Valsts bandītisms. 1. eseja: Permanentais strupceļš un morālā filantropija

Tautas vispārējā neapmierinātība sprēgā ne tikai dialogos uz ielas. Tautas vispārējā neapmierinātība sprēgā arī citos komunikācijas variantos. Internetā neapmierinātie komentētāji ar apskaužamu azartu dzēlīgi izsmej valsts visaugstākās amatpersonas vārdus: „Šodien mēs varam būt lepni ar paveikto. Mēs esam sekmīgi atjaunojuši un nostiprinājuši savu valsti, pieaug mūsu labklājība un iespējas, mēs esam atgriezušies starptautiskajā sabiedrībā un kļuvuši par pilntiesīgu Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsti."

Tādai glumai konstatācijai neviens netic un tādu pašslavināšanos uzskata par cinisku ņirgāšanos. Turklāt pašslavināšanās gāzi ir izlaidis morāli neuzticams cilvēks – laulības pārkāpējs, miljonu tērētājs pupuķu pētniecībā. Būs bijuši arī citi grēki, jo grēkotājs parasti neapstājas pusceļā, ja pēc pirmā grēka nesaņem sodu. Bet sodu mūsu noziegumu brīvības priekamājā saņem vienīgi tas, kurš grēko bez valdošās bandas sankcijas – grēka projekta apstiprināšanas augstākajā instancē.

Tauta saprot, ka valsts ir novesta nepārtrauktā (permanentā) strupceļā. Šo strupceļu var salīdzināt ar parka labirintu. Nereti no parka labirinta cilvēki paši nespēj izkļūt bez sargeņģeļa palīdzības. Tāpēc tūristu iecienīto labirintu centrā uz prāva paaugstinājuma speciāli dežurē parka darbinieks. Viņu var redzēt no labirinta jebkuras vietas. Tie, kuri labirintā nonākuši strupceļā, var lūgt parka darbinieka palīdzību. Saprotams, ja vēlas izkļūt brīvībā. Naivi būtu jautāt: „Kurš ir mūsu labirinta sargeņģelis?” Vēl naivāk ir cerēt, ka mūsu sargeņģelis ir ASV, NATO, ES. Bet visnaivāk ir cerēt, ka latviešu nomācošais vairākums vispār vēlas izkļūt brīvībā.

Valsts teorijā un praksē vārds „banda” ir sen pazīstams jēdziens. Tā tas ir gan sadzīvē, gan zinātnē. Valsts saistībai ar kriminālajām aprindām ir daudzi aspekti. Nevar žēloties par eseju tēmu nabadzību. Dažas tēmas mēģināšu atspoguļot šajā eseju ciklā.

Mūsdienās salīdzinājumu „valsts kā banda” nākas papildināt ar jaunu salīdzinājumu „starptautiskie fenomeni kā banda”. Bandas specifiskā mentalitāte, konspirācija un infrastruktūra vairs neattiecas tikai uz atsevišķām valstīm. Mūsdienās kā banda funkcionē transnacionālās ekonomiskās, finansiālās, militārās, specdienestu organizācijas. Bez bandas mentalitātes, konspirācijas un infrastruktūras nav iespējams tas, kas tiek dēvēts par „kriminālo kapitālu”, „melno ekonomiku”, „melno tirgu”. Politoloģijā bandas mentalitāte, konspirācija un infrastruktūra tiek saskatīta politiskajās norisēs, jo reāli vairs nepastāv nekāda idejiski konceptuālā atšķirība starp „labējiem”, „kreisajiem” un „centristiem”. Politisko virzību nosaka dažādi klani un grupējumi, kuri attiecīgajā zemē saplūst vienotā bandā valsts budžeta un citu resursu „apsaimniekošanā”.

