"Va(i)ras virtuve": kā radās "spontānais" atbalsts "Rietumu demokrātijas pieredzē sakņotajai personai"

1998. gada 19. oktobrī Latvijas Institūta dibināšanas sapulcē V. Vīķe-Freiberga tika iecelta institūta direktora amatā.

Kāpēc tāda piekāpšanās attiecībā uz viņas sākotnēji pieprasītajām materiālajām vērtībām? Vai savu vērtību tik labi zinošā kundze dzīvesgudri izlēma, ka labāk zīle – respektablais amats, mašīnīte un 650 latu mēnešalga (pēc nodokļu nomaksas gandrīz 455 lati) - rokā nekā lāga nemanāmais mednis kokā? Jeb arī lēmums iztikt bez kārtīgāka auto un ministra algas bija ar tālejošākiem nodomiem? Faktiski nav šaubu – šāds lēmums bija loģiskākais, lai labticīgajiem pašmāju inteliģentiem iedvestais plāns sekmīgi ripotu uz priekšu.

Labticīgie (bet varbūt tomēr lētticīgie) Latvijas inteliģenti gan visu traktēja pa savam. Piemēram, lāga dzejnieks Māris Čaklais savā V. Vīķes-Freibergas tāpat svētītajā un par labu atzītajā biogrāfiskajā grāmatā Izaicinājums notikumu secību veiksmīgi apmeta otrādi - sak, kad nu reiz cienītā kundze bija izvēlēta augstajā amatā, viņai nekas cits neatlika kā pamest spīdošo zinātnisko karjeru, protams, tikai valsts interešu vārdā: „1998. gada oktobrī par Latvijas institūta direktrisi top iecelta Vaira Vīķe-Freiberga. Tas nozīmē viņas agrāku Kanādas pensionēšanos, bet pēc Vairas deviņdesmito gadu kapacitātes, kas izpaudusies gan Spīdolas balvas pasniegšanas reizē 1995. gadā, gan PBLA kongresā Rīgas Latviešu biedrībā 1997. gadā, viņas domas ir centrētas Latvijas virzienā.”

„Tas funktieris, ko mēs ar Imantu izštukojām, bija, ka viņai jāatbrauc uz Latviju, lai sabiedrība viņu iepazītu, tas jau bija no paša sākuma domāts,” tikmēr atzīst A. Buiķis. Un nu šis „funktieris” beidzot varēja sākt strādāt: cienījams amats bija, daudz brīvā laika arī, savukārt reāla darba un atbildības – faktiski nekādas. (Tā pa īstam Latvijas Institūtā V. Vīķe-Freiberga, izsakoties G. Krasta vārdiem, pavadīja tikai dažas nedēļas, - institūta kā tāda nemaz nebija, turklāt tā darbības sākumposmā neviens no jaunās struktūras negaidīja nekādus reālus darbus: tika runāts, ka pat pirmos divus darbības gadus Latvijas Institūts varētu tikai pētīt un pētīt.)

Atklāti par šo „funktieri” tagad runā arī dzejniece Māra Zālīte, kurai jau nākamajos mēnešos pēc V. Vīķes-Freibergas iecelšanas Latvijas Institūta direktores postenī bija ļoti būtiska loma viņas tālākvirzīšanā: „Guntars Krasts ļoti bieži konsultējās ar inteliģences pārstāvjiem. Sasauca pie sevis tādas neformālas, tur [Jānis] Stradiņš, Zigmunds Skujiņš, tur [Māris] Čaklais, - viņš vienkārši aprunājās ar cilvēkiem. Guntars Krasts, Imants Ziedonis, Māris Grīnblats un Māra Zālīte, mēs sapratām, ka ir jāizstrādā kaut kāda taktika. Pirmām kārtām tātad bija jālūdz Vairai atgriezties, nevis jālūdz, bet jāpiedāvā viņai atgriezties Latvijā, - bet viņai ir vajadzīgs darbs. Nezinu, vai tā ir sakritība, es negribētu teikt, ka Latvijas Institūts tika dibināts tieši Vairai Vīķei-Freibergai, - tā gluži nebija, bet tā gandrīz sanāca, jo tā doma, ka to institūtu vajag, jau bija dzimusi agrāk.

Ka šo institūtu varētu vadīt Vīķe-Freiberga, - es nezinu, kur tā ideja īsti dzima, bet tā bija ģeniāla ideja. Jo līdz ar to bija pienācīgi kvalitatīvs un cienījams darbs, ko viņai piedāvāt, - galu galā viņa bija jau tolaik ļoti titulēts, viņai nevarēja piedāvāt korektora darbu vai ko tādu. Tā bija ārkārtīgi veiksmīga situācija, ka Guntars Krasts arī varēja ietekmēt to, ka tieši viņa kļūst par direktori, jo tur bija lielas batālijas. Daudzi vēlējās ieņemt šo amatu. Tur bija klāt vēl tāds savs aprēķins, un tas pilnībā arī realizējās, ka šis institūts sabiedrībā ir intereses epicentrā un līdz ar to arī direktore nonāks uzmanības epicentrā. Visas avīzes bija pilnas ar intervijām, ko viņa ļoti atraktīvi prata sniegt utt. Tur bija arī drusku arī tā doma, ka tautai drusku jāiepazīst tas cilvēks un, šajā amatā strādājot, viņa to var darīt...”

