Iesaki rakstu: 
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
Redzēsim, uz cik ilgu brīdi nobremzējās viņa un viņa grupējuma cīņa pret mūsu vēsturi, cīņa pret kultūru, cīņa pret veselo saprātu. Kā gan citādi lai to vēl nosauc?
Andreja Upīša piemineklis Rīgā stāv kopš 1982. gada. Un tagad piepeši tas traucē Staķa grupējumam.
Atmodas gados Rīgā pamatoti novāca Stučkas pieminekli, arī komunāru tēlus, Ļeņinu galvenās ielas vidū, Kirova pieminekli Vērmaņdārzā un daudzus citus, arī Viļa Lāča paraksts uz izsūtīto cilvēku sarakstiem ir nopietna lieta pie daudziem citiem padomju posta darbiem.
Bet kāds ar to sakars Upītim? Ne jau viņu represijās un deportācijās vainot! Ne jau Upīti — latviešu valodas bagātinātāju, jaunvārdu radītāju, vienu no visievērojamākajiem latviešu rakstniekiem, spožu polemistu ar vērīgu un izcili kritisku skatu, cilvēku, kas ietekmējis visu latviešu kultūrvēsturisko domu.
Filmas “Laikmeta griežos”, “Sūnu ciema zēni”, “Pie bagātās kundzes” u.c. tieši pēc Upīša darbiem uzņemtas. Tagad “Pie bagātās kundzes” ir daudz laikmetīgāka nekā uzņemšanas brīdī. Varbūt Staķa grupējums jūtas aizskarts par šo filmu, jo viņi paši taču tik pilnvērtīgi iemieso Upīša darbos dokumentētos švaukstīgo tukšdarbnieku politiķu tipus. Varbūt Staķa kompānijai, līdzīgi kā Levitam ļoti skauž izcilu cilvēku piemiņa?
Gāžot no pjedestāla kultūras dižgarus, tādi staķīši ir vien vienas dienas varoņi. Un arī tikai paši savās acīs. Tādi iet un aiziet, un, lai kādus pieminekļus viņi grautu un plānotu citas neģēlības, to, kas ierakstīts cilvēku sirdīs, nojaukt nevarēs!
Turpat netālu no Upīša arī Sudrabu Edžus piemineklis esot jaucams tajā pašā Kronvalda parkā. (Bet Kronvalds tak arī aktīvi darbojās tieši cara impērijā, vicināja savu Krievijas pilsoņa pasi un lasīja Puškinu.)
Rakstnieks Sudraba Edžus dzīvoja padomju Krievijā, sirmais vīrs Maskavā strādāja par korektoru, un kad lielās tīrīšanas laikā pēc viņa ieradās čekisti, Edžus fiziski nespēja nekur doties, jo bija uz gultas. Un palika dzīvs. Viņam pieminekli Kronvalda parkā uzstādīja tā sauktajā Berklava atkušņa laikā 1957. gadā, kad godā cēla latviešu kultūras darbiniekus. Un tieši tagad pēkšņi viņa piemineklis kādiem traucē?
Annas Sakses “Pasakas par ziediem” un citi lieliski darbi daudziem ir ļoti tuvi, un tieši ar šiem darbiem cilvēkiem asociējas Anna Sakse. Man viņa ir būtiska ar savu grāmatiņu par nacistu noziegumiem Latvijā, ko sarakstīja kopā ar Sudrabkalnu, kas ir diezgan maz zināma, jo drīz pēc tās iznākšanas tā nešķita vēlama PSRS nomenklatūrai tieši godprātīgā notikumu attainojuma dēļ. Par Sakses pieminekli nomaļā vietā daudzi pat neuzzinātu, ja nebūtu šis kultūras ārdīšanas propagandas kults.
Nezinu, cik un kuras grāmatas Staķis savas dzīves laikā ir lasījis, bet, pag, ir taču arī Aleksandra Čaka akmens galva Ziedoņdārzā, Čaka ielas malā. Bet Čaks taču pēc 1945. gada nu visīstākais padomju varas slavinātājs, veselas grāmatas sadzejojis Staļinam, padomēm, Padomju Latvijai. Protams, ka dažas cilvēku dzīves epizodes nav jāņem par iemeslu ārdīt mūsu kultūru un mantojumu.