Plašumā vēršas transnacionālais politiskais bandītisms, kurā ietilpst tāds jauns fenomens kā ģeokrātiskais valstiskums. Par bandām-monstriem ir pārvērtušās pasaules lielāko valstu drošības iestādes (izlūkdienesti, kontrizlūkdienesti), oficiāli saņemot parlamentāro atļauju savai darbībai formēt necaurskatāmu (neviena nekontrolētu) budžetu. Transnacionālās kriminālās struktūras piedalās pasaules pārvaldīšanā. Tām ir prātam neaptverami finanšu līdzekļi. Tik milzīgi, ka summas slēpj no pasaules sabiedrības.

Kriminālā ekspansija aptver dzīves visas sfēras. Politiski kriminālais faktors ir jāņem vērā, ja kādam gaišam politiskajam spēkam ienāk prātā reformēt un modernizēt savu valsti. Tā visa iespaidā XX gs. nogalē globālo sociālo problēmu analītikā uzplauka valdzinoša intelektuālā inovācija: kriminālās pasaules renesanse planetārā mērogā. Renesansi saskata, atceroties bandītisma īpatsvaru senajos laikos. Latvietis teiktu – Anša Kaupēna laikos.

Triviāla ir atziņa par politiskās bandas saplūšanu ar kriminālās buržuāzijas bandu. Šo procesu dēvē dažādi. Sauc par organizēto noziedzību, mafiju, „oligarhātu”, „triādēm”, „jakudzām”, „karteļiem”, „sindikātiem”.

Visjaunākajā vēsturē šī saplūšana ir guvusi neaptveramus panākumus Austrumeiropā. Bijušajās sociālisma zemēs liberalizācija izvērtās kriminalizācijā. Arī Latvijā liberalizācija nav vērtējama bez politiski kriminālā faktora.

Tā, piemēram, Latvijas medijos politiski kriminālais nervs sabiedrību kairina katru dienu. Mediju regulārās ziņas par amatpersonu zādzībām un blēdībām nav informatīvs prologs vai emocionāls priekšvārds tālāk sekojošam patīkamam vēstījumam par sekmīgo cīņu ar amatpersonu reptiļiem. Par sekmīgo cīņu nekas netiek ziņots. Iemesls nav detalizēti jāprecizē. Aizvadītajos 25 gados nekāda cīņa ar reptiļiem nav bijusi. Vienīgi ir bijusi vulgāra cīņas imitācija. Turklāt cīņas imitatori paši ir pieķerti zādzībās un blēdībās. Tas ir obligāti jāņem vērā, runājot par to, ko „esam sekmīgi atjaunojuši un nostiprinājuši” savā valstī.

Nepieciešams ir paskaidrot par terminoloģisko taktiku. Valsts bandītisms LR (protams, arī citur) nav Kaupēna tipa bandītisms. Mūsdienu kriminalitāte nav lielceļa laupītāju banda. Tik prasti nav. Viss ir nesalīdzināmi smalkāk. Vārdus „banda” un „valsts bandītisms” mūsdienu analītikā un publicistikā drīzāk lieto kā terminoloģiskos ceļvežus zināmām asociācijām, apzināti ekspluatējot šo vārdu drausmīgo semantiku (valodas vienību jēgu). Paškritiski jāsaka, ka tādu terminoloģisko taktiku nosaka bezspēcības sajūta saskarsmē ar kriminalitātes ekspansiju. Neparedzot radikālas izmaiņas nākotnē, tekstu autori izvēlās vārdus ar drausmīgu semantiku.

Latviešu tautā sakramentāls ir jautājums: „Kur skatās mūsu valdība?”. Minētais jautājums ir plaši pazīstams un maģiski svēts (sakramentāls) latviešu tautas apziņā tāpēc, ka joprojām daudzi cilvēki naivi uzticas valsts varai. Pie mums noteikti vēl dzīvo tādi eksemplāri, kuri netic valdošās amatpersonu bandas totālajai zagšanai un blēdībām. Viņi, piemēram, tic, ka ne visās ministrijās, iestādēs un provinces pašvaldībās zog un blēdās. Viņu ieskatā sabiedriskās organizācijas ir godīgas, godīgi ir prokurori, tiesneši, ārsti, aptiekāri. Godīgi ir cilvēki ar uzplečiem. Ideāli godīgs ir tiesībsargs. Godīgi ir arī mācītāji un žurnālisti. Katrā ziņā godīgs ir Valsts prezidents. Populārs ir viedoklis, ka visu nebūšanu vaininieki ir vīrieši, it kā varas „tantuku” oāzē Latvijā sievietēm nebūtu nekāda teikšana. Tiek aizmirsts, ka pie mums valsts drošības iestādes parlamentārā līmenī uzrauga sieviete. Katram daudzmaz domājošam cilvēkam ir saprotama šī posteņa saistība ar kriminālo segmentu un valsts bandas aktivitātēm. Bet jestrākais – grēka projektu sankcionēšanu. Kriminālās pasaules feminizācija ir vēsturiski jauna parādība. Sieviešu kustība par līdztiesību ar vīriešiem ir guvusi jaunu spožu uzvaru. Tiesa, jau Kaupēna māsa piepalīdzēja brālim.

Daudzu latviešu naivitāte kavē atzīt valsti kā bandu. Naivie savā naivitātē uzdrošinās pieļaut biznesmeņu („oligarhu”) bandas eksistenci. Taču viņi nekādā gadījumā nespēj pieļaut, ka biznesmeņu bandā var ietilpt deputāti, ministri, domes priekšsēdētāji, prokurori un virsprokurori, tiesneši un advokāti, policiju priekšniecība un slepenpoliciju priekšniecība. Viņi nekādā gadījumā nespēj pieļaut domu, ka biznesmeņu bandai uzticami kalpo baznīcēnu dvēseļu gani, Valsts prezidents, premjerministrs, parlamenta vadītājs.

Diemžēl dzīve ir nonākusi līdz tādai stadijai, ka cilvēku naivo paļāvību nākas uzskatīt par sava veida morālo filantropiju – garīgo labdarību bandas locekļiem un bandai kā valsts sistēmai. Skaidri un gaiši nesaucot bandītus par bandītiem un bandu par bandu, katrā ziņā tiek sniegts morāli filantropisks pakalpojums.

Izskaidrojot morālās filantropijas motīvus, jāņem vērā ikdienišķās apziņas vājums kopainas fiksēšanā. Ikdienišķā apziņa spēj fiksēt un tātad arī apcerēt vienīgi atsevišķus notikumus. Kopainas, notikumu sakarību, procesu loģikas, konteksta fiksēšana un apcere ikdienišķai apziņai ir pagrūts darbs.

Neapšaubāmi, morālo filantropiju veicina cilvēku iedzimtais un ieaudzinātais godīgums. Tas palīdz saglabāt uzticīgu dzīves pozīciju. Šajā gadījumā uzticību valsts varai un visdažādāko institūciju morālajam cēlumam.

Taču enerģiski morālie filantropi ir ne tikai cilvēki ar iedzimtu un ieaudzinātu godīgumu. Lieta ir tā, ka cilvēces vēsturē enerģisks morālais filantrops vienmēr ir bijusi pati valsts, attieksmē pret saviem pilsoņiem praktizējot noteiktu garīgo labdarību. Pie tam šī labdarība ir izraisījusi ļoti dziļas sekas. Valsts labdarības sekas ir cilvēku prātā un dvēselē. Lielā mērā šo seku rezultātā valstiskais bandītisms šodien nesaņem nekādu sabiedrisko pretestību. LR kā banda 25 gadus izrīkojās bez jebkādas respektējamas sabiedriskās pretestības.

Sabiedriskās pretestības trūkumam ir dažādi iemesli. Tajā skaitā tas, ko gribētos saukt par cilvēciskās aprobežotības izauklēto vēsturisko aklumu. Turklāt vēsturiskais aklums visbiežāk pārvēršas agresīvā primitivitātē. Agresīvā primitivitāte realitātes skaidrojumos vienmēr sevi reklamē kā bezkompromisa patiesības nesēja. Šajā ziņā tipiski ir kāda jaunekļa vārdi internetā: „[..] man ir pilnīgi “pie kājas” vai PSRS kāds sagrāva, vai tā sabruka pati - es priecājos, ka tā notika, un priecājos, ka Latvijas Republika atkal varēja atdzimt.”

