Vai varētu būt, ka Latvijai pieder tik vērtīgi dabas resursi, kas padarītu mūsu valsti bagātu?
Ikars Piebalgs26.11.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērtīgi dabas resursi ir tā brīnumnūjiņa, kas valstis, kuras citādi neprot pārāk veiksmīgi saimniekot, ir apsēstas ar korupciju vai nespēj izrauties no trešās pasaules statusa globālajā hierarhijā, spēj padarīt vismaz nedaudz turīgākas (lai gan, protams, ir piemēri, kur korumpētā elite tāpat nosmeļ visu krējumu un par spīti lielām dabas bagātībām vienkāršā tauta no tām negūst lielu labumu - lai minama kaut vai Nigērija).
Ir aprēķināts, ka Baltijas jūrā Latvijas teritoriālajos ūdeņos varētu būt atrodami 250 līdz 360 miljonu barelu (barels faktiski ir muciņa) naftas, kas varbūt izklausās iespaidīgi, bet patiesībā nav daudz - visas pasaules kopējais vienas dienas naftas patēriņš sasniedz aptuveni 90 miljonu barelu, tātad Latvijas rezervju, ja tās gribētu eksportēt, visas pasaules patēriņam pietiktu vien maksimāli četrām dienām.
Taču cik liela ir iespējamība, ka Latvijas Baltijas jūras šelfā patiesībā varētu slēpties daudz vairāk naftas? Vēl interesantāks ir jautājums, kas tādā gadījumā notiktu ar mūsu valsti - vai mēs spētu šādu bagātību gudri izmantot labklājības veicināšanai? Varbūt kā Fēnikss no pelniem atdzimtu un visu labumu sadalītu "nacionālā buržuāzija" jeb oligarhi? Trešā un, manuprāt, ticamākā iespēja - pašreiz valdošie "progresīvie, rietumnieciskie, liberālie spēki" to atdāļātu mūsu "stratēģiskajiem partneriem" (globālajai buržuāzijai), Latvijai paturot tikai knapas atliekas (ar ierasto argumentu - lai tikai mūs pasargātu šajā ģeopolitiski bīstamajā pasaulē).
Ar šo ideju spēlējas novembra sākumā grāmatnīcās nonākušais latviešu politiskais trilleris, spriedzes romāns "Melu sindikāts". Romānā iztirzāts idillisks scenārijs, ka Latvija Baltijas jūras ūdeņos atrod milzīgus naftas krājumus, sākotnēji tos faktiski atdod Rietumu korporācijām, bet tad tautai beidzot pietiek un tā ievēl politiķus, kuri naftas atradnes nacionalizē, lai no tām maksimālu labumu gūtu paši Latvijas iedzīvotāji. Lieki teikt, ka tas Latviju nostāda bīstamā situācijā... Mums vairs nav "ģeopolitisko draugu", mūs apēst gatavas gan Krievija, gan rietumvalstis, un, lai atrastu ieganstu karam, tiek kūdīta krievu minoritāte... Vai šādā situācijā būtu iespējams izglābties?
Par to vairāk var lasīt romānā, taču cik reāla ir iespēja, ka Baltijas jūrā tiešām slēpjas krietni vairāk naftas? Pie pašreizējām tehnoloģijām un zinātnieku spējām novērtēt atradņu lielumu, izskatās - laikam jau tomēr ne. Par to liecina, ka pat lielākās līdz šim atklātās Baltijas jūras atradnes - Zviedrijai piederošajā jūras teritorijā netālu no Gotlandes - glabājot vien aptuveni 350 miljonu barelu, savukārt Polijas atradnes Baltijas jūras dienviddaļā, no kurām nafta jau tiek iegūta, apjomā tiek lēstas aptuveni 110 miljonu barelu. Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, nav izslēgta iespēja, ka aprēķini tiek atjaunoti un izrādās lielāki. Turklāt pat pašreiz atklātās atradnes, lai gan nav tik iespaidīgas, lai varētu Latviju izraut no nabadzības, tomēr būtu labs ekonomiskais atspaids mūsu valstij - galu galā ar 300 miljoniem barelu pašas Latvijas patēriņam pietiktu gandrīz 14 gadus (Latvija patērē aptuveni 60 000 barelu naftas dienā, dati no 2010. gada).
Krietni reālāks ir otrs grāmatā aprakstītais aspekts - patiešām, nav lielu šaubu par to, ka Latvijas pašreizējā elite lielāko daļu naftas ieņēmumu atdāvinātu ārvalstu korporācijām. Šaubu nav tāpēc, ka būtībā tas jau ir noticis fakts - Valda Dombrovska valdība 2013. gadā noslēdza līgumu ar kuveitiešiem un poļiem piederošo SIA „Balin Energy” par naftas izpēti un ieguvi Baltijas jūrā, kas paredz, ka Latvijai pienāktos... nieka 15% no atrastās naftas pārdošanas ieņēmumiem (pēc tam raidījums "De Facto" atklāja, ka Kuveitas kompānija "Kuwait Energy", kurai daļēji pieder "Balin Energy", finansējusi Valda Dombrovska grāmatas "Kā Latvija pārvarēja ekonomisko krīzi" tulkojumu latviešu valodā). Tiesa gan, "Balin Energy" pirmajā urbšanas mēģinājumā naftai netrāpīja, un patlaban tālākās aktivitātes Baltijas jūras šelfā ir iesaldētas.
Pat, ja nafta nav Latvijas nākotnes "zelta ādere", ģeoloģijas eksperti saka, ka mums esot pat kas vērtīgāks par naftu - polimetālu rūdas atradnes, kas varētu uz krietnu laiku apgādāt pasauli ar vairāku veidu metāliem. Viesītes - Kokneses apkārtnē tikai būtu nepieciešams izrakt šahtas aptuveni 700 metru dziļumā... Patlaban Latvijas politiskā un ekonomiskā elite savas tuvredzības un ikdienišķo politisko kašķu dēļ pat nav īsti novērtējusi šīs iespējas potenciālu, bet, ja tas kādreiz notiks, tad mums kā savu priekšstāvju vēlētājiem būs rūpīgi jāseko līdzi - vai mums visiem piederošais resurss netiek kārtējo reizi atdāvināts ārzemju draugiem vai nu aiz mūžīgajām bailēm no Krievijas vai par privātu sviestmaizi (piemēram, grāmatas tulkojumu vai ceļojumu), gluži kā tas noticis ar Baltijas jūras naftu vai banku "Citadele".
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
