Vai tiešām prokuratūrai ir tik slikti ar pierādījumiem Bunkus lietā, ka Vonsoviča draudziņam – virsprokuroram Meisteram jāķeras pie lēta PR žurnālā „Klubs”?
Pietiek lasītājs09.07.2023.
Komentāri (76)
Iesaki rakstu: 
Vai tiešām prokuratūrai ir tik slikti ar pierādījumiem nošautā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus lietā, ka kolaboranta Romualda Vonsoviča draudziņam – virsprokuroram Armīnam Meisteram jāķeras pie lēta PR, sniedzot pasūtījuma interviju žurnālā „Klubs”? Iepriekšējā žurnāla numurā publicētās intervijas saturs liek izdarīt tieši tādu secinājumu.
Kā zināms no ģenerālprokurora Jura Stukāna pēdējā laika publiskajiem izteikumiem, prokuratūra labākajās padomju prokurora Andreja Višinska tradīcijās vairs neuzskata, ka uz to atteiktos nevainīguma prezumpcija, - ģenerālprokurors atklāti pauž, ka vainīgs ir ikviens aizdomās turētais un, ja kāds nomirst pirms tiesas, to ir piemeklējis Dieva sods.
Acīmredzami virsprokurors Armīns Meisters ir rūpīgi iepazinies ar sava augstā priekšnieka nostāju un tai pilnībā piekrīt, jo intervijā ir bez aplinkiem paziņojis: „Process būs diezgan sarezģīts, tāpēc pieslēdzos, lai apsūdzētās personas tiek atzītas par vainīgām un saņem pelnīto sodu.”
Tātad – lai gan oficiāli skaitās, ka tieši tiesa ir tā, kas Latvijas Republikā ir tiesīga noskaidrot lietas patiesos apstākļus, izvērtēt pierādījumus un atzīt vai neatzīt vainu, visprokurors Armīns Meisters skaidri un nepārprotami paziņo: apsūdzētajiem bez kādām runām ir jātiek atzītām par vainīgām. Tiesa? Tiesai jāzina sava vieta! Prokuratūra par vainu jau visu ir izlēmusi!
Tas nav viss. Formāli skaitās, ka prokuratūra nedrīkst izpaust nekādus datus par apsūdzētajiem un par lietu, pirms tā izskatīta tiesā, taču, kā redzams no intervijas, šajā gadījumā šī likuma norma uz Jura Stukāna padoto neattiecas, un viņš bez kautrēšanās to pārkāpj.
Uz žurnāla jautājumu „Vai cilvēks uz moča bija Viktors Krivošejs, kuru tagad apsūdz par Bunkus slepkavību?”, visprokurors Armīns Meisters bez kādas minstināšanās atbild: „Atbilstoši apsūdzībai – jā. Esam noskaidrojuši, ka tas kurš realizēja slepkavību 2018. gadā, bija tas pats šāvējs, kas 2016. gadā jau mēģināja noslepkavot Mārtiņu Bunkus.”
Tiesiskā valstī patiesību noskaidro tiesa, objektīvi izvērtējot pierādījumus? Taču ir acīmredzams, ka Jura Stukāna vadītajai iestādei šāda likuma vara nav vajadzīga un nav ērta, - prokuratūrai jau viss ir skaidrs, un savu viedokli par vainīgajiem tā vēlas uztiept arī tiesai.
Un arī tas vēl nav viss – vēloties izdarīt visu iespējamo, lai padarītu savu vēstījumu par tiesai obligātu un nepārkāpjamu, visprokurors Armīns Meisters piesauc vēl arī citas slepkavības – kādas, to Dievs vien zina, bet izklausās baisi:
„Armīns Meisters: Bet noteikti zinu, ka, izmeklējot šo kriminālprocesu, tika iegūti pierādījumi un risinājumi vairākām citām slepkavībām.
Žurnāls: Tie ir ar Uļmanu saistītie uzņēmumi?
Armīns Meisters: Tas pats virziens.
Žurnāls: Ja abi nonāktu brīvībā, viņi droši vien bēgtu!”
Armīns Meisters: Uz to arī balstījām savu pozīciju. Mums jau bija fakti, ka sagatavota augsne, lai viņi ātri pamestu valsti.”
Kādas citas slepkavības? Kādi uzņēmumi? Kādi fakti? Kur tas viss vispār ir atspoguļots, ja reiz lietas materiālos, kā var noprast, nekā tāda nav?
Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir viena, - šāda te prokuratūras un policijas masveida PR kampaņa pirms tiesas ir kaut kas nekad iepriekš neredzēts, pat saistībā ar Aivara Lemberga lietu un caurkritušajām oligarhu lietām tā nav bijis.
Aizvien skaidrāks kļūst – acīmredzot ar pierādījumiem lietā ir slikti. „Killera” – jau pieminētā V. Krivošeja izteikumi jau pirmajā tiesas prāvā radīja iespaidu, ka visa prokuratūras sabūvētā apsūdzība var sabrukt kā kāršu namiņš, un, to apzinoties, pierādījumus tiek mēģināts aizvietot ar primitīvu spiedienu uz tiesu – tādu kā, piemēram, šī Armīna Meistera intervija.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