Atkārtoju, tas ir tipisks cilvēciskās aprobežotības izauklēts vēsturiskais aklums.  Mūsmājās pārāk daudzi nesaprot, ka faktiski nav notikusi nekāda Latvijas Republikas atdzimšana. Tas, kas ir noticis, ir noticis izteikti postmodernistiskā žanrā. Proti, tika radīts LR simulakrs. Turklāt šis simulakrs tika radīts ārprātīgi nelietīgā veidā. PSRS elite ārprātīgi nelietīgā veidā materiāli apkrāpa un garīgi zombēja daudzas tautas.

Ne gluži pa jokam gribas ironiski piebilst, ka PSRS elite nežēlīgi kompromitēja postmodernismu. Konkrēti tā žanru simulakru. Postmodernismam var pārmest zinātnisko bezatbildību, sociuma estētisko kropļošanu, kultūras mantojuma un kultūras vērtību nihilismu, vieglprātīgu izturēšanos pret tādām kategorijām kā „patiesība”, „vārda brīvība”, „uzskatu plurālisms”. Noteikti var vēl kaut ko pārmest. Taču postmodernismam nevar pārmest nelietību. Postmodernisma simulakri nav nelietības produkts. Turpretī LR ir nelietības produkts.

Cilvēces gudrība māca, ka ar nelietību nekur tālu nevar tikt. Interesanti, ka atsevišķās Austrumeiropas valstīs to ir sākuši saprast vietējie liberālisma fani (domājams, ne bez aizjūras liberālistu iedvesmojuma). Šovasar rūdītos liberālisma medijos parādījās negaidītas publikācijas par „prihvatizatoru” sodīšanu. Tautas nav aizmirsušas liberālistu (faktiski – pseidoliberālistu, bijušo PSKP līderu un VDK līderu) pastrādāto noziegumu. Tautas nekad to neaizmirsīs. Tāpēc kaut kas beidzot esot jādara noziedznieku sodīšanā. Noziegums grauj kapitālisma pēdējās cerības – liberālisma - reputāciju. Austrumeiropas tautu acīs liberālisms vienmēr būs noziedzīga sociālpolitiskā teorija. Situācija ir amizanta; Austrumeiropas liberāļi paši uzprasās saņemt sodu par savu vislielāko grēku.

Tomēr sabiedrisko pretestību visbūtiskāk slāpē valsts garīgā labdarība, ko tā vienmēr ir īstenojusi visos laikmetos un visās zemēs. Valstij vienmēr ir bijusi tīkama un vajadzīga ne tikai sociāli kontrolējama sabiedrība, bet arī psihiski kontrolējama sabiedrība. Šajā jomā valsti var paslavēt,- valsts vienmēr ir rūpējusies par sabiedrības psihisko veselību.

Praktiski tas izpaužas valsts attieksmē pret publisko informāciju. Valsts tradicionāli ir galvenā publiskās informācijas dozētāja. Respektīvi, valsts vienmēr ir stingri atdalījusi sabiedrības psihei kaitīgo informāciju no sabiedrības psihei nekaitīgās informācijas. Valsts vienmēr ir zinājusi, ko drīkst teikt sabiedrībai un ko nedrīkst teikt sabiedrībai.

Jau minēju par nevēlēšanos publiski nosaukt transnacionālo kriminālo struktūru fantastiskās naudas summas. Principā šīs summas esot zināmas. Par to priecājās lielvalstu specvīri. Taču nebūšot labi, ja summas uzzinās pasaules sabiedrība. Šī informācija noteikti nelabvēlīgi atsauksies uz cilvēku psihi. Uz planētas dzīvo ļoti daudzas politiski temperamentīgas tautas. Minētā šausmīgā informācija var ievērojami sakarsēt politisko atmosfēru. Kāds var zaudēt krēslu, kādu varas partiju var izbalsot vēlēšanās, var sākties nemieri utt., u.tml.