Ir pietiekami skaidrs, kurš iepotēja I. Ziedonim domu par savu piemērotību institūta direktora postenim. Un tā nu Latvijas Institūts izrādījās ļoti piemērots tramplīns ambiciozajai (jau 1999. gada pavasarī viņa paziņoja, ka Latvijas Institūts – iestāde, kam tā kā būtu vajadzējis rūpēties par Latvijas tēlu pasaulē, - piedalīšoties diskusijā par valodas likuma projektu) kundzei, kurai tālāko vēlmju īstenošanai ar vienu dzejnieku un vienu akadēmiķi, protams, bija par maz – lai cik „pareizos” posteņos viņi arī neatrastos. Taču „apstrādāto” skaits tobrīd jau bija daudz ievērojamāks – faktiski varēja runāt par desmitiem radošās inteliģences pārstāvju. Šī apstrādāšana publiski redzama kļuva brīdī, kad laikrakstā Diena 1999. gada 10. jūnijā parādījās inteliģences pārstāvju atklātā vēstule Saeimas deputātiem – pietiekami nozīmīgs dokuments, lai to citētu pilnībā:

„Vērojot un līdzdzīvojot debatēm par Latvijas Valsts prezidentu, nākas secināt, ka neviena no partiju līdz šim izvirzītajām kandidatūrām neatbilst augstajiem kritērijiem, kas izvirzāmi valsts pirmajai personai. Mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un Latvijas valsts interešu vārdā upurēt politiskās ambīcijas. Mēs aicinām politiskās sīkmanības un ekonomiskās lielmanības nogurdinātos deputātus nezaudēt uzticību Latvijas valsts ideāliem un nenovērtēt par zemu Valsts prezidenta lomu šo ideālu uzturēšanā un spodrināšanā.

Mēs uzskatām, ka pie pašreizējās politisko spēku konstelācijas par Valsts prezidentu jākļūst ārpus partijām stāvošai personībai. Tai jābūt augsti izglītotai, Rietumu demokrātijas pieredzē sakņotai personībai ar cieņpilnu patriotisku un pilsonisku stāju.

Tādu personību mēs varam piedāvāt.

Latvijas Valsts prezidenta amatam mēs iesakām Vairu Vīķi-Freibergu – Latvijas Institūta direktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Kanādas Zinātņu akadēmijas locekli, Kanādas Psihologu apvienības prezidenti, Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas prezidenti, Kanādas Zinātņu padomes vicepriekšsēdi. V. Vīķe-Freiberga ir arī Baltu studiju apvienības (AABS) prezidente, piedalījusies NATO zinātniskajās programmās, bijusi konsultante dažādām Kanādas valdības iestāžu un ministrijas speciālistu komisijām. Latvijā V.Vīķe-Freiberga visplašāk pazīstama kā izcila latviešu folkloras pētniece. Šeit iznākušas viņas grāmatas Dzintara kalnā, Saules dainas, triloģijas Trejādas saules pirmie divi sējumi u.c. darbi. Visas pasaules latvieši viņu pazīst kā spožu sabiedrisku darbinieci, kas publicējusi pāri par 150 rakstiem un runām periodikā visos kontinentos. Šie raksti daļēji apkopoti arī Latvijā izdotajā grāmatā Pret straumi.

V. Vīķe-Freiberga brīvi pārvalda angļu, vācu un franču valodu ne vien saziņas, bet arī kultūrkodu līmenī. Viņa spēj sazināties arī spāņu un portugāļu valodā. Agrā jaunība, kas pavadīta Marokā, devusi iespēju iepazīt arī arābu valodu un kultūru.

Tādējādi V. Vīķes-Freibergas personā mēs redzam ar Rietumu pasauli visaugstākajā līmenī komunicēt spējīgu personību ar starptautisku autoritāti.

V. Vīķe-Freiberga ir nesaraujami saistīta ar Latviju un neatkarīgas Latvijas ideju visu savu dzīvi. Kopš 80. gadu sākuma viņa bieži uzturas Latvijā, aktīvi piedalās Atmodas procesos un labi pazīst Latvijas situāciju gan sabiedriski politiskā, gan sociāli psiholoģiskā aspektā. Tādējādi V. Vīķes-Freibergas – eksakti izglītota un humanitāri ievirzīta cilvēka – personā mēs redzam personību, kas uz vispārcilvēcisku un demokrātisku vērtību bāzes ir spējīga konsolidēt un harmonizēt Latvijas sabiedrību.

V. Vīķei-Freibergai piemīt cilvēciskais šarms, ilggadējais lektores un profesores darbs izkopis viņas runas dāvanas un argumentācijas spējas. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski vērtējot, kā vispiemērotāko kandidāti Valsts prezidenta amatam mēs redzam un iesakām Vairu Vīķi-Freibergu. Mēs aicinām Saeimas deputātus izrauties no partijas interešu „krīta apļa” un raudzīties brīvas, demokrātiskas, humānas XXI gadsimta Latvijas nākotnē.”

Vēstules parakstītāji bija akadēmiķis Pēteris Cimdiņš, dzejniece Māra Zālīte, aktrise Dina Kuple, režisors Oļģerts Kroders, psihiatrs Voldemārs Gulēns, komponists Imants Zemzaris, medicīnas zinātņu doktors, akadēmiķis Ilmārs Lazovskis, gleznotāja Džemma Skulme, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, aktieris Juris Strenga, dzejnieks Imants Ziedonis, matemātiķis Andris Buiķis, teologs Vilis Vārsbergs, kora Kamēr vadītājs Māris Sirmais, diriģents, LMA profesors Imants Kokars, dramaturgs Pauls Putniņš, filozofe Maija Kūle, akadēmiķe Baiba Rivža, diriģents Edgars Račevskis, kultūras darbinieks Ojārs Zanders, profesors Gundars Ķeniņš-Kings un ārzemju latvietis Bruno Rubess.

V. Vīķes-Freibergas oficiālajiem biogrāfiem par šo vēstuli viss bija skaidrs: protams, jau līdz tam viņas kā potenciālas Valsts prezidentes vārds bijis dzirdēts „gan tautas mutē, gan „smalko aprindu” un politisko partiju kuluāros un līdz ar to izskanējis arī masu medijos”, taču diemžēl vēl „samērā neobligātā tonī”. Savukārt stihiski un atkal ar sava veida dievišķā pirksta palīdzību tapusī vēstule bijusi ne vairāk, ne mazāk kā „konsekventa politiska izšķiršanās, sava veida izlēciens”, pat „zināms risks tās rakstītājiem un parakstītājiem, jo varas loģika ir nežēlīga un vienkārša - kas nav ar mums, tas ir pret mums”: gandrīz vai slepeni tās „parakstīšanas procedūra” notikusi Rīgas Latviešu biedrības namā, bet, „lai tā laikus nonāktu Preses namā un sasniegtu savu adresātu, rūpējās tautfrontietis un 7. Saeimas deputāts no Tautas partijas Jānis Škapars”.

Cik tad patiesībā „stihiski” tapa slavenā vēstule, kurai saskaņā ar kārtējo pieglaimīgo oficiālās biogrāfijas nostādni pēc labākajiem padomju valsts standartiem cita pēc citas „sekoja atbalsta vēstules Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūrai - gan individuālas, gan kolektīvi parakstītas”? Kas galu galā bija tās autors? (Loģisks jautājums – pat bijušais J. Zīgerista algotnis M. Ruks savā grāmatiņā par V. Vīķi-Freibergu ir spiests negribīgi atzīt: „Nezinu, kas ir šīs vēstules teksta autors...”) Un kad un kā galu galā pirmoreiz parādījās doma – nebūtu taču slikti, ja tieši šī kundze kļūtu par Valsts prezidenti? Un te nu pamatīgāk ieklausīsimies Mārā Zālītē: kādreizējā V. Vīķes-Freibergas uzticamības persona nu izskatās no viņas pietiekami distancējusies (vai distancēta), lai viņas stāstītajam tiešām varētu ticēt.

- Kam tad īsti radās ideja, ka viņu vajag izvirzīt par prezidenti?

- Tagad es jums pateikšu diezgan precīzi. Man tās piezīmes ir tik ļoti bez nevienas izsaukuma zīmes, vienkārši ierakstīts „Pie Grīnblata ar VVF”... Man šķita, ka es to uz mūžu atcerēšos, ka tās ir ļoti būtiskas sarunas, bet es tagad īsti nezinu, vai tas bija 2. jūnijā vai 2. septembrī... Bet es mēģināšu.

Es skatījos savas piezīmju grāmatiņas un kaut ko atradu. Vajadzētu Mārim [Grīnblatam] pajautāt, jo es vairs īsti neatceros, vai tas bija 17. martā, kad es arī tikos ar Māri, vai tas bija 2. jūnijā, kad es arī tikos. Tad es tikos vēl kādas trīs vai četras reizes, bet man pirmā tikšanās bija 17. martā 1997. gadā, labu laiku pirms prezidenta vēlēšanām.

Tā politiskā situācija bija tāda, ka acīmredzot gudrākajiem prātiem politikā jau toreiz bija skaidrs - ar nākamajām prezidenta vēlēšanām būs ļoti smagi. Jo tur tā mētājās tādas kandidatūras, bet vispār par to maz runāja. [Guntis] Ulmanis bija prezidents, viņam vēl bija vairāk kā gads, ko strādāt. Bet tajos politiskajos kuluāros jau, kā redzams, notika nākamā prezidenta meklēšana. Un es ierados pie Māra Grīnblata. Viņš mani uzaicināja. Un teica, ka viņam ar mani ir nopietna saruna.

- Jūs bijāt labi pazīstami?

- Jā, mēs ar Māri Grīnblatu bijām pazīstami arī jau ne no bērna kājas, bet no agras jaunības, jo viņš kā nekā bija filozofs. Neteiksim, ka tuvu pazīstami, bet pietiekami pazīstami. Ka viņam vajagot ar mani nopietni aprunāties. Es domāju - kādēļ gan lai neaprunātos ar gudru cilvēku? Viņš nāca klajā ar mani ļoti pārsteidzošu priekšlikumu. Viņš teica, ka viņš ir pilnvarots Tēvzemes un Brīvības valdes vārdā uzaicināt mani ļaut izvirzīt sevi kā prezidenta kandidatūru.

Protams, man tas bija pārstigums, bet mana atbilde bija - man nebija jādomā. Man nevajadzēja laiku apdomāties. Es atbildēju, ka es jūtos ļoti pagodināta un tā tālāk, un tā joprojām, bet ka es sevi neuzskatu par piemērotu šim amatam, un minēju arī dažus iemeslus, un pats galvenais, ka man nav ne mazākās vēlēšanās ieņemt šo amatu. Bet ka man ir kolosāla kandidatūra. Daudz labāka, nekā viņš varētu iedomāties. Kad viņš bija dzirdējis manus argumentus, tad saprata, ka tie tiešām ir nopietni, ka tā nav kaut kāda tur klīrēšanās un koķetēšana. Un es viņam nosaucu Vairu Vīķi-Freibergu.

Māris Grīnblats [par viņu] bija dzirdējis atšķirībā no viena otra Krištopana un lasījis, un es viņam arī izstāstīju un raksturoju, pamatoju, kādēļ viņa būtu piemērota. Un apsolīju, ka es viņu apgādāšu ar literatūru. Un es tiešām aiznesu dažas grāmatas un runas. Tad pagāja kāds laiks, kamēr viņš ar to visu iepazinās. Es pieņemu, es to nezinu, bet es pieņemu, ka viņi arī partijas valdē to apsprieda. Man tika dots uzdevums noskaidrot, vai Vīķe-Freiberga būtu ar mieru. Tad mums bija saruna ar Vairu, tiešām neatceros vairs apstākļus, kā tas notika. Vaira to uzņēma lietišķi, bez īpaša pārsteiguma, ļoti racionāli uztvēra un teica – kāpēc gan ne. Tas ir liels izaicinājums, bet kādēļ gan ne.

Turklāt apstākļu sakritība: viņa pensionējās, turklāt priekšlaicīgi, tur bija kaut kāda tīri finansiāli. Ir tāda sistēma, ka tad, ja tu to dari agrāk, tu saņem lielāku pensiju un principā viņas dzīvē radās jautājums. Respektīvi, viņa bija uz krustcelēm. Pati viņas Kanādas dzīve [viņu] nolika uz krustcelēm. Pēkšņi viņai nāca šāds piedāvājums, vispirms jau mans neoficiālais piedāvājums. Vispirms Grīnblats gribēja pārliecināties, vai vispār ir vērts ar viņu runāt. Tā bija ļoti strauja izšķiršanās. Ja Dievs tā ir lēmis, jo es esmu tagad uz krustcelēm un tieši tagad domāju, ko tagad darīt – atgriezties Latvijā, turpināt pētniecību, principā atgriezties Latvijā, bet ko Latvijā darīt? Tad, kad viņa bija piekritusi tam, ka viņa varētu kandidēt, kādēļ ne. Ņemot vērā, ka iespēja nav sevišķi liela.

Mēs jau tad sapratām, ka ir svarīga šī alternatīvā kandidatūra, salīdzināt ar citiem kandidātiem, pat ja viņu neievēl. Bet lai viņu salīdzina ar Anatoliju Gorbunovu, ar Raimondu Paulu, ar kas tur vēl bija, Vairu Paegli. Respektīvi, arī uz tādas nots, vēl galīgi neliekot kroni galvā, mēs jau abas devāmies pie Māra Grīnblata, un manā klātbūtnē Māris Grīnblats oficiāli bildināja Vairu, vai viņa ir ar mieru kandidēt par prezidenti. Viņa teica, ka ir ar mieru. Saruna bija ļoti īsa. Kas notika tālāk? Tie, kas domā, ka tas viss tā pats no sevis, baigi tā sakrita lodītes visos iedobumos, maldās. Es jums tagad gribu izstāstīt, kāds darbs tika ieguldīts, lai tas viss notiktu.

- Vaira Vīķe-Freiberga darbojās Latvijas Institūtā līdz pat nākamā gada prezidenta vēlēšanām...

- Kāda bija tā doma? Tā doma bija tāda, ka mēs prognozējām, vērojot partiju konfigurāciju, ka partijas nevienosies par prezidentu. Un tās šances izvirzīt... Tā mēs modelējām situācijas, kādās tās šances varētu kļūt reālas. Un tiešām prognozējām to, ka partijas nesadalīs savā starpā. Tas, ka būs otrā kārta, bija pilnībā paredzams, skatoties to visu. Pret Latvijas ceļu tobrīd bija ļoti liela opozīcija. Tautā un arī Latvijas ceļā mēģināja pierunāt Gorbunovu, lai viņš kandidē. Gorbunovs ļoti godīgi un publiski, manuprāt, tā bija Dienā publicēta vēstule, rakstīja, ka viņš nekandidēs. Ka viņš jūt, ka nebūtu labi viņam tā, ka viņš tomēr iepriekšējā tajā visā, iepriekšējā okupācijas režīma galvenais ideologs. Un viņš to saprata, ka viņam nav morālu tiesību to darīt. Un viņš atteicās principā.

Kad tuvojās tas brīdis, arī Latvijas ceļš saprata, ka ne ar vienu citu kandidatūru... Birkavs taču vēl kandidēja, Birkavs nekad nav bijis populārs ne politiķu aprindās, viņi saprata, ka ar Birkavu cauri neies, un viņi pierunāja Gorbunovu kandidēt. Un Gorbunovs kandidēja. Un šinī mirklī mēs, šitā sazvērnieku grupa pēdiņās, sapratām, ka tas ir visbīstamākais pretinieks. Un ne tikai tādēļ, ka viņš ir pretinieks Vairai, bet tādēļ, ka viņš daudziem cilvēkiem... Inteliģencē jau šitas viss vārījās, visa Rakstnieku savienība par to vien runāja, vienkārši man bija tuvākas attiecības ar šiem politiķiem un caur Imantu Ziedoni. To nevarēja lielā barā - šito pārrunāt. Tur bija jāievēro tāda konfidencialitāte, lai to nebazūnē pa visām malām. Jo līdz šim viss bija kārtībā, jo neviens neuztvēra Freibergas kandidatūru nopietni.

- Vai tad viņas vārds vispār kaut kur skanēja pirms tam?

- Par visu pēc kārtas. Es vispirms pabeigšu par Gorbunovu. Tagad parādījās, ka Gorbunovs kandidēs. Gorbunovam jau cilvēciski nav nekādas vainas, man arī padomju laikā bija nācies tikties, un es neteiktu nevienu sliktu vārdu par viņu kā par cilvēku. Bet man bija pilnīgi nepieņemama tā doma, ka tādā veidā mēs speram soli atpakaļ, nevis uz priekšu. Ka mēs neredzam citu līderi kā tikai bijušo. Kas reprezentē, gribi vai negribi, veco režīmu. Kas būs īstenībā liels kauns Eiropas sabiedrībā, ka Latvijas prezidents būs bijušais centrālkomitejas ideoloģiskās daļas vadītājs. Nevar stādīties priekšā, kā viņš vispār sarunāsies ar demokrātisko pasauli. Nu, tas bija pilnīgs nonsenss. No domājošiem cilvēkiem tas bija pilnīgi neiespējami.

Tad es, sakopojot visu viedokļu esenci, uzrakstīju atklātu vēstuli Anatolijam Gorbunovam Dienā. Apmēram to, ko jums teicu, es arī tajā vēstulē to uzrakstīju. Arī pārmetu Gorbunovam, ka viņš maina savu viedokli, ka es ļoti cienīju viņa iepriekšējo viedokli, ka šis, ka viņš maina, ka tas neliecina viņam par labu, un ka viņam nav morālu tiesību kļūt par Latvijas prezidentu. Pēc tam tika publicēta Karinas Pētersones pretvēstule, kur kaunināja mani, kādēļ es tā daru...

Tālāk notika pirmā kārta, kad neviens... Kad viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauca no tribīnes, - laikam otrajā kārtā.

- Bet kādēļ ne pirmajā?

- Es domāju, ka tas bija taktisku apsvērumu dēļ.

- Un kas to taktiku izdomāja?

- Nu, šitie te, ko es...

- Bet kādēļ Juris Bojārs viņu ieveda?

- Jā, es pateikšu, kādēļ Bojārs. Tas vispār ir kuriozs, es uzskatu. Bet nu Dievs ar viņu. Es varbūt tās politiskās aizkulises tobrīd pārzināju, bet šobrīd man tas ir pagaisis. Bet tad bija skaidrs, ka tad, ja viņu [V. Vīķi-Freibergu] nosauks pirmajā kārtā, viņu izbalsos tāpat kā visus citus. Bija jātaupa uz pēdējo brīdi. Tā arī notika. Būtībā, ja teiktu lielīgi, tad teiktu – prognozējami. Ja teiktu godīgi, tad – cerējām. Īstenībā cerējām, ka pirmā kārta izgāzīsies, un tad Tēvzeme un Brīvība nāks klajā ar kandidatūru.

Bet pirms tam tātad pirmā kārtā... Pirms tam taču bija šī inteliģences vēstule. Šo atklāto vēstuli rakstīju es, saskaņojot ar Imantu Ziedoni. Un savukārt Imants Ziedonis to sarunāja ar Sarmīti Ēlerti, ka viņa to publicēs. 1999. gada 10. jūnijā Dienā bija publicēta šī vēstule ar apmēram šādu domu, ka, vērojot prezidenta kandidātu izvirzīšanu un tās personālijas, mēs, inteliģence, redzam, ka neviens no viņiem īsti neatbilst tām kvalitātēm, ko mēs vēlētos redzēt prezidentam. Ka mēs aicinām Saeimu to godīgi atzīt un nebaidīties iesaistīt bezpartejisku kandidāti no malas, ka mums – inteliģencei ir tāds kandidāts. Un tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un tad mēs, protams, uzskatījām, un galvenais, ka ne visu. Mēs ar Imantu sēdējām Jumavas kafejnīcā ar to tekstu, ko es biju uzrakstījusi, un domājām, vai nav par daudz visu to viņas labumu, to nopelnu. Jā, bet, paklau, pusi no tā es vispār neesmu nosaukusi, tikai to pašu būtiskāko. Nolēmām, ka atstāsim visu to, lai tomēr zina, ka tā ir...

- Kāpēc bija vajadzīga šī vēstule?

- Šī vēstule bija vajadzīga, lai... nu, kā, tas bija spiediens. Tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Šodienas politiskajā terminoloģijā tas bija sabiedrības spiediens uz Saeimu. Toreiz mēs vēl neoperējām ar tādiem jēdzieniem. Mums nelikās, ka mēs kaut kā spiežam. Nebija tādas terminoloģijas. Mēs vienkārši ar sirdi un dvēseli, pilnīgi, mums nebija, iedomājieties, Imantam Ziedonim vai Mārai Zālītei, tiem cilvēkiem, kas parakstīja, mums nebija nekādu savtīgu interešu. Mēs vēlējāmies, lai Latvijai ir vislabākais prezidents no iespējamiem. Un bija pilnīga, simtprocentīga pārliecība, ka tā ir Vaira Vīķe-Freiberga. Un mums bija svarīgi šo inteliģences viedokli paust plašā sabiedrībā, lai tas atbalsts bija ļoti liels, cilvēki pēc tam ļoti atsaucās, un Dienai noteikti tas arhīvā ir, ka, jā, mēs arī tā domājam, mēs atbalstām utt., utt. Tas bija ļoti būtisks arguments.

- Ar to vien, ka Tēvzeme otrā kārtā viņu izvirzīja, bija par maz?

- Redz, tēvzemiešiem bija, uz ko atsaukties: tā ir intelektuāļu izvirzīta kandidatūra. Viņiem bija aizmugure. Turklāt inteliģence bija tolaik, kā lai saka, tomēr tautā cienīta un respektēta. Vairums no tiem cilvēkiem, kas to parakstīja. Pilnīgi to viedokli ignorēt būtu bijis grūti.

- Un Bojārs?

- Ar Bojāru ir tā, ka pēc tam, kad vajadzēja balsot, bija divi balsojumi. Pirmais bija 50 pret 50. Tajā brīdī, - to es nepārzinu, bet partijas tur jau taisīja kaut kādas savstarpējās rebes. Manas aizdomas ir tādas, ka sociāldemokrāti bija ieinteresēti, lai prezidents nenāktu ne no Latvijas ceļa, ne no Tautas partijas. Līdz ar to viņi metās uz vienu roku; viņi paši nevarēja neko cerēt, kā krievi saka – draudzējās pret, nevis draudzējās par Vairu Vīķi-Freibergu ar Tēvzemi, un pēc tam Tautas partija jau ar’ „uzmeta” savu kandidātu, kad juta, ka tur nebūs. Sociāldemokrāti acīmredzot kaut ko izrēķināja, ka viņiem tas ir izdevīgi. Un līdz ar to arī tās sociāldemokrātu balsis jau pie balsošanas bija svarīgas. Es domāju tāpēc Bojārs - viņš jau nebija Saeimas loceklis - aizmetās uz Saeimu un tupēja tuvumā, lai varētu, tā teikt, ievest Vairu Vīķi-Freibergu kā prezidenti un nostiprināt tautas apziņā mītu, ka viņam ir jelkādi nopelni šajā ziņā...

Bet varbūt tomēr Māra Zālīte kaut ko traktē pa savam? Kāpēc lai mēs ticētu viņai vienai? Tad uzklausīsim vēl vienu „sazvērnieku” – Māri Grīnblatu.

- Tad kas pēc būtības ieveda Vīķi-Freibergu Saeimā?

- Es varu izstāstīt to, ko es zinu. Neapšaubāmi, pirmā doma par prezidentu radās vienu gadu iepriekš. Es domāju, ka tas bija iepriekšējā gada maijā vai jūnijā. Saeima aktīvi strādāja. Tātad bija trīs sarunas, kas notika viena mēneša ietvaros. Pirmā man bija ar Māru Zālīti. Negribu teikt, vai tā bija mana iniciatīva vai ne, es pieņemu, ka mums bija kaut kāds iemesls par kaut ko runāt, jo es viņu pazinu vairāk kā publisku personu, ne tik daudz personīgi. Es ar viņu tikos un teicu apmēram šādi: Zālītes kundze, vēl gads līdz prezidenta beigām. Ulmanis ir strādājis. Mēs viņu pirmo reizi neatbalstījām, otrreiz pat atbalstījām, jo viņš likās labāks nekā pārējie, kas likās galīgi nejēdzīgi. Ir bijušas pozitīvas, nepozitīvas īpašības, un skaidrs, ka būs jauns prezidents, un mans ieskats ir, ka personai, kas tai pilī, nevajadzētu būt personai, kas sēž ļoti tuvu kādam partijas kodolam vai ekonomiskajam grupējumam, - labāk kāds neitrāls cilvēks.

Es teicu – ja nu sagadīsies tā, ka nākamajā Saeimā būsim pārstāvēti arī mēs, tad mana prognoze ir tāda, ka divas partijas nevarēs vienoties par prezidenta ievēlēšanu. Es neticu, ka 51 balss Saeimā būs divām partijām. Mana prognoze - ka trīs. Līdz ar to es redzu situāciju tādu, ka trīs partijas visticamāk nevarēs vienoties ne par vienas partijas politisko kandidātu, jo, ja būtu tā, ka rudenī vēlē Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu un Valsts prezidentu, tad nebūtu nekādu problēmu vienoties trijām partijām, ka Valsts prezidents būtu ļoti politisks, teiksim, kāds bijušais ministrs vai deputāts.

Bet, tā kā ir vairāk nekā pusgads - novembrī apstiprina Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu un tad ir astoņi mēneši līdz Valsts prezidentam, - es domāju, ka vienošanās nekādas vairs spēkā nebūs, un līdz ar to mana prognoze ir tāda, ka kandidāti, kas uzticīgi partijām, netiks ievēlēti, līdz ar to varētu būt kāda neitrāla persona, nu, kāds kultūras vai gara darbinieks, varbūt pat no latviešu trimdas. Un, ja virzīs politiskā partija kaut kādu bezpartejisko, tad pārējie to uztvers kā viņu piederīgo un teiks: „Reku ir jūsējais!” – un tiks pielikta birka klāt. Es teiktu, ka bija ideja, lai nāk no vides, kas nav gluži politiska, un tad tie ierosina kādu citu. Viņa teica: es par to padomāšu.

Pēc nedēļas vai pēc divām mēs tikāmies vēlreiz, un viņa teica, ka piemērota kandidāte būtu Vaira Vīķe-Freiberga. Tas man nebija ļoti liels pārsteigums, - es uzvārdu biju dzirdējis, bet nebiju domājis, ka Zālītei būtu kādas īpašas simpātijas vai antipātijas pret viņu. Es to vienkārši nezināju. Man iedeva vairākus rakstus. Tur bija latviešu kultūra, trimda un dažādi temati, lai es saprotu, kas tā ir par personu. Tad 1998. gada jūnijā, katrā gadījumā Saeima vēl strādāja, Vīķe-Freiberga bija Rīgā, un tad mēs trijatā runājām. Es viņu pirmo reizi redzēju. Viņa neizraisīja ne mazāko šaubu, ka viņa varētu būt kandidāte. Es biju paredzējis, ka viņa šaubīsies, klīrēsies, bet nē, - viņa tam uzreiz piekrita. Viņa bija par to bija domājusi iepriekš, ka viņa tāda kandidāte varētu būt. Viņa bija samērā runīga, kas mani mazliet pārsteidza.

Mēs runājām par dažādām lietām, par to, ka viņas darbībai turpmāk vajadzētu būt saistītai ar Latviju. Tā drīzāk bija Māras Zālītes ideja nekā mana vai viņas. Viņai tika piedāvāts, es neatceros, kurā brīdī, bet viņai tika piedāvāts vadīt Latvijas Institūtu, kas būtu viņai piemēroti, ņemot vērā viņas izglītību, interesi un tā tālāk. Tas notika tajā laikā, kaut kā izdevīgi sakrita, bet, kā tas process tika virzīts, varbūt Zālītes kundze atceras to labāk - par to institūtu. Bet mēs tā runājām, ka viņa būtu gatava braukt uz Latviju, un viņa saprata, ka ir svarīgi, ka nebūs jāierodas pēdējā brīdī.

Tad noslēgumā teicu, ka šai sarunai ir jāpaliek pēc iespējas konfidenciālai, jo, ja kāds iedomāsies, ka viņas virzīšana ir saistīta ar mani, vai, Dies pasarg, ar mūsu partiju, tad tas vairs nebūs neitrāli, un to jau jebkurš saprot. Pēc tam gada laikā nebija ne pušplēsta vārda, ka tāda saruna ir bijusi, no kā es, atklāti sakot, arī baidījos, jo tad jau kaut kāda politiska birka tiktu piekārta. Arī mūsu partijā es par to nerunāju. Par to zināja vēl labi ja viens cilvēks - no Tautas frontes, ticamākais.

- Jūs pat valdē neapspriedāt?

- Nekur. Nu priekš kam? Tur visa prese ir klāt. Tur desmit vai divdesmit cilvēku ir klāt, tur viss tiek atreferēts. Esmu pārliecinājies desmitiem reižu no senākiem laikiem, ka visas slepenās lietas tūlītās tiek izstāstītas. [Jānis] Straume ne, Straume ir mazrunīgs cilvēks, viņš tās lietas patur pie sevis, bet ir daudz cilvēku. Es domāju, ka par to runāt nevajadzētu, un tāpēc es arī nerunāju. Tā ka gada laikā par to būtisku sarunu nebija. Es savu kandidatūru paturēju pie sevis. Mums katram [katrai partijai] bija sava oficiālā kandidatūra – mums Jānis Priedkalns un, un...

- Kāpēc?

- Kāpēc mums bija savs kandidāts? Pirmām kārtām, katrai partijai bija savs kandidāts, un nekādas kompromisa sarunas nenotika, protams.

- Kāpēc uzreiz ar Vīķi-Freibergu neizgājāt?

- Viņa būtu izgāzta. Viņa būtu uztverta kā vienas partijas kandidāts. Bija plānots, ka viņa tiks izvirzīta tikai tad, kad partijas būs parādījušas gan sev, gan saviem biedriem, ka viņu kandidāti nevar tikt ievēlēti. Neapšaubāmi. Es domāju, ka tie, kas bija tajā procesā vistuvāk, sapratīs, ka nevar uzrakstīt nākošo skaitli, kamēr viens skaitlis nav parādīts līdz komatam.

Es pieļauju, ka vēlēšanu dienā man bija kāda saruna ar... nu jā, tad jau sociāldemokrāti bija ievēlēti Saeimā, Juri Vilcānu. Viņš ir mans paziņa no Padomju laikiem, mēs esam mācījušies vienā fakultātē, kaut arī ne vienā kursā, un strādājuši vienā celtnieku vienībā. Es sapratu, ka viņiem kaut kādi kontakti ar Vīķi-Freibergu ir bijuši.

Tad bija arī kāda maza replika presē, ko bija parakstījusi Māra Zālīte un vēl kādi desmit kultūras un inteliģences darbinieki, kuri ierosināja virzīt Vīķi-Freibergu. Tas nebija no tiem uzsaukumiem, kurus paraksta parasti 150 cilvēki. Ļoti pieticīgā formā, un apakšā nebija plašas kampaņas. Bija labi, ka šo ideju piedāvā kultūras darbinieki, nevis virza politiķu kopa. Saeimā, es domāju, līdz tam lielu sarunu nebija.

Apmēram dienu vai divas pirms prezidenta vēlēšanām Jānis Straume mani informēja, ka viņam no Tautas partijas ir zināms, ka viņi apsver iespēju izvirzīt Ojāru Kalniņu. Es atceros, ka mēs bijām Straumes kabinetā, es palūdzu, lai savieno ar viņu, un teicu: „Ojār, tā un tā. Šeit ir runa par to, ka varētu būt prezidenta vēlēšanas. Mana prognoze ir tā, ka pirmajā kārtā nevienu neievēlēs. Vai ar jums ir runāts par kandidēšanu?” Viņš teica: „Jā, tāda runa ir bijusi.” „Tas ir ļoti interesanti, vai jūs pats tam arī piekrītat?” Viņš teica: „Jā.” „Ā. Nu, tad te ir nopietns kandidāts, ņemsim to vērā.” Un es vēl prasīju: „Vai jūs varat būt Rīgā, kad notiek vēlēšanas?” Viņš teica: „Nē, tik ātri uz Rīgu es tikt nevarēšu.” „Jā, tas ir mīnuss,” es teicu. „Bet tas nevar būt izšķirošais.”

Tas, kas notika vēlēšanu dienā, - sākās konsultācijas gan ar Tautas partiju, gan ar sociāldemokrātiem kaut kur ap pusdienas laiku par to, kā var notikt tālākā virzība. Sociāldemokrāti izkrita vieni no pirmajiem, tad izkrita Paegle, tad izkrita Gorbunovs un palika tikai Pauls. Bija norunāts, ka sēde atsāksies sešos. Tai brīdī notika runas par tālāko procedūru. Divdesmit pāri pieciem atnāca ziņa, ka Pauls atsaucis savu kandidatūru pēdējā balsojumā. Laikam saprata, ka labāk būtu nebalsot, nekā, ka balsu nepietiek.

Un tad notika vienošanās, kas bija būtiska. Biju es un Jānis Straume, no Tautas partijas – Andris Šķēle un Gundars Bērziņš, no sociāldemokrātiem – Juris Bojārs un Egils Baldzēns. Mēs pa dienu bijām runājuši, tāpēc nebijām galīgi nesagatavoti. Tika panāktas divas vienošanās. Bija skaidrs, ka ceļš prasīs pauzi līdz kādai pirmdienai, otrdienai. Šķēle toreiz laikam teica - kategoriski nē, mēs tam nekādi nevaram piekrist, viņi noteikti pa tām brīvdienām savāks jaunus variantus. Mēs nolēmām dot viņiem divas vai trīs stundas un sešos ierosināt nākamo sēdi sākt jau deviņos. Noteikt vienu vai divas stundas kandidātu iesniegšanai ar domu, ka mums kandidāts ir, un kam nav, tam nav – paši vainīgi. Tā doma tika izteikta, ka sēdi jāsasauc šodien un otrreiz jābalso par kandidātiem.

Manuprāt, Šķēle teica apmēram šādus vārdus: mēs varētu atbalstīt gan Ojāru Kalniņu, gan Vairu Vīķi-Freibergu, lai nebūtu strīdu, mums galvenais ir vienoties pret Latvijas ceļu. Nebija doma, ka mēs vienojamies par kandidātu, kuru būtu rūpīgi izpētījuši. Tā tas noteikti nebija. Mums svarīgi bija nepieļaut Latvijas ceļa kandidāta ievēlēšanu.

- Vienalga, ka tik ne Latvijas ceļš?

- Tas bija centrālais jautājums.

- Vīķe-Freiberga vai Kalniņš, tas nebija svarīgi?

- Citu kandidātu jau nebija. Trešā kandidāta nebija. Es teicu, ka mēs varam piekrist gan Vīķei-Freibergai, gan Kalniņam. Sociāldemokrāti teica, ka viņi labāk izvēlas Vīķi-Freibergu, jo man tai dienā koridorā bija saruna ar Egilu Baldzēnu, un viņš teica: „Mēs uzskatām, ka Ojārs Kalniņš ir pārāk oranžs un pārāk pietuvināts Tautas partijai.” Es teicu, ka mums nav problēmas, jo es esmu runājis tikai ar Vīķi-Freibergu, bet ar Ojāru Kalniņu tikai tā, pieklājības pēc. Man pret viņu nekādu īpašu pienākumu nebija. Mēs ar Šķēli teicām - jā, ka mēs tam piekrītam. Šķēle netielējās par to jautājumu. Sociādemokrātiem bija izšķirošā loma tai nozīmē, ka tad, ja arī viņi būtu pateikuši, ka viņiem vienalga, būtu sākusies kaut kāda izvērtēšana. Tad es, protams, būtu teicis, ka ar Vairu Vīķi-Freibergu esmu runājis ilgāk un man viņa šķiet piemērotāka. Tā pusstundas laikā starp pieciem un sešiem tika izlemts šis jautājums. Ātri, varbūt ne pārāk demokrātiski.

Un tad noskaidrojās, ka kādam jākārto tie papīri. Iespējams, ka Bojārs uzņēmās kaut kādu signālu došanu Vīķei-Freibergai, lai viņa steidzīgi ierodas Saeimā. Es šīs tehniskās nianses ne pārāk labi atceros. Mēs ļoti ātri parakstījām iesniegumu par viņas izvirzīšanu. Vajadzēja lapu ar viņas parakstu. Tas tajos laikos bija tik nebirokrātiski, ka prasīja desmit, piecpadsmit minūtes. Prezidenta kandidātu varēja izvirzīt viens deputāts, bet mēs, loģiski, parakstījāmies vairāki. Pēc tam notika mūsu frakcijas sēde, kurā es informēju par jauno situāciju.

- Vai jums tobrīd bija pārliecība, ka viņa varētu būt laba prezidente?

- Viņa bija kultūras darbiniece, viņai nebija politiskās pieredzes, viņa nebija saistīta ne ar vienu politisko partiju un nevienu ekonomisko grupējumu. Viņa bija izglītots cilvēks, es neredzēju nekādu problēmu viņas spējai izteikties, par kaut ko runāt. Viņai nebija politiskas pieredzes, bet Guntim Ulmanim 1993.gadā arī nebija nekādas politiskās pieredzes, viņš nebija Augstākajā Padomē, viņš nebija aktīvi darbojies Tautas frontē, viņam bija pieredze tikai Kārļa Ulmaņa fonda vadīšanā.

Cik bija tā Bojāra ievešana... Es domāju, ka viņš brīvprātīgi uzņēmās atvest Vīķi-Freibergu līdz Saeimai. Droši vien tā bija. Man bija viņas telefons no Latvijas Institūta. Kādu dienu vai divas pirms tam es ar viņu sazvanījos par kādu tīri tehnisku jautājumu. Bet ļoti ciešu kontaktu es neuzturēju.

Tur bija interesanta situācija. Pirmajā kārtā bija tieši piecdesmit balsis. Balsu skaitīšanas komisija ilgi nenāca ārā. Es pat iegāju pie viņiem iekšā. Kristiāna Lībane teica, ka piecdesmit balsis ir pilnīgi noteikti, bet vienai zīmei ir nosvītrots vārds vai uzvārds. Mēs izlēmām, ka tik būtiskā jautājumā nevar riskēt, un nākamajā balsojumā jau bija piecdesmit trīs balsis. Ap pusnakti Vīķe-Freiberga tika ievēlēta. Es atceros, ka viņa ienāca zālē un visi piecēlās kājās, izņemot Latvijas ceļu. Viņi palika sēžot ļoti neapmierināti ar to rezultātu.

- Bet vai jūs arī Mārai Zālītei piedāvājāt kļūt par prezidenti?

- Tā varēja būt tāda zondējoša saruna kontekstā ar kultūras darbinieku. Ja viņa būtu izrādījusi interesi, tad es būtu virzījies savādāk...

Turpinājums - jau svētdien.

Novērtē šo rakstu: