Iesaki rakstu: 
“Opozīcija Saeimā iegājusi pilnīgā destrukcijā – iesnieguši virkni priekšlikumu atņemt aizsardzības budžetam vairākus desmitus miljonu eiro... Brīdī, kad pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas mūsu robežu reāli apdraud naidīga kaimiņvalsts. Tas jau līdzinās valsts nodevībai,” tīmeklī raksta Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (NA).
Opozīcijas un koalīcijas sirsnīgo attiecību tradicionālās kolīzijas jau sen nav noslēpums, taču šeit vērojams kaut kas gluži svaigs. Pārdalīt valsts aizsardzībai paredzētos budžeta līdzekļus - lai arī ar cēlu mērķi -, tas nav prāta darbs.
Saeimas Budžeta un finanšu komisijas sēdē piedalījās arī aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/Par), kurš, dzirdot priekšlikumu par 60 līdz 70 miljonu eiro novirzīšanu veselības aprūpei, atņemot šo naudu aizsardzībai (jo arī veselības aprūpe ir valsts drošības jautājums, ko, protams, nenoliegt), atbildēja šādi:
“Atšķirībā no visām pārējām ministrijām Aizsardzības ministrija savus izdevumus plāno 10-12 gadus uz priekšu. Mums ir pēctecība, turpinātība mūsu kaujas spēju palielināšanai un veicināšanai. Mūsu kritēriji neaprobežojas tikai ar diviem procentiem, kas tiek veltīti aizsardzībai, tas ir tikai absolūtais minimums, kas ir jāizpilda. Katru gadu ir jābūt pieaugumam, lai aizsardzības spējas attīstītos. Ja kādu gadu mēs neizpildīsim pieaugumu par diviem procentiem, aizsardzības nozare zaudēs savu attīstības tempu. Atņemot aizsardzības nozarei 70 miljonus eiro un atdodot tos veselības aizsardzības sistēmai, pēdējai daudz netiks palīdzēts, jo tai ne tuvu nav tāda plānošana, kāda ir aizsardzības nozarei. Mums atņemot naudu, var tikt sagrauta visa aizsardzības nozare.”
Artis Pabriks atzīst, ka drošības situācija šobrīd ir sliktāka nekā pirms pāris gadiem. Nav nekāds brīnums: austrumos esošā kaimiņvalsts ļoti vēlas mainīt situāciju, izmantojot spēku. To apliecina arī citi avoti: Krievija var sākt aktīvas kaujas pret Ukrainu janvārī vai februāra sākumā, un to intervijā ASV bāzētajam tīmekļa izdevumam “Military Times” pastāstīja Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirils Budanovs. Zīmīgi ir tas, ka Krievija pie Ukrainas robežas šobrīd sapulcinājusi vairāk nekā 92 000 karavīru. Tomēr savādi, ka daudzas ES valstis joprojām nav sapratušas Krievijas draudu nopietnību.
Drošības situāciju par sliktu var sākt uzskatīt arī citu iemeslu dēļ. Robežas žoga būvēšanas gausums pārsniedz jebkurus gliemeža ātrumrekordus, un nav cerību, ka drīzākajā laikā būsim gandarīti uzzināt par mūsu robežas necaurejamību. Iespējams tikai tas, ka eirobriseles birokrāti piešķirs kādu žūksnīti naudas. Lai tā nebūtu gluži žoga nauda, kuru Eiropas Komisijas prezidente fon der Leiena jau lepni paspēja mums atteikt, un lai nezaudētu savu principiālo seju EK kreiso liberāļu acīs, nauda tiks piešķirta žoga papildierīcēm, piemēram, sensoriem. Arī labi.
Tas - par taustāmām aktivitātēm. Netaustāmās ir daudz bēdīgākas. Mazliet atcerēsimies vēsturi. Kad 1939. gada augustā Vācija gatavināja sabiedrību karam ar Poliju, vajadzēja izmantot ko vienkāršu, līdz ar to ticamu un vienlaikus iespaidīgu. Tāpēc Jozefa Gebelsa propagandas ministrija izmantoja izmisušas sievietes, kuras stāstīja par briesmīgajiem poļiem. Sievietēm rokās, protams, bija raudoši bērni.
Tagad notiek tas pats. Tikai spilgtāk un mērķtiecīgāk. Tagad mūsu pašu sabiedriskie mediji gatavina sabiedrību “bēgļu” uzņemšanai, dziedot unisonā ar Baltkrievijas un Krievijas propagandoniem. LTV sižetos redzam, kā “briesmīgie poļi” atspiež nabaga “bēgļus”, kuri varonīgi sev priekšā kā vairogus liek sievietes un bērnus... Nē, diktators un melis Lukašenko nav vainīgs, arī Puķins ir baltspārnu miera balodis, bet vainīgi ir poļi! Un mums katrā ziņā jānotic arī “cilvēktiesību aktīvistiem”, kuri pulcējas pie Polijas robežas, lai ar gavilēm sagaidītu kārtējo “bēgļu” porciju...
Tā vien šķiet, ka mēs visi tiekam gatavināti kaut kam nopietnam. Liberālmarksisma ideoloģijas asni jau zaļo aizgūtnēm, un tas ir pamats, lai mums iepotētu, ka mēs esam nekas un ka mūsu Latvija ir vienkārši teritorija bez nācijas. Domāšanas maiņa tiek uzspiesta teju visur. Gan izglītībā, gan kultūrā, gan... uz robežām. Uz mūsu nacionālajām robežām - lēnām pieļaujot situāciju, ka latviešu valoda vairs nav vienīgā valsts valoda, pieļaujot, ka “humānu apsvērumu dēļ” te ieviešas “bēgļu” bari un ka naidīga kaimiņvalsts te atļaujas celt pieminekļus saviem apraktajiem okupantiem. Un nevienam gar to nav nekādas daļas.
Vai nav tā, ka mēs tiekam gatavināti Latvijas iznīcināšanai?
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