No senseniem laikiem valsts funkcionēšanā pastāv konsekventi īstenota kārtība. Valsts savā teritorijā ar saviem varas rīkiem aptver esamības visus segmentus. Tātad aptver arī kriminālo segmentu. Bet tas vēl nav galvenais. Galvenais ir tas, ka valstisko uzdevumu risināšanā valsts ar saviem varas rīkiem aptver ne tikai esamības visus segmentus, bet arī katru no tiem konstruktīvi izmanto. Tas ir loģiski. No katra segmenta var būt savs valstiskais labums. Arī no kriminālā segmenta. Cilvēces vēsture liecina, ka to lieliski saprata valstu valdnieki.

Saprata arī Gorbačovs, „perestroikas” vajadzībām pārsvarā no krimināliem elementiem formējot specvīru stingri vadītu un kontrolētu reketu. Gorbačovs tāpat saprata, ka sabiedrība par reketa saimniekiem kategoriski neko nedrīkst zināt.

No eiropeīdiem valsts morālo filantropiju visvairāk ir izbaudījuši Austrumeiropas iedzīvotāji. Pēc II Pasaules kara viņi sildījās valsts morālās filantropijas  oranžērijā. Pirmskara PSRS iedzīvotāji morālās filantropijas oranžērijā sildījās no 1917. gada. Rietumos (pārējā pasaulē) bija savādāk, jo valstu vara netraucēja informācijas plūsmu par kriminālā segmenta līdzdalību visdažādākajos valstiskajos procesos.

Komunistu vara fanātiski rūpējās par sabiedrības psihisko veselību, nepieļaujot pat visniecīgākos morālos pārdzīvojumus. No sabiedrības tika vērīgi slēpts tas viss, kas attiecās uz varas attiecībām ar kriminālo segmentu. PSRS vēsturē bija odiozi ideoloģiskie periodi, - padomju cilvēkiem lika saprast, ka sociālismā vispār neeksitē kriminālais segments. Pat humanitāro zinātņu speciālisti nedrīkstēja zināt par padomju varas sistemātisko sadarbošanos ar kriminālo segmentu jau no Ļeņina valdības posma.

Protams, pēcpadomju gados ir publicēti fascinējoši darbi. PSRS tajos atklājās kā „melnā kriminālā kapitāla” ģenēzes paraugvalsts. Priekš latviešiem ļoti aktuāli ir darbi par „perestroikas” kriminālajiem noziegumiem, atklājot šausminošo patiesību par kompartijas spices, specdienestu spices un armijas spices rīcību. Tā ir ļoti vēlama lasāmviela latviešu sabiedrībai. Šī lasāmviela varētu ļoti daudzus latviešus pamodināt no nacionāli rožainajiem sapņiem un atklāt patiesību par LR kā bandu jau no pirmajām minūtēm. Patiesībā no „perestroikas” pirmajām minūtēm. „Perestroikas” plānā bija paredzēts no LPSR izveidot LR kā bandu.

Kā jau minēju, Rietumu valstu varas par iedzīvotāju psihisko veselību rūpējās ievērojami mazāk. Rietumos ir grandioza bibliotēka par valsts bandītismu un valsts varas sadarbību ar kriminālo segmentu. Aizvadītajos apmēram 30 gados šīs bibliotēkas plaukti raženi papildinās ar publikācijām par transnacionālo struktūru bandītismu un kriminalitātes planetāro ekspansiju. Rietumos biezas grāmatas iznāk par privāto armiju un privāto specdienestu bandītisko darbību. Saprotams, itāļu zinātniekiem un publicistiem analītiski neuzarams lauks ir mafija un „camorra”. Savukārt Latīņamerikas drosmīgākie speciālisti raksta un raksta par saviem „narkokarteļiem”.

Novērtē šo rakstu: