Valdošā koalīcija: sabiedrībai nav jāzina “labāko cilvēku” mantiskais stāvoklis un ienākumu avoti

Jāatgādina, kāpēc vispār amatpersonām ir pienākums sniegt pilnu informāciju par savu mantisko stāvokli. Šīs deklarācijas aizpilda amatpersonas, kurām ir tiesības lemt un rīkoties ar valsts un pašvaldības mantu, un tās ir publiski pieejamas, lai ikvienam sabiedrības loceklim būtu iespēja pārliecināties, kā mainās cilvēka turīgums laikā, kad viņš bijis amatā. Šīs deklarācijas ir arī preventīvs līdzeklis, jo attur valsts amatpersonas no darbībām, kas var radīt šaubas par to atbilstību sabiedrības interesēm.

Ja tiks pieņemti šie grozījumi, tad amatpersonu deklarācijās vairs nebūs redzama informācija par ienākumiem, kas saņemti no privātā sektora; nebūs redzami veiktie darījumi par summu virs 20 minimālajām algām; nebūs ne parādsaistības, ne izsniegtie aizdevumi.

Faktiski šīs amatpersonu ienākumu deklarācijas būs zaudējušas savu sākotnējo jēgu. Formāli tās būs saglabātas, taču faktiski likvidētas. Lai arī pret grozījumiem aktīvi iebilst KNAB, kā arī sabiedrība par atklātību “Delna”, koalīcija jūtas tik varena, ka atļaujas šos iebildumus ignorēt.

Tas, ka esošajai koalīcijai un atsevišķiem valdības ministriem laiku pa laikam uznāk nenoslēpjams visvarenības reibonis, ir redzams jau sen. Par to arī liecina šo ministru argumentācija, ar ko viņi pamato šo grozījumu nepieciešamību.

Lūk, ko “LTV Panorāmā” stāsta izglītības ministre Ilga Šuplinska: “Mums ir jārada tāda pārvaldība, ka tie cilvēki, kuri savā nozarē ir sasnieguši ekselenci, dalās ar savām zināšanām un pieredzi. Un pilnīgi precīzi, ja mēs neradīsim viņiem pietiekami elastīgu un nebirokrātisku šo te procesu, kurā viņi iesaistās, tad mēs nepanāksim, ka mūsu sabiedrības labākie cilvēki savas zināšanas nodos praksē.”

Ko pasaka ministre? To, ka “labākie cilvēki”, kuri “savā nozarē sasnieguši ekselenci”, ar savām zināšanām un pieredzi dalīties nevēlas, ja viņiem jāuzrāda visi ienākumi. Bet varbūt, ja cilvēkam savi ienākumi ir jāslēpj, būs labāk, ka viņš nemaz nekļūst par valsts amatpersonu, kurai ir tiesības lemt un rīkoties ar sabiedrības mantu?

Vēl jocīgāku tekstu atskaņo finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš uzskata, ka šī norma 2002. gadā ieviesta nepareizi: “Kas notika, kad ieviesa šo te normu? Vai mēs atceramies? Es, piemēram, atceros. Tas leģitīmais mērķis bija atšūt cilvēkus, kas tiešām ir veiksmīgi, no šī darba, no dalīšanās ar pieredzi. Nebāz degunu tur, kur nevajag. Mēs paši tiksim galā ar šo sistēmu, un paši visu menedžēsim.”

Ļoti žēl, ka Reirs sīkāk nepaskaidro šo loģiku, kā tieši šādā veidā var “atšūt” tos labākos un panākt, lai viņi “nebāztu degunu, kur nevajag”. Sanāk, ka vēlamie veiksminieki, degunu bāzēji baidās no amatpersonu ienākumu deklarācijām, bet tos, kuri negrib, lai citi bāž degunu, kur nevajag, šīs deklarācijas neuztrauc.

Jāsaka, ļoti dīvaina loģika, taču Reirs izmanto politiskā retorikā plaši izplatītu metodi, kad tiek operēts ar kādu vārdā nenosauktu, iedomātu tēlu, kurš pilda “sliktā” funkciju, no kura sabiedrība jāaizstāv. Šajā gadījumā šis iedomu tēls “grib atšūt”, “mēs paši”. Tā kā iztrūkst pat niecīgākā konkrētība, tad nav šaubu, ka tā ir tikai tukša muldēšana un īstais iemesls, kāpēc parādījusies vēlme padarīt amatpersonu deklarācijas par bezzobainu bezjēgas formalitāti, ir cits.

Kamēr šis iemesls nav precīzi definēts, atliek domāt, ka šīs deklarācijas reāli mazina korupcijas riskus un apgrūtina amatpersonu iespēju korumpēties. Tieši tā, kā to norāda KNAB. Katrs pats var savā galvā uzdot jautājumu - kurš pelnījis lielāku uzticību - KNAB vai Reirs un Šuplinska? Es nešaubīgi dodu priekšroku KNAB.

Pārpublicēts no neatkariga.lv

Novērtē šo rakstu: