Valsts asinsdonoru centrs: pie kā noved savējo būšana un neprofesionalitāte
Pietiek lasītājs11.12.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau kādu laiku mediķu aprindās klīst baumas par Valsts asinsdonoru centra (VADC) darbu – gan par klīniskiem gadījumiem, kad pēc asins pārliešanas pacientiem konstatē B un C hepatītu, kaut savu saistību VADC kategoriski noliedz, gan arī par dīvainām vēstulēm, ko saņēmuši citi pacienti pēc asins pārliešanas.
Par donoru var kļūt ikviens vesels cilvēks, tāpat ir dažādi gadījumi, kad ikviens cilvēks vai viņa tuvinieks var kļūt par recipientu jeb asins preparātu saņēmēju – tās ir lielas operācijas, dzemdību sarežģījumi, dažādas jaundzimušo slimības, onkoloģija, apdegumi, traumas u.c., no kurām pasargāts nav neviens.
Pēc skandāla kad Valsts konktrole revīzijā http://www.lrvk.gov.lv/revizija/asins-dienesta-darbibas-efektivitate-likumiba-un-plazmas-preparatu-aprite/ atklāja VADC nopietnas darba un resursu uzskaites problēmas, tika meklēta jauna vadītāja, un konkursa rezultātā uzvarēja Iveta Ozoliņa (attēlā kopā ar Gunti Belēviču), kas savā CV kā iepriekšējo darbu uzrādīja Cēsu slimnīcas valdes locekles amatu.
Viņa noklusēja, ka no amata tika atlaista pēc audita, kur tika atklāti nopietni finansiāli pārkāpumi, - valdes locekļa amatu gan toreiz saglabāja Cēsu slimnīcas valdes priekšsēdētājs Guntars Kniksts. Pēc pašvaldību vēlēšanām Kniksts tika ievēlēts Garkalnes novada deputāta amatā no partijas Vienotība, arī Cēsīs pie varas nāca šī partija, bet, neskatoties uz to, nākot gaismā papildu informācijai par ES projektu naudas apguvi, arī viņam amats bija jāzaudē, ko gan pats skaidroja ar politisko izrēķināšanos.
Līdz ar Ozoliņas nonākšanu amatā VADC vietu kā kvalitātes un riska departamenta vadītājs atrada arī Kniksts. Interesanti, ka viņš savā darba pieredzē nebija saskāries ne ar laboratoriju darbu (Cēsu slimnīca to pērk kā ārpakalpojumu no privātām laboratorijām), ne ar riska vadību medicīnā, kas saistīta ar donoru atlasi, dažādu tehnisko parametru un kvalitātes vadību, ne kā mediķis no praktiskā viedokļa ar veselības aprūpi kopumā.
Cik noprotams no nesena Latvijas Avīzes raksta, VADC ir sācis lietot jaunu analizatoru, uz kura pārlieku lielo jūtību tiek novelta visa vaina. Interesanti, kā VADC tika pie šī jaunā aparāta, jo ne mājas lapā, ne Iepirkuma uzraudzības biroja mājas lapā šāda iepirkuma nav (vismaz es neatrodu???), nav arī citu saistītu iepirkumu, kaut, skatoties pēc budžeta https://www.vadc.lv/data/budzets/vadc-iv-ceturksnis-30112016.pdf, pozīcijā reaktīvi tiek tērēti gandrīz 2,5 miljoni eiro gadā.
Laboratorijās ir izplatīta prakse, kad analizators it kā tiek iedots par brīvu, bet ir jāpērk noteikts reaktīvu apjoms par noteiktām cenām jeb tā saucamais reaktīvu līzings. Izvēle tiek atstāta vadošo laboratorijas speciālistu, iestādes vadības vai vēl kāda ziņā, bet konkursa ar specifikāciju un izvērtējumu nav, līdzīgi kā citās valsts slimnīcu lielajās laboratorijās. Parasti šo situāciju aktīvi izmanto firmu darboņi,šoreiz tie ir bijuši Roche pārstāvji - firma Medilink, kuras līdzīpašniece ir Zaiga Gadzjus-Rancāne, ģimenes saitēm saistīta ar Raiti Gadzju http://www.delfi.lv/news/national/criminal/medicinas-iekartu-iepirkumu-kukulu-lieta-knab-ludz-sakt-vajasanu-pret-12-personam.d?id=39849297, kuram nav svešas dažādas metodes, lai iekarotu savu tirgus daļu.
Jāsaka, ka citās valstīs donoru asins testēšanu lielākoties veic Abbott ražotāja analizatori, bet, tā kā skaidras un caurspīdīgas procedūras Latvijā nav bijis, grūti teikt, kas un kāpēc izvēlējās Roche.
Kvalitātes vadītājs ir svarīgākā persona VADC darbā, jo pēc kvalitātes rokasgrāmatas norit visi procesi gan donoru pieņemšanā, gan laboratorijās, gan asins preparātu sagatavošanā un uzglabāšanā. Bez analizatora ne mazāk svarīgi ir reaktīvi, ko lieto sistēmā, jo iespējams lietot tās pašas firmas reaktīvus vai, ja sistēma ir atvērta, arī citu firmu reaktīvus, ko izvēlas, veicot kvalitātes iekšējo kontroli un salīdzinošo jeb ārējo kontroli starp citām laboratorijām. Tiek veikti aprēķini un izvērtējumi, dažāda veida kalibrācijas un jūtības pārbaudes.
Iespējams, ka tieši vājās Kniksta zināšanas klīniskās laboratorijas darba specifikā ir bijušas par vienu no iemesliem problēmām ar paraugu pozitīvajiem un, iespējams, arī negatīvajiem rezultātiem, jo nav jau pirmā reize, kad amatu valsts pārvaldē iegūst pazīšanās rezultāta, ko piesedz ar konkursiem. Tikai ir atšķirība, ja, esot amatā, šoferu dēli un meitas tikai klusi saņem algu, bet šajā gadījumā no profesionāļiem gaida profesionālu rīcību, kas šobrīd varbūt ietekmējis 178 pacientu turpmāko dzīvi.
Iestādes vadītāja var mainīt iekšējo darba reglamentu un kompetenču sadalījumu kaut katru nedēļu un attaisnoties par katra darbinieka darba apjomu, taču tas nerisina problēmu. Turklāt Kniksts veiksmīgi apvieno darbu VADC un darba laikā apmeklē Garkalnes novada komitejas un sēdes. Darbojas Slimnīcu biedrībā, kur, vēl esot Cēsu slimnīcas vadītāja amatā, apmeklēja Maltu, šobrīd ir revīzijas komisijas vadītājs.
Valsts asinsdonoru centrs ir veselības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Tad gribētos zināt, ko šajā sakarā domā un ir darījusi veselības ministre Anda Čakša?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
