Iesaki rakstu: 
Tuvojoties 12. Saeimas vēlēšanām, rodas pārdomas, cik demokrātiska Latvijā ir vēlēšanu sistēma un ar to saistītā politisko partiju reģistrācija.
Ņemot vērā nosacījumu, ka Latvijā politisko partiju var dibināt 200 pilsoņi, pašlaik ir reģistrētas 75 partijas un partiju apvienības. Saeimas vēlēšanās parasti piedalās aptuveni 15 organizāciju (šogad – 13). Šādas partiju daudzskaitlības apstākļos pirmais, kas nāk prātā, ir jautājums – vai šīs organizācijas atbilst klasiskajam politiskās partijas statusam. Šķiet, ka ne. Drīzāk tās ir nelielas ļaužu grupas, kuru ideoloģija nepārstāv vērā ņemamu valsts piederīgo slāni. Tādējādi – savā būtībā šie politiskie veidojumi ir sīkpartijas ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tad kāpēc valstī šāda sīkpartiju sistēma eksistē? Izskatās, ka atbilde nav tālu jāmeklē. Tām partijām, kas jau ir iekļuvušas iepriekšējās Saeimās un vēsturiski nodrošinājušās ar publicitāti, ar maziem izņēmumiem ir liela garantija tikt pārvēlētām uz katru nākamo Saeimu (jo ierindas vēlētājs mīl populārus cilvēkus). Pie kam atliek tikai pārvarēt 5% barjeru un saņemt vēlēšanās caurkritušo jaunpienācēju balsis. Tas nozīmē, ka Saeimā ievēlētā partija ne tikai iegūst savas ideoloģijas vēlētāju atbalstu, bet arī saņem to pilsoņu balsis, kas balsojuši pilnīgi par citas politiskās orientācijas pārstāvjiem. Rodas jautājums – vai tas ir godīgi pret visiem valsts pilsoņiem?
Domājams, ka šādi ir radīta augsne absurdai situācijai. Kā drosmīgākais risinājums tās normalizācijai varētu būt pāreja uz vecās demokrātijas valstu partiju sistēmu. Nav grūti panākt, lai Latvijā tiktu izveidotas iedzīvotāju vairākumu aptverošas ne vairāk kā 4 politiskās organizācijas (bloki) – nacionālais (konservatīvais), labējais, centriskais un sociāldemokrātiskais (kreisais) bloks, ko veidotu 2- 5 tūkstoši biedru (ja to Latvijas brīvvalstī 20. gados varēja nodrošināt Latviešu Zemnieku savienība, tad kas tam traucē tagad?).
Lai šādas lielas politiskās organizācijas tiktu dibinātas, partiju likumā jāizvirza šādi trīs nosacījumi – jānosaka visaptverošs politiskā spēka dibinātāju skaits (ne mazāk kā 2000 dalībnieku), jāpārtrauc partiju finansēšana no valsts budžeta (valstij ar parādsaistībām tas ir iracionāls slogs), un partijas finansējumā jāpāriet tikai un vienīgi uz biedru naudu (pilnībā izslēdzot jebkādu finansējumu no malas). Tad dabiskā ceļā izzudīs arī korupcijas riski un pirmsvēlēšanu reklāmu nomācošā ietekme kā vēlēšanu rezultātu noteicošais neobjektivitātes kritērijs, kā arī varēs atteikties no nedemokrātiskās procentu barjeras, bet galvenais – Saeimā tiks pārstāvēta visu valsts pilsoņu griba.
Un noslēgumā. Lai iepriekš minētais nepaliktu tikai autora prātojuma līmenī, bet varētu kļūt par pieņemamu realitāti, mums visiem jāmotivē sevi obligāti piedalīties 4. oktobrī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, ar savu balsojumu panākot, lai jaunajā Saeimā parādītos vairāk jaunu, enerģisku seju. No tā iegūsim visi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
