Vai tiešām prokuratūrai ir tik slikti ar pierādījumiem Bunkus lietā, ka Vonsoviča draudziņam – virsprokuroram Meisteram jāķeras pie lēta PR žurnālā „Klubs”?
Pietiek lasītājs09.07.2023.
Komentāri (76)
Iesaki rakstu: 
Vai tiešām prokuratūrai ir tik slikti ar pierādījumiem nošautā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus lietā, ka kolaboranta Romualda Vonsoviča draudziņam – virsprokuroram Armīnam Meisteram jāķeras pie lēta PR, sniedzot pasūtījuma interviju žurnālā „Klubs”? Iepriekšējā žurnāla numurā publicētās intervijas saturs liek izdarīt tieši tādu secinājumu.
Kā zināms no ģenerālprokurora Jura Stukāna pēdējā laika publiskajiem izteikumiem, prokuratūra labākajās padomju prokurora Andreja Višinska tradīcijās vairs neuzskata, ka uz to atteiktos nevainīguma prezumpcija, - ģenerālprokurors atklāti pauž, ka vainīgs ir ikviens aizdomās turētais un, ja kāds nomirst pirms tiesas, to ir piemeklējis Dieva sods.
Acīmredzami virsprokurors Armīns Meisters ir rūpīgi iepazinies ar sava augstā priekšnieka nostāju un tai pilnībā piekrīt, jo intervijā ir bez aplinkiem paziņojis: „Process būs diezgan sarezģīts, tāpēc pieslēdzos, lai apsūdzētās personas tiek atzītas par vainīgām un saņem pelnīto sodu.”
Tātad – lai gan oficiāli skaitās, ka tieši tiesa ir tā, kas Latvijas Republikā ir tiesīga noskaidrot lietas patiesos apstākļus, izvērtēt pierādījumus un atzīt vai neatzīt vainu, visprokurors Armīns Meisters skaidri un nepārprotami paziņo: apsūdzētajiem bez kādām runām ir jātiek atzītām par vainīgām. Tiesa? Tiesai jāzina sava vieta! Prokuratūra par vainu jau visu ir izlēmusi!
Tas nav viss. Formāli skaitās, ka prokuratūra nedrīkst izpaust nekādus datus par apsūdzētajiem un par lietu, pirms tā izskatīta tiesā, taču, kā redzams no intervijas, šajā gadījumā šī likuma norma uz Jura Stukāna padoto neattiecas, un viņš bez kautrēšanās to pārkāpj.
Uz žurnāla jautājumu „Vai cilvēks uz moča bija Viktors Krivošejs, kuru tagad apsūdz par Bunkus slepkavību?”, visprokurors Armīns Meisters bez kādas minstināšanās atbild: „Atbilstoši apsūdzībai – jā. Esam noskaidrojuši, ka tas kurš realizēja slepkavību 2018. gadā, bija tas pats šāvējs, kas 2016. gadā jau mēģināja noslepkavot Mārtiņu Bunkus.”
Tiesiskā valstī patiesību noskaidro tiesa, objektīvi izvērtējot pierādījumus? Taču ir acīmredzams, ka Jura Stukāna vadītajai iestādei šāda likuma vara nav vajadzīga un nav ērta, - prokuratūrai jau viss ir skaidrs, un savu viedokli par vainīgajiem tā vēlas uztiept arī tiesai.
Un arī tas vēl nav viss – vēloties izdarīt visu iespējamo, lai padarītu savu vēstījumu par tiesai obligātu un nepārkāpjamu, visprokurors Armīns Meisters piesauc vēl arī citas slepkavības – kādas, to Dievs vien zina, bet izklausās baisi:
„Armīns Meisters: Bet noteikti zinu, ka, izmeklējot šo kriminālprocesu, tika iegūti pierādījumi un risinājumi vairākām citām slepkavībām.
Žurnāls: Tie ir ar Uļmanu saistītie uzņēmumi?
Armīns Meisters: Tas pats virziens.
Žurnāls: Ja abi nonāktu brīvībā, viņi droši vien bēgtu!”
Armīns Meisters: Uz to arī balstījām savu pozīciju. Mums jau bija fakti, ka sagatavota augsne, lai viņi ātri pamestu valsti.”
Kādas citas slepkavības? Kādi uzņēmumi? Kādi fakti? Kur tas viss vispār ir atspoguļots, ja reiz lietas materiālos, kā var noprast, nekā tāda nav?
Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir viena, - šāda te prokuratūras un policijas masveida PR kampaņa pirms tiesas ir kaut kas nekad iepriekš neredzēts, pat saistībā ar Aivara Lemberga lietu un caurkritušajām oligarhu lietām tā nav bijis.
Aizvien skaidrāks kļūst – acīmredzot ar pierādījumiem lietā ir slikti. „Killera” – jau pieminētā V. Krivošeja izteikumi jau pirmajā tiesas prāvā radīja iespaidu, ka visa prokuratūras sabūvētā apsūdzība var sabrukt kā kāršu namiņš, un, to apzinoties, pierādījumus tiek mēģināts aizvietot ar primitīvu spiedienu uz tiesu – tādu kā, piemēram, šī Armīna Meistera intervija.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