Un Rainis turpat centrā, Rainis tak ar savu “darba tautu”, sarkanā karoga skūpstīšanu un atklātu kritiku pret varas partijām… nu taču īstens “sarkanais”! “Kremlists”! Bet no Raiņa šiem pieminekļu jaucējiem tā kā vēl bail. Pārāk jau populārs joprojām. Divi paši populārākie Saeimas deputāti Latvijas pirmkara vēsturē ir tieši Kārlis Ulmanis un Rainis. Vēl jau par laimi nav antipropagandas darbs pret šiem abiem cilvēkiem nesis savus indīgos augļus. Sorosīdi gadiem nopūlējās dzēst un visādi nonicināt Ulmaņa piemiņu, neizdevās. Tagad kārta Rainim? Piem., kā Puče to dara — ceļ uz pjedestāla masu slepkavībām aptraipīto Herbertu Cukuru un pretēji — nonievā, destruktivizē Raini.
Un ko tad Rainis būtu darījis 1940. gadā? Un, ja nu tāpat kā Andrejs Upīts reālā situācijā skatītos, kā pasargāt iespējami vairāk tautas dzīvību, un būtu “sadarbojies” ar padomju varu? Ko tad?
Upītis bija tolaik dzīvs un sadarbojās, var teikt, ka arī Ulmanis sadarbojās un patiesībā, visi, kas Latvijā tolaik dzīvoja, tā vai citādi sadarbojās. Bija spiesti sadarboties. Bet ne jau stučīt, ne jau nodot, ne jau iznīcināt pārējos! Un nevajag visus bāzt vienā maisā ar Vili Lāci, kura paraksts zviln zem deportēto sarakstiem un dažādiem citiem ļaundabīgiem kolaborantiem. Pats Lācis arī savas dzīves laikā par to maksāja: kļuva akls, un viņa dzīve pārvērtās ellē.
Upīts gan nodzīvoja garu un ļoti pozitīvi ražīgu mūžu. Bet arī nopietni konfliktēja ar kompartijas nomenklatūru.
Un Puškins? Jau tik daudzi latvieši aizstāvēja pieminekli Puškinam Rīgā, ko man vēl piebilst? Latvijā Puškinu ļoti augsti novērtēja cienīja un godināja, tik daudzi latviešu klasiķi ietekmējušies no Puškina.
“Bet pāri visām teorijām stāv Puškina mūžam zaļais dzīves koks Viņš piederēja visiem tāpēc, ka nekas cilvēcīgais viņam nav bijis svešs, bet izredzēto pulkam tāpēc, ka ir izturējis pārbaudījumu augstākās tiesas priekšā, kur tiek svētīts cilvēka gars un cilvēka gara varenība,”— tā rakstīja Edvards Virza 1937. gadā, kad Rīgā plaši svinēja Puškina piemiņas 100 gadadienu. Patiesi neatkarīgā Latvijas valstī. Bez ksenofobijas, rusofobijas un staķiska truluma.
Nu ko, tad jau tagad arī Virzu un Vili Plūdoni tagad par puškinistu un staķa grupējuma stilā steigšus jārosina dzēst arī no skolu programmām? Kā prāta aptumsuma laikā?
Tagad Latvijā tiek palaista milzu propaganda pret krievu valodu, pret krievu valodu skolās. Bet katra valoda ir vērtība. Un bērniem ar dzimto krievu valodu un visiem, kas to vēlas, ir jāļauj mācīties krievu literatūru un valodu krieviski. Un tas nekādā veidā neapdraud latviešu valodu, tās pastāvēšanu un attīstību. Kariņvaldības koalīcija (kuras mentālā sastāvdaļa ir arī Staķa kompānija) gan apdraud — jo tieši viņu politikas dēļ būtiski samazinās latviešu skaits, Latvijas tautas skaits. Tās pašas Latvijas tautas, kurai Latvijā piederot suverēnā vara, valsts valoda un kultūra, kā mums vēsta Satversme.
Seko mums 
Lielais teātra biznesmenis Juris Žagars un viņa draugs vanabī Krišjānis Barons no Staļina prēmijas laureāta Smiļģa Dailes teātra var jau sākt gatavoties kārtējai lielajai tiesas prāvai.
Šoreiz izstāstīšu gandrīz pasaku. Ne gluži par meža zvēriem, bet par meža dīvainīšiem gan. Reiz kādā mežā, kurš sastāvēja no trim priedēm, bija apmaldījušās ļoti īpatnējas būtnes. Viņus vadīja fanātiska pārliecība par savu uzskatu nekļūdību, izredzētību un nesodāmību. Lielākajai daļai cilvēku viņu runas likās dīvainas un pat smieklīgas, jo viņi uzstāja, ka vīrietis drīkst precēt vīrieti, ka teikt patiesību ir naida runa, ka dzimums un tautība ir tikai sociāls konstrukts, izdomājums.
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
