Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sakarā ar mūsu valsts bandītisko likteni aktuāli ir vairāki jautājumi. Taču prioritāri ir divi jautājumi. Pirmais jautājums ir šāds. Vai Latvijas liktenis pēc PSRS sabrukuma varēja būt gaišāks, lai šodien nevajadzētu izmantot kriminālās metaforas „valsts bandītisms”, „banda”, „bandīti”, „valsts kā banda”? Otrais jautājums ir šāds. Kādā veidā iespējams pārvarēt LR valsts bandītismu?

Uz pirmo jautājumu tūlīt drīkst atbildēt vienā vārdā. Nē! Latvijas liktenis nevarēja būt gaišāks. Uz otro jautājumu nevar būt lakoniskas atbildes (atbilde būs 4.esejā).

XX gadsimta beigās Latvijas (LPSR) liktenis izšķīrās PSRS likteņa ietvarā. Primārā bija Maskavas iniciatīva. Vietējo latviešu iniciatīva bija pakārtota PSRS centrālo institūtu (sarkano caru - PSKP Politbiroja un PSRS VDK) iniciatīvai. Turklāt vietējo latviešu iniciatīva varēja izpausties vienīgi taktiskajos sīkumos atbilstoši lokālajai specifikai.

Vietējo latviešu iniciatīva nebija saistīta ar stratēģiskajiem risinājumiem. Tāpēc nepieciešams strikti ņemt vērā, ka Latvijas ļoti drūmo likteni diktēja Maskava. Tātad Maskavai ir jāuzņemas vēsturiskā atbildība par latviešu tautas un citu t.s. padomju tautu valstisko likteni mūsdienās.

Sarkanajiem cariem ir jāuzņemas vēsturiskā atbildība arī par krievu tautas likteni. Tas nebūt nav gaišāks un daudzos aspektos ir pat vēl drūmāks nekā pārējo tā dēvēto padomju tautu liktenis. Piemēram, Krievijā ir ļoti spēcīga „piektā kolonna”, kas ienīst krievu tautu. Pie tam krievu tautas liktenis šodien tāpat kā padomju laikā dažādā veidā ietekmē kaimiņtautu likteni. Skaidrs, ka drūms liktenis var vienīgi drūmi ietekmēt citu likteni.

Un vēl kas ir ļoti svarīgi. Ļoti svarīgi ir zināt un nekad neaizmirst minētās vēsturiskās atbildības pakāpi. Tā ir maksimālā pakāpe. Tā ir pieļaujami lielākā pakāpe. Tā iestājās tad, ja vēsturiskā atbildība ir jāuzņemas par pasaules kara izraisīšanu, civilizācijas un tautas bojāeju. Maskavai ir jāuzņemas maksimālā vēsturiskā atbildība.

Nav nekādu šaubu, ka Maskavas rīcība ir sekmējusi latviešu tautas bojāeju. Šīs bojāejas nāvējošais satelīts ir LR valsts bandītisms. Tas, protams, tagad turpinās saskaņā ar pašu latviešu - izmirstošās un pirmsnāves agonijā destruktīvās tautas - iniciatīvu. Konkrētāk – idiotiskām un iracionālām konvulsijām politikā (reāli – visā kultūrā).

Cilvēka rīcībā ne reti var saskatīt divus psiholoģiskos slāņus. Pirmais slānis ir visdziļākā psiholoģiskā motivācija. Šis slānis aptver cilvēka rīcības intīmos dzenuļus.

Otrais psiholoģiskais slānis ir adresēts ārējai videi. Šis slānis slēpj pirmo slāni – intīmos dzenuļus. Zināmi apsvērumi cilvēkam pavēl neizpaust intīmos dzenuļus. Viņš cenšas tos slēpt, tēlojot krāpnieciski piemērotu psihisko stāvokli. Saprotams, otrais slānis eksistē tad, ja no pārējiem cilvēkiem nākas slēpt kaut ko sliktu. Labus nodomus cilvēks parasti īpaši neslēpj.

PSRS sagraušanas specoperācijā „perestroika” eksistēja abi psiholoģiskie slāņi. Tie bija izteikti pretēji slāņi. Tie viens no otra atšķīrās kā nakts no dienas. Otrais slānis neredzēti prasmīgi noslēpa pirmo slāni. Turklāt noslēpa tik pamatīgi, ka apkrāpa visu cilvēci. Apkrāpa tik ietekmīgi, ka, piemēram, daudzi latvieši joprojām atrodas krāpnieciskuma varā.

Par ietekmīgo krāpnieciskumu vēlāk savās grāmatās un intervijās nekaunējās lielīties Aleksandrs Jakovļevs - viens no „perestroikas” gudrākajiem arhitektiem. Viņš vēlāk atklāti paskaidroja, ka notika „cīņa pret sociālismu, visu laiku tēlojot sociālistus”. Viņš atzina: „Mēs izmantojām PSKP, lai likvidētu PSKP”. Jakovļevs ciniski stāsta par viltīgajām rotaļām ar tādiem jēdzieniem kā „brīvība”, „atklātība”. Ar tiem apmuļķoja inteliģenci, kā arī ļaužu masas.

„Perestroikas” izraisītās katastrofas (tajā ietilpst valsts bandītisma izprovocēšana) epigrāfā var citēt kādu sensenu atziņu par cilvēka slikto dabu. Piemēram, var citēt Aristoteļa vārdus „Cilvēki ir politiskie dzīvnieki”. Iederas citāts no Kārļa Marksa teksta: „Zemiska alkatība bija civilizācijas dzinējspēks no tās pirmās dienas līdz šodienai." Var atsaukties uz cilvēku instinktu pulcēties baros (bandās) un cīnīties ar citiem bariem. Jo primitīvāka sabiedrība, jo lielāka tieksme apvienoties baros. Noteikti nākas atcerēties par cilvēka egoismu, mantkārību, privātīpašuma māniju. Katrā ziņā nedrīkst aizmirst par oportūnisma noslieksmēm – cilvēka pielāgošanos, izlīguma tendenci, gļēvu izvairīšanos no konfrontācijas ar ļauniem spēkiem.

Vārdu sakot, „perestroikas” analītikā iederas viss no cilvēka negatīvo īpašību repertuāra. Pārspīlējumu šajā ziņā nevar būt. Sarkano caru intīmie dzenuļi bija vissliktākie dzenuļi, kādi ir iespējami cilvēka morālajā pasaulē. Sarkanie cari vēlējās sākt jaunu dzīvi, balstoties uz netīrām idejām, primitīvi vulgārām vērtībām un pilnīgi bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem par savu antihumāno un antisociālo rīcību.

Sarkano caru šausmīgo idejisko orientāciju ļoti trāpīgi raksturojis viens no lielās kaimiņzemes ebreju izcelsmes „liberāļiem”: „Nepieciešams izlemt, kas aizstās ideoloģiju. Aizstās nauda! Nacionālās ideoloģijas vietā ir jābūt naudai”.

Šajos ārprātīgajos vārdos apskaužami precīzi ir raksturots „perestroikas” izraisītās katastrofas izejas punkts un reizē arī rezultāts. Tātad tas, kas valstiskuma ziņā radās PSRS (LPSR) vietā.

Rezultāts varēja būt tikai viens. Nauda var būt vienīgi kriminālas valsts pamats. Nevis kriminalizētas valsts, bet kriminālas valsts pamats. Atšķirība starp kriminalizētu valsti un kriminālu valsti ir būtiska. Kriminalizētā valstī nav totāls pagrimums, jo tajā saglabājušies nekriminalizēti segmenti. Kriminālā valstī ir totāls pagrimums, jo tajā visi segmenti ir kriminalizēti. Kriminālu valsti var salīdzināt (to dara atsevišķi zinātnieki) ar Dantes apdzejotās elles pēdējo apli, no kura nav izejas. LPSR bija kriminalizēta republika; LR ir krimināla republika.

Sarkanie cari cilvēkos masveidā atmodināja dzīvnieku. Sarkanie cari to izdarīja apzināti. Viņi to izdarīja apzināti, jo bez cilvēku masveidīgā dzīvnieciskuma nevarēja apmierināt savus intīmos dzenuļus. Sarkanie cari vēlāk savos memuāros plātījās, ka vispirms dzīvnieciskumu sekmīgi atmodināja inteliģencē, bet pēc tam arī pārējā sabiedrībā. LPSR dzīvnieciskuma modināšanu iezvanīja radošās inteliģences saieti. PSKP un VDK jau padomju laikā bija panākusi, ka tauta akli uzticas radošajai inteliģencei. Sarkanie cari to prasmīgi izmantoja.

Sarkano caru pirmā (intīmā) psiholoģiskā slāņa saturs bija primitīvi vulgārs. Šī satura centrā bija „nauda” kā simbols visam materiālistiskajam, pēc kā alkatīgi tiecās sarkanie cari un visai drīz arī viņu atmodinātā inteliģence un pārējie. Šajā simbolā apvienojās gan nauda tiešā formā, gan iespēja „prihvatizēt” sabiedrisko īpašību, kādā rītā atmosties kā miljonāram, bet pēc dažām dienām atmosties jau kā miljardierim. Simbolā „nauda” ietilpa pat tik piedauzīgs dzenulis kā sapirkties Rietumu preces, nobaudīt 100 siera, alus, vīna šķirnes utt., u.tml.

Pats vilinošākais mērķis bija privātīpašumā iegūt dabas bagātības, enerģētiskos resursus, rūpnieciskos resursus. Padomju iekārtā sarkanie cari netraucēti apsaimniekoja visas valsts bagātības. Padomju iekārtā sarkanie cari jutās kā cari. Viņiem bija neierobežota vara. Tomēr viņi apsaimniekoja sabiedrisko īpašumu. Tas, ko viņi apsaimniekoja, nebija sarkano caru privātīpašums. Tas viņus kaitināja. Tika izdomāta hiperviltīgā „perestroika”, lai sabiedriskais īpašums kļūtu sarkano caru privātīpašums. Kā zināms, projekts noslēdzās apburoši. Sarkano caru privātīpašumā nonāca viss, ko viņi tiecās iegūt savā privātīpašumā. Bijušā sabiedriskā īpašuma privātīpašnieki kļuva, kā tauta saka, komunistu barveži un čekistu barveži.

Latvijas valsts un latviešu dzīves centrā jau 25 gadus (vienas paaudzes mūžā) ir nauda vistiešākajā nozīmē. Citu vērtību nav. Ļoti, ļoti daudzi ar to vīzdegunīgi lepojās un sīvi pretojās naudas vairošanas apdraudējumam.

Visjaunākais apdraudējums (2015.gada vasaras beigās) ir migrantu uzņemšana. Pašlaik lieliski ir redzams, cik enerģiski pretojās indivīdi, kuriem no migrantu uzņemšanas jau ir bijis savs labums naudas izteiksmē un turpmāk varētu būt vēl lielāks labums naudas izteiksmē. Enerģiski pretojās ne tikai valdošā banda, bet arī inteliģence. Tās kolektīvās rīcības (piem., atklātās vēstules uzcūkošanas) loģiku diktē nauda un naudas velna uzkurbulētais stulbums.

Saprotams, nauda ir valsts bandītisma galvenais ģenerators. Sarkanajiem cariem pilnā mērā (tā tas ir Latvijā) izdevās likvidēt valstisko patriotismu un masveidā cilvēkus ievilināt fanātiskā materiālismā. Cilvēku izturēšanās pret īstenību tikai no izdevīguma un labuma viedokļa kļuva masveidīga. Ja vēl nesen cilvēki kaunējās, slēpa un atklāti neizrādīja materiālistiskos instinktus, tad aizvadītajos pēcpadomju gados viss izmainījās uz pretējo pusi. Norma kļuva ideālistu un altruistu augstprātīga apsmiešana un gānīšana ar sociāldarvinistiskiem lamuvārdiem.

Patriotisms ir pasionārais spēks tādam cilvēku pašorganizācijas formātam kā nacionālā valsts. Ja nav patriotisma, tad ar valsti var darīt visu kaut ko un tajā skaitā to pārvērst par vienas bandas vai vairāku bandu spēli. Sarkanie cari to zināja.

To zināja arī Rietumu politiskā elite, kura nemaz nevēlējās PSRS sabrukumu. Rietumu politiskajai elitei nebija grūti ģeopolitiski saprast, ka PSRS (Austrumeiropas sociālisma sistēmas) sabrukums izraisīs milzīgas planetārās kolīzijas. Ikdienas valodā runājot, izraisīs nevajadzīgas ķildas un sabojās ierasti tīkamo dzīves ritmu. Tikai vēlāk, kad izprata sarkano caru patieso nolūku (pirmo psiholoģisko slāni), Rietumi sāka atbalstīt Gorbačova fantasmagorisko afēru. Turklāt Rietumi aptvēra fantastiski vieglo iespēju savās rokās pārņemt PSRS gāzi, naftu, iekšējo tirgu, finanšu sistēmu. Tas Krievijā reāli notika pirmajos desmit gados pēc PSRS sabrukuma.

No Rietumu politiskās elites īpaši priecīgi bija amerikāņi. Viņiem ātri atļāva pa telefonu komandēt Maskavas politiskos procesus. Taču acīmredzot amerikāņiem vislielāko prieku sagādāja Maskavas slimīgi jūsmīgā atsacīšanās no Austrumeiropas sociālisma republikām, tās eksaltēti nododot ASV ģeopolitiskajā valdījumā. Tā iznākumā ASV dažās stundās kļuva planētas vienīgais saimnieks. Uz Zemes sākās vienpolārās pasaules ēra. Tā sākās bez pasaules kara un šaušanas vispār. Tā sākās, pateicoties sarkano caru morālajai degradācijai.

Patriotisma iznīcināšana bija aktuāls uzdevums. Pirmie patriotismu sāka iznīcināt sarkanie cari. Pēcāk viņu misiju pārņēma amerikāņi. Viņiem šajā svētajā pasākumā bija metodoloģiskās tradīcijas un praktiskā pieredze globālā mērogā.

Kas attiecās uz metodoloģiju, tad tā nav komplicēta. Konsekventi jāņem vērā tikai viena nostādne. Respektīvi, cilvēka patriotisma likvidēšanai efektīvākā inde ir cilvēka materiālistiskie instinkti. Patriotisms nobāl un bez kaujas atkāpjas naudas, privātīpašuma, peļņas, dividenžu, investīciju, privātā mantojuma, bankas konta priekšā.

Patriotisma indēšanas esplanāde ir valsts ekonomika. Tai ir jābūt tādai, kura cilvēkam liek aizmirst patriotisma blēņas un liek enerģiski pievērsties savu materiālistisko instinktu sātīgai barošanai.

Metodoloģija nav komplicēta. Komplicēta nav arī esplanādes iekārtošana. Arī šajā jomā jāņem vērā tikai viena nostādne. Respektīvi, nepieciešamība ieviest ekonomisko brīvību. Šī nostādne balstās uz klasisku likumsakarību. Kad valsts rūpējās par visiem iedzīvotājiem, tad valsts ierobežo ekonomisko brīvību. Valsts ekonomisko attīstību plāno un vada pati ar saviem valstiskajiem institūtiem. Kad valsts rūpējās tikai par kādu šķiru, klanu, grupu, bandu, tad valsts neierobežo ekonomisko brīvību un izsludina bēdīgi slaveno „tirgus brīvību”. Šī bēdīgi slavenā „tirgus brīvība” savukārt cilvēka apziņā uzkurbulē materiālistiskos instinktus. Uzkurbulē tādā mērā, ka „tirgus brīvību” savā retoriskajā un praktiskajā arsenālā pēcpadomju Latvijā operatīvi pārņēma pat jaunie mākslinieki, literāti, ārsti, skolotāji, pasniedzēji, vēloties no savas profesionālās darbības gūt peļņu. Mūsu mediji ziņo, ka Latvijā pēc peļņas tvīkst pat kapu uzraugi, krematorijas kurinātāji, apbedīšanas firmas. Tāpēc nav jābrīnās, ka valsts funkcionē kā banda.

Nav grūti saprast, ka liberālās demokrātijas („tirgus brīvības”) valsts ir tikai buržuāzijas izpildkomiteja, aizstāvot nelielas grupas šķiriskās intereses. Cilvēces vēsture liecina, ka šķiriskās intereses faktiski ir tas pats, kas šķiriskais egoisms. Liberālās demokrātijas vērtību hierarhijā šķiriskais egoisms stāv augstāk nekā tāda vērtība kā nacionālā valsts. Par sabiedrības interesēm šķiriskā egoisma kontekstā vispār nav vērts runāt.

Tomēr attieksme pret šķirisko egoismu (klanu, grupu, bandu pastāvēšanu) mēdz būt dažāda. Dažādību nosaka tautas/nācijas veidošanās vēsture, etniskā mentalitāte, pasaules uzskats, kultūras attīstības līmenis.

Tā, piemēram, ASV inteliģence ciena ietekmīgas grupas. ASV inteliģence nemīl žurnālistus, publicistus un zinātniekus, kuri tiecās mazināt ietekmīgo grupu lomu savā valstī un pasaulē. ASV inteliģences (tautas) politiskās apātijas iegansts nav ietekmīgo grupu (mēs teiktu – valdošās bandas) klātbūtne. Amerikāņu ieskatā ir normāli un pat apsveicami, ka valsts dzīvi pārrauga ietekmīgas grupas.

Tā tas tagad vērojams arī pēcpadomju Latvijā. Latviešiem nav būtisku iebildumu pret valdošo bandu, ja Rīgas pils tornī turpina plīvot vendu karogs.

Šķiru, grupu, klanu, bandu apziņu vienmēr nosaka savtīgas ekonomiskās (naudas) intereses. Skaisti par to savā laikā pateica K.Markss. Viņaprāt tik tikko nosauktās sociālās struktūras egoistiskā aprēķina ledainajā ūdenī noslīcināja reliģiskās ekstāzes svētās trīsas, bruņiniecisko entuziasmu, cilvēku emocionāli maigo un tīkami sentimentālo jūtīgumu.

Sarkanie cari un pēc tam Latvijas „jaunburžuāzijas” reptiļi ledainajā ūdenī ir noslīcinājuši latviešu nacionālo patriotismu. Tā spilgtākie piemēri pagaidām ir atsacīšanās no valstiskās neatkarības 2004.gadā un migrantu uzņemšanas akceptēšana 2015.gadā. LR Valsts prezidents, pazīstamais laulības pārkāpējs un miljonāru pupuķu pētnieks, 2015.gada 16.septembrī ar savu parakstu apstiprināja šādu slēdzienu: „[..] katra no partijām, pārstāvot savu vēlētāju, ir par kara bēgļu glābšanu. Tātad mēs apzināmies, ka palīdzība šiem cilvēkiem ir mūsu kopējs pienākums”. Vēl tikai atliek uzsaukt tostu „Lai dzīvo latviešu tauta - pasaules migrantu glābēja!”. Bandītiskās valsts līderis nebaidās runāt visas tautas vārdā. Tātad viņa galviņā ir nobriedusi pārliecība, ka tauta pilnā mērā ir valdošās bandas pusē. Bet valdošajai bandai ir izdevīga migrantu uzņemšana. Bet, kas ir izdevīgs valdošajai bandai, tas ir izdevīgs arī tautai. Tāda ir izmirstošās tautas loģika.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...