Iesaki rakstu: 
Regulāri runās un diskusijās cilājot aktuālo jautājumu par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, lai piesaistītu gan vietējās, gan ārvalstu investīcijas, gan valsts pārvaldē strādājošie, gan politiķi mīl gari un plaši stāstīt par to, cik svarīga prognozējamība, laba pārvaldība, tiesiskums un cik nepieciešama birokrātisko procedūru samazināšana. Diemžēl man kā juristam, kam ir gadījies pārstāvēt privātuzņēmējus juridiskos strīdos ar valsti, bieži nākas vērot situācijas, kad valsts iestādes sevi parāda kā svārstīgus, un neuzticamus partnerus.
Spilgts piemērs valsts institūciju darbības nekonsekvencei, neprognozējamībai un neuzticamībai ir pazīstamā uzņēmēja Kirova Lipmana un viņa dēla Filipa Lipmana skaidrošanās ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) par akciju sabiedrības "Grindeks" akciju iegādi un tas, kas no tā visa ir iznācis.
Lieta aizsākās tālajā 2009. gadā, kad Filips Lipmans lūdza FKTK sniegt skaidrojumu par viņa tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Finanšu instrumentu tirgus likuma saistībā ar viņa iecerēto “Grindeks” akciju iegādi. F.Lipmans par saviem līdzekļiem vēlējās iegādāties uzņēmuma akcijas un gribēja uzzināt, vai gadījumā, ja to īpatsvars kopā ar viņa vecākiem jau piederošajām akcijām pārsniegs 50 procentu no visām “Grindeks” akcijām, neiestāsies situācija, kad citiem akcionāriem jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums.
FKTK pēc mēneša sniegtā atbilde skaidri un gaiši apstiprināja – akcijas var droši pirkt, pēc to iegādes pārējiem akcionāriem nevajadzēs izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. Paļaujoties uz FKTK kompetenci, F.Lipmans iegādājās 0,04 procentus “Grindeks” akciju.
Taču tad izrādījās, ka FKTK uzvedas gluži kā tas monarhs, kurš uzskatīja, ka ir sava vārda saimnieks: ja grib, tad dod vārdu, ja grib – ņem to atpakaļ. 2014. gadā FKTK paziņoja, ka viss ir pilnīgi pretēji nekā pirmajā atzinumā un ir iestājies pienākums izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu. Tā kā Lipmani, paļaujoties uz FKTK sākotnējo atzinumu, to nebija izdarījuši, FKTK izmantoja iespēju arī uzlikt ievērojamus naudas sodus. Nevienu nemulsināja tas, ka pēc būtības komisija pati bija izprovocējusi šādu situāciju.
Strīdīgā situācija beigu beigās tika atrisināta, Filipa Lipmana mātei pārdodot strīdīgos 0,04 procentus akciju. It kā varētu iestāties miers, taču tad šo situāciju centās izmantot bijušie mazie akcionāri. Viens no viņiem - Leonīds Mohovikovs - cēla prasību par 2120,40 eiro piedzīšanu. Viņš to pamatoja ar to, ka ir pārāk lēti pārdevis savas akcijas, jo, lūk, ja būtu izteikts atpirkšanas piedāvājums, būtu ieguvis par 2,1 tūkstoti eiro vairāk.
Šo prasību Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nule noraidīja. Taču viena lieta ir mazais akcionārs ar salīdzinoši nelielu prasību, pavisam cita – valsts. Izrādās, ka līdzīgu prasību ir sagatavojusi arī Privatizācijas aģentūra (PA). Tās mērķis ir šādā no likuma viedokļa, labas pārvaldības prakses un citiem aspektiem apšaubāmā veidā atgūt zaudējumus, ko tā pati ir nodarījusi valstij.
Proti, 2016. gada rudenī PA atklātajās izsolēs biržā pārdeva valstij piederošos 2,29 procentus “Grindeks” akciju, un, kā jau tas ar valsts amatpersonu organizētiem darījumiem Latvijā gadās, cena bija ļoti zema - pat zem vidējās biržas cenas. Protams, ka šāds darījums radīja daudz jautājumu par pārdošanas motīviem un darbinieku kompetenci. Acīmredzot, lai uz tiem nebūtu jāatbild, izeja tiek meklēta, mēģinot pašu radītos zaudējumus piedzīt no uzņēmējiem, kuriem bija tā nelaime uzticēties FKTK maldinošajam atzinumam.
Domāju, ka sāga ar "Grindeks" akcijām un no tās izrietošās konsekvences uzskatāmi ilustrē to, ka runāšana par uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, prognozējamību, valsts atbalstu uzņēmējdarbībai un citām labām lietām ir viens, kamēr praktiskā rīcība pilnīgi kas cits. Amatpersonas jau pēc dažiem gadiem neatceras, ko teica un rakstīja iepriekš, un dara visu iespējamo, lai noslēptu nolaidību.
Arī politiķi, kam ir pienākums uzraudzīt ierēdņu un amatpersonu darbību, izliekas neko nemanām. Par FKTK kompetenci jau tāpat viss ir skaidrs, bet nav arī manīta citās jomās rosīgā ekonomikas ministra Arvila Ašeradena vēlme izmeklēt, kuru Privatizācijas aģentūras amatpersonu noziedzīgas nolaidības vai bezdarbības rezultātā nodarīti zaudējumi valstij.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
