Vāji, bet zemiski cilvēki izvēlas pārkāpt jebkādas sarkanās līnijas un fabricē kriminālprocesus
Egils Helmanis10.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar es saņēmu ziņu no Augstākās tiesas, ka esmu pilnībā attaisnots saistībā ar mana politiskā konkurenta sadomātajām apsūdzībām. Bija vajadzīgi 12 gadi, lai visās iespējamās tiesu instancēs beidzot panāktu taisnīgu noregulējumu un tiktu secināts, ka absurdajām apsūdzībām nav nekāda pamata.
Divpadsmit gadi – tas ir ilgs laiks un tik smagas apsūdzības, kuras visu laiku var atgādināt, par kurām visu laiku var publiski runāt, politiķim var maksāt karjeru. Tāds arī noteikti bija manu oponentu aprēķins.
Labi, es par sevi nežēlojos, es esmu dzīvē šo to mācījies un pieredzējis arī ārpus politikas, bijis vietās un situācijās, kas mācījušas izdzīvot, nepadoties, uzvarēt. Mani tik viegli nesalauzt, taču tas nemaina to, ka šāda prakse ir jāizbeidz.
Politiskie strīdi ir jārisina politiskā ceļā. Mums katram var nepatikt kāds politiķis, tas ir normāli, taču, ja gribi ieņemt viņa vietu, ej un pierādi, ka vari labāk, ka esi gudrāks, talantīgāks, spējīgāks. Tā vietā dažādi vāji, bet zemiski cilvēki izvēlas pārkāpt jebkādas godīgas un džentlmeniskas politiskās cīņas sarkanās līnijas un fabricē kriminālprocesus.
Viņus atbalsta citi, kam liekas, ka Helmanis vai kāds cits ir slikts cilvēks, un kriminālprocess tiek izmantots kā izrēķināšanās instruments. Nu jā, pēc divpadsmit gadiem izrādīsies, ka neesi vainīgs – kā manā gadījumā, bet kuru tad tas vairs interesēs.
Lieta, kurā es esmu beidzot atzīts pat pilnīgi nevainīgu, figurēja visas safabricētas politiskas lietas pazīmes. Notiesāšanai pirmajā instancē tika izmantotas gan viltotas liecības, gan izdomājumi, kas lietas materiālos nav pamatoti ne ar ko. Tas nav normāli. Tas nav tiesiski, tā nedrīkstētu notikt mūsu valstī.
Mēs visi – kā sabiedrība – savā ziņā esam vainīgi pie tā. Mēs priecājamies un sitam plaukstas, kad kādu mums nepatīkamu amatpersonu apsūdz. Mēs domājam, tā viņam vajag. Gan jau pie kaut kā vainīgs ir!
Nebūs noslēpums, ka es neesmu liels partijas JKP fans. Tādu nekompetences un agresivitātes apvienojumu reti gadās sastapt, taču es nebiju starp tiem, kas sistu plaukstas, kad tika apsūdzēts Juraša kungs. Daudzi teica – redz, zeme ir apaļa, lai tagad izbauda zāles, kuras tik bagātīgi mācēja izrakstīt citiem. Nē, tas nav pareizi.
Ar politiskiem konkurentiem nav jācīnās ar samākslotu kriminālprocesu palīdzību. Mēs tādejādi devalvējam visu tiesisko vidi Latvijā. Mēs esam to devalvējuši jau tiktāl, ka Saeimas Juridisko komisiju vada apsūdzēts cilvēks, un tas visiem principā liekas normāli, nekas īpašs. Taču patiesībā tas ir kaut kas neiedomājams Eiropas Savienības dalībvalstī.
Es neesmu arī gluži Artusa Kaimiņa kā politiķa fans, taču vai tiešām kāds tic, ka viņš tiktu apsūdzēts grāmatvedības datu sagrozīšanā arī tad, ja nebūtu kļuvis par politiķi? Vai 67 gadus vecam vīram, kas nav apsūdzēts par vardarbīgiem noziegumiem, nekur nav bēdzis tik daudzus gadus, tiktu piemērots arests kā drošības līdzeklis, ja tas nebūtu daudziem tik neērts politiķis?
Mēs esam kaut ko salaiduši greizi Latvijā, un kaut kas ir jāmaina. Kriminālprocess nedrīkst būt izrēķināšanās instruments vai sods par kaut kādiem iedomātiem grēkiem.
Politiskajai cīņai ir jābūt godīgai, tiesas un izmeklējošās iestādes politiķiem nav jānoslogo un jāizmanto savu rēķinu kārtošanai. Mēs bieži sakām, ka gribam būt ziemeļvalsts, gribam dzīvot kā Skandināvijā, nu, tad tā arī vajag uzvesties tā, nevis kā kaut kur austrumpusē.
Es gribu pateikt paldies visiem saviem vēlētājiem, atbalstītājiem, draugiem, paziņām, kas ir pietiekami gudri un domājoši, lai redzētu cauri šādām safabricētām krimināllietām, spēj domāt ar savu galvu un atbalstīja mani. Paldies Jums! Lai viss notikušais kalpo mums par vēl vienu stimulu veidot savu valsti labāku, tiesiskāku, demokrātiskāku, tādu, kādu mēs vēlamies redzēt savu mīļo Latviju.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
