Iesaki rakstu: 
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Taču šajā kontekstā kā galvenais jautājums rodas – kā tas iespējams, ka vairāk nekā 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu izglītības sistēmā joprojām strādā liels skaits pedagogu, kuri nespēj kvalitatīvi sazināties valsts valodā, kas Latvijā ir un būs viena – latviešu. Vienīgais, kas nāk prātā, – pirmšķietami tā ir bijusi un daļai nelatviešu pedagogu joprojām ir nevēlēšanās runāt latviski. Varbūt kādam pat ar iekšēju cerību, ka reiz Latvijā oficiāli iedibinās divvalodību. Neceriet – tas nekad nenotiks!
Šķiet, ka šāda pedagogu attieksme pret valsts valodu bijusi iespējama arī tādēļ, ka to tieši vai netieši pieļāvuši gan izglītības iestāžu vadītāji, gan arī vienas otras pašvaldības vadība. Protams, var mēģināt publiski stāstīt pasakas, ka šāda situācija pieļauta, baidoties, ka rastos pamatīgs pedagogu trūkums, ja no darba nāktos atlaist valsts valodu atbilstošā līmenī neprotošos pedagogus.
Var jau mēģināt šajā sakarā radīt publisku ažiotāžu, kā to janvārī darīja Daugavpils pašvaldība tās vadītāja Andreja Elksniņa personā saistībā ar Valsts valodas centra (VVC) Daugavpilī īstenoto valsts valodas prasmes pārbaudi pilsētas pedagogiem. Toreiz A. Elksniņš pat atļāvās paust uzskatu, ka VVC īstenotās valsts valodas pārbaudes esot skolotāju "čakarēšana". Savukārt Daugavpils Izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova apgalvoja, ka no darba aizejot tie skolotāji, kuriem "netur nervi" un kuri jūtoties aizskarti ar kārtējām pārbaudēm.
Šajā sakarā gribas teikt pavisam tieši – ja kādam "netur nervi" vai kāds jūtas "čakarēts" tāpēc, ka no viņa prasa likuma pildīšanu, tad varbūt ejam lielu soli uz priekšu – sākam čīkstēt par to, ka jāmaksā nodokļi, nedrīkst vadīt auto bez attiecīgiem dokumentiem utt.?
Valsts valodas prasme atbilstošā līmenī ir cieņas un lojalitātes apliecināšana valstij. Un otrādi – tās nezināšana vai apzināta nelietošana ir necieņas izrādīšana. Tik vienkārši.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
