijas sagatavošanu un izplatīšanu. Piemēram, par ebreju un masonu sazvērestībām pret cilvēci. Kādai latviešu daļai konspiroloģija ir vienīgā universitāte. Pie mums šarlatānisms ir akadēmiskās sfēras organisks komponents. Atsevišķi LU konspiroloģijas fani pat ir iekūlušies tiesu darbos, veicinot nacionālo naidu pret ebrejiem. Mūsu oficiālo politologu (Lielās Bandas apčabinātāju) konspiroloģiskais šarlatānisms (principā pārsteidzoša nekompetence) sakarā ar Krievijas un V.Putina sazvērestībām pret nabaga LR un nabaga latviešiem ir Rīgas mediju informatīvais deserts katru dienu.

Elites praktizētās slepenības sistēmas un metodes var būt ļoti efektīvas. Elitei izdodas turēt dziļā slepenībā savu darbību. Labi tas izdodas Planetārajām Bandām. Turpretī no Planetārajām Bandām vislabāk tas izdodas Federālajai rezervju sistēmai (savdabīgai ASV valsts bankai), kura komandē papīra dolāru planetāro apriti.

Visgrūtāk saglabāt noslēpumus ir vietējām bandām. Arī mūsu dārgās Lielās Bandas konspirācijā ir palielas šķirbas.

Tā, piemēram, aizvadītajos vairākos gados kāds pētnieciski kritiskās žurnālistikas nekauņa (Latvijā viņa nepierastais vārds un pierastais uzvārds ir visiem zināms) Lielās Bandas konspirācijas šķirbā ieskatās katru dienu (pie tam vairākas reizes dienā) un internetā savā saitā tautai operatīvi izklāsta bandītu jaunākos bandītiskos panākumus. Lielās Bandas grandiozākos panākumus viņš apkopo grāmatās. Turklāt savā saitā viņš atļauj kritizēt bandītismu arī citiem Lielās Bandas (tāpat provinces Mini Bandu) pielūdzējiem. Latvijas bandu pielūdzēju skaits nemitīgi palielinās.

Mūsdienu pasaulē grāmatas raksta un interneta saitus izveido arī par Planetārajām Bandām. Rietumos tā ir samērā populāra un godājama intelektuālā nodarbošanās. Grāmatu un saitu autori ir sabiedrībā cienītas personības. Rietumu valstīs viņu grāmatas gandrīz vienmēr ir bestselleri. Rietumos ir speciālas prēmijas par transnacionālā un valsts bandītisma atmaskošanu. Rietumos par prēmiju saņēmējiem plaši stāsta prese, TV.

Latvijā ir speciāli atmaskojoši saiti par Planetāro Bandu nedarbiem. Pie mums par to daži cilvēki raksta arī grāmatas. Ne tikai publicistiskās grāmatas, bet arī zinātniskās grāmatas.

Tomēr kopumā mūsu publiskā telpa ir ļoti labvēlīga Planetārajām Bandām. Daudzi latvieši uz amerikāņu kontrolētajām transnacionālajām bandām lūkojās kā uz Lāčplēšiem, dzīvojot šausmīgās Krievijas draudīgajā ēnā. Planetāro Bandu kritizētājus pie mums apsaukā par kangariem un Kremļa kalpiem.

Daudzu latviešu labvēlīgā attieksme pret Planetārajām Bandām noteikti ir ne tikai Rīgas mediju, bet arī mācību iestāžu uzvara, nespējot zinoši un objektīvi izskaidrot mūsdienu globālos sociālos procesus un tā vietā šarlatāniski iepotējot kaut kādus tendenciozus murgus – konspiroloģijas produkciju. Pats par sevi ir saprotams, ka mūsdienu globālo procesu neizpratne atsaucas uz vietējās Lielās Bandas pienācīgo novērtējumu un vēlēšanos to uzdurt uz mēslu dakšas.

Novērtē šo rakstu: