Iesaki rakstu: 
"Cilvēks, kurš saprot lietu racionālo pusi un no iespējām neatsakās," - šis kāda uzņēmēja ar ironisku smīnu paustais iespaids par Dzintaru Zaķi, iespējams, visspilgtāk raksturo Vienotības Saeimas frakcijas vadītāja politiķa profilu. Sācis "tumšajos deviņdesmitajos" kā "grāmatvedis revidents" ar gaļas kontrabandu saistītajā Jēkabpils firmā Niko, Zaķis 10 gadus ir kāpis pa politiskās hierarhijas kāpnēm un pirms skandāla ar nodokļu apiešanas shēmu, pērkot sev Volvo džipu, kuluāros tika dēvēts par nākamo ministru un faktisko lietu kārtotāju Satiksmes ministrijā jau pašlaik. Zaķis arī visbiežāk tiek piesaukts kā Vienotības reālākais "kasieris" pēc Edgara Jaunupa attālināšanās.
Laiks pēc 11. Saeimas vēlēšanām, iespējams, ir kļuvis par augstāko punktu Dzintara Zaķa politiskajā karjerā. Viņš joprojām ir "tikai" Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs, bet daudzus gadus lolotās ambīcijas kā nākamo ieņemt kādu saimniecisku amatu valdībā ir reālākas kā jebkad agrāk. Vienotības rezervistu soliņš ir noīsināts, un Zaķa mūžīgā konkurenta uz kāda saimnieciskā ministra portfeli Arta Kampara izredzes atgriezties apritē ir apšaubāmas.
Arī Vienotības "kasiera" Edgara Jaunupa un viņa piesaistīto lielo sponsoru nostāšanās pozā, liedzot finansējumu partijai, kura valdības izveides gaitā būtiskus saimnieciskus amatus, pirmkārt, ekonomikas ministra portfeli atdeva tādam "politbiznesam" kā vēja enerģija un subsidētā biodegvielas ražošana neatsaucīgajai Reformu partijai, ir aktualizējusi jautājumu, kurš tagad spēs Vienotībai piesaistīt uzņēmēju finanses. Zaķis tāpat kā a/s Pasažieru vilciens valdē nesen ieceltais Aigars Štokenbergs ir reālākie kandidāti uz jaunā "kasiera" statusu.
Amatpersona, kura bijusi pastarpināti iesaistīta Jaunā laika sponsoru "nodokļu problēmu" politiskā sakārtošanā Valsts ieņēmumu dienestā, tādēļ piekrīt runāt tikai neoficiāli, uzsver, ka "Zaķis vienmēr ir bijis Jaunupam parocīgs". Lai pašlaik pārņemtu Jaunupa iestrādnes "sadarbībai ar uzņēmējiem", nepieciešama ne tikai politiskā ietekme, bet arī ietekme uz saimnieciskajiem lēmumiem, un Zaķis to ir ieguvis - Satiksmes ministrijā, kopš viņam rudenī tika uzticēts koordinēt Vienotības sadarbību ar bezpartejisko satiksmes ministru Aivi Roni.
Vairāki avoti, runājot par Zaķi, neaizmirst uzsvērt vārdus "ļoti ietekmīgs", kopā ar premjeru Valdi Dombrovski un partijas līderi Solvitu Āboltiņu viņu minot to Vienotības politiķu trijniekā, kas reāli pieņem lēmumus partijā. Zaķim nepatikšanas sagādājušā melnā Volvo džipa vējstiklā saspraustā caurlaižu čupiņa, kas auto īpašniekam ļauj iebraukt un apstāties ne tikai pie Saeimas, bet arī Ministru kabineta un Satiksmes ministrijas ēkām, ir šīs ietekmes ārējās, simboliskās pazīmes.
Reālā Zaķa ietekme izpaužas neafišēti, tiekoties un "kārtojot lietas" prom no acīm. "Zaķis jau tagad vada Satiksmes ministriju, visus saimnieciskos lēmumus ministrijā pieņem viņš, un visi zina, ka viņš būs nākamais ministrs," Pietiek kā zināmu faktu paziņo kāds informēts avots. Satiksmes ministrs Ronis, konfrontēts ar šādu viedokli, pirms dažām nedēļām tikai atsmēja, ar pārspīlētu nožēlu piebilstot, ka viņam atšķirībā no Zaķa ir 8 gadus vecs Volvo.
Tomēr vēl iepriekš Ronis nav slēpis, ka Zaķis tiešām atvieglo viņa dzīvi, piemēram, uzņemoties attiecību noregulēšanas smagumu ar SM parlamentāro sekretāru Klāvu Olšteinu un viņa pārstāvēto deputātu grupu. Amatpersonas SM pārraudzītajās valsts kapitālsabiedrībās jau vairākus mēnešus Pietiek ir žēlojušās, ka ministram Ronim tik ļoti rūp viņa reputācijas neaptraipīšana, ka viņš ignorē lūgumus palīdzēt saimniecisku un finansiālu jautājumu sakārtošanā, kur politiski ietekmīgas figūras autoritāte noderētu.
Satiksmes joma, kas saistīta ar simtos tūkstošos skaitāmiem iepirkumiem un uzņēmēju interesēm, ir mīnu lauks bijušajam diplomātam, kurš, iespējams, nevēlas, lai tiktu sasaistīts ar kāda saimnieciska lēmuma pieņemšanu, kas nevar apmierināt visas puses. Savukārt Zaķis un Olšteins šajā vidē jūtas kā zivis ūdenī. Tieši pie viņiem cenšoties rast pieeju uzņēmēji un kapitālsabiedrību vadība. Neviens no pēdējos mēnešos uzrunātajiem avotiem, kas norādījuši uz Zaķi kā "lietu kārtotāju", piemēram, Latvijas Dzelzceļa iepirkumos, nav piekritis runāt oficiāli vai dalīties ar detalizētu informāciju. Zaķa ietekme un izredzes valdības maiņas gadījumā kļūt par nākamo satiksmes ministru liek avotiem viņu respektēt un nodrošināties pret vēlākām nepatikšanām.
Visi, kuriem Pietiek pēdējos mēnešos jautājis viedokli par Zaķi, mudina neaizmirst viņa saknes - saistību ar Jēkabpils firmu Niko un draugu, uzņēmēju Gati Aišpuru, kura noslepkavošana pirms pieciem gadiem ļāva publiski izskanēt iepriekš tikai neoficiāli cirkulējušajai informācijai par firmas saistību ar gaļas kontrabandu un PVN izkrāpšanas shēmām.
Kā rāda Lursoft datubāzē pieejamie firmas Niko gada pārskati par 1996. un 1997. gadu, Zaķis "tumšajos deviņdesmitajos" bijis šīs Aišpuram piederējušās firmas grāmatvedis revidents. Tieši pirms iesaistīšanās Jaunajā laikā Zaķis 2001. un 2002. gadā bijis citas Aišpura firmas Jēkabpils saldētava valdē. Zaķa firma Datoru centrs, kuru viņš gadu mijā izmantoja nodokļu apiešanas shēmā, vēl aizvien īrē telpas Jēkabpilī no citas ar Aišpuru saistītas firmas Niko-Loto, kurā Zaķim no 1998. līdz 2004. gadam piederēja trešā daļa.
Zaķa tuvu draugu un biznesa partneri Aišpuru 2007. gada 6. septembra agrā rītā nogalināja, kad viņš Jēkabpilī kāpa ārā no sava Mercedes-Benz džipa. Slepkavības ierocis Makarova markas pistole, no kuras uz Aišpuru tika izšautas septiņas lodes, tika atrasta netālu no nozieguma vietas, policijai uzreiz liekot izvirzīt versiju par pasūtījuma slepkavību. Jau vēlāk - 2010. gadā, kad tiesā sāka izskatīt Aišpura un vēl divu ar gaļas vairumtirdzniecību saistītu, togad nogalinātu uzņēmēju slepkavības lietu, atklātībā nāca izmeklēšanas fakti, kas apstiprināja iepriekš neoficiāli izskanējušo - ka noslepkavotie bijuši saistīti ar gaļas kontrabandu un PVN izkrāpšanas shēmām. Slepkavībās tika apsūdzēts uzņēmējs Mārtiņš Putniņš kā slepkavības pasūtītājs un organizētājs un divi Lietuvas pilsoņi – Edgars Krogerts un Sergejs Markevičs - kā slepkavības izpildītāji. Visiem trim 2011. gadā tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu.
2005. gadā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas kriminālpārvalde bija sākusi izmeklēt PVN izkrāpšanu no valsts, kurā bija iesaistīta firma Putniņa vadītā firma Grupa Media. Tā, pēc VID aizdomām, importēja gaļu un, izmantojot PVN izkrāpšanas shēmu, to par zemāku cenu pārdeva gaļas pārstrādes uzņēmumiem, tostarp Aišpuram piederošajai SIA Niko. Izmeklēšanas gaitā Grupa Media un tās sadarbības partneru kontiem tika uzlikts arests, bet gaļas pārstrādes uzņēmumiem, arī Aišpura firmai, tika uzdots līdzekļus par neapmaksātām pavadzīmēm ieskaitīt valsts budžetā. Pēc apsūdzības uzturētāju tolaik paustā Putniņa uzņēmums pieprasījis, lai nauda tomēr tiktu ieskaitīta nevis valsts kasē, bet viņa norādītajā kontā. Tas, ka Aišpurs tomēr pakļāvās VID sankcijām un aptuveni 43 000 latu ieskaitīja Valsts kasē, pēc izmeklētāju domām, arī bija pasūtījuma slepkavības motīvs.
Aišpura slepkavība Jēkabpilij bija liels satricinājums, iespējams, tādēļ viņa bērēs dažas amatpersonas un biznesa partneri pateica vairāk nekā citkārt. Jēkabpils mērs Leonīds Salcevičs laikrakstam Neatkarīgā par Aišpura biznesu bija izteicies: "Ja citi raksta, ka viņa bizness savulaik bijis cigaretes, alkohols, saldētu vistiņu tirdzniecība, nenomaksājot nodokļus, katrs taču sākumā strādāja tā, lai spētu nopelnīt." Bet biznesa partneris Jolands Dišlers paudis uzskatu: "Ja Latvijas brīvvalsts sākumā bija kas nepareizs, tad visi tolaik tā centās nopelnīt. Vienīgās problēmas varēja būt attiecībā pret valsti."
Laikrakstam Diena tūlīt pēc Aišpura slepkavības vietējie jēkabpilieši, raksturojot Aišpura biznesu, bija piesaukuši "tumšos deviņdesmitos". Vairāki avoti laikrakstam norādīja uz uzņēmēja iespējamo saistību ar kriminālo pasauli deviņdesmitajos gados - reketu, gaļas, cukura un cigarešu kontrabandu. Tikai Zaķis, kurš tobrīd jau vadīja Jaunā laika frakciju 9. Saeimā, laikrakstam Diena vispār bija atteicies komentēt slepkavības iespējamos iemeslus. Nodēvēts par senu Aišpura draugu un bijušo biznesa partneri, Zaķis Dienai bija atzinis, ka "ļoti traģisks notikums, un man smagi par to šobrīd runāt".
Tieši no Jēkabpils biznesa vides nonācis Jaunajā laikā, Zaķis ilgi kāpa pa partijas hierarhijas kāpnēm un vairākus pakāpienus pārlēca strauji, kad 2007. gadā negaidīti tika iecelts par partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāju. Tas sakrita ar laiku, kad partijai nebija sevišķi laba finansiālā situācija un tā sēdēja opozīcijā. Tas arī bija laiks, kad nostiprinājās Jaunā laika attiecības ar tā dēvētajiem Ventspils mēra Aivara Lemberga oponentiem, kurus pārstāvēja nu Repšes un Jaunupa biedrībā no aizkulisēm iznākušais Olafs Berķis. Ar Ventspils tranzītbiznesu saistīti avoti Pietiek stāstījuši, ka tobrīd Zaķis izraudzīts kā "tolerants cilvēks, ar kuru var runāt" un bijis "kurjers", kam uzticēts tikties ar Ventspils miljonāriem. Lemberga oponentus apstākļos, kad politiku valstī veidoja Tautas partija, LPP/LC un Lemberga kontrolētā ZZS, biedēja iespēja, ka šo partiju politiķi var mainīt Jāņa Maizīša vadītās Ģenerālprokuratūras kursu. Tas bija labvēlīgs pret Ventspils mēru karu sākušajam Berķim un viņa tolaik sabiedrotajam Oļegam Stepanovam.
Tā Jaunais laiks ieguva turīgus sabiedrotos tā dēvētajā "tiesiskuma" tēmā. Tagad pazīmes rāda, ka Berķis vienojies ar Lembergu par ietekmes atgūšanu pār Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumiem. Arī Vienotības faktiskās attiecības ar Lembergu, ar kuru 10. Saeimā tika dalīts varas pīrāgs, ir būtiski mainījušās. Oficiāli ziedojumi no Berķa Jaunā laika kasē neienāca līdz pat 2010. gada rudenim, bet neoficiāli politiskie oponenti jau 2007. gada nogalē ironizēja - kopš sākušās partijas attiecības ar tā dēvētajiem labajiem ventspilniekiem, "Jaunā laika frakcijā kafija ir vienmēr".
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
