Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

No likumprojekta anotācijas izriet, ka “likumprojekta mērķis ir pārskatīt līdzšinējo atlīdzības politiku, uz iekšējās ekonomijas rēķina ceļot mēnešalgu līmeni valsts pārvaldē līdz 80% (vidēji) no privātajā sektorā maksātā algu apjoma, kā arī pārskatītas atlīdzības mainīgā daļa (prēmijas un piemaksas) un citi materiālie labumi (pabalsti, kompensācijas u. c.). Atlīdzības sistēma valsts un pašvaldību institūcijās pārskatīta un pilnveidota, lai tā spētu nodrošināt konkurētspējīgu atlīdzību valsts pārvaldē, kas veicinātu stabilu, efektīvu un atklātu valsts un pašvaldību institūciju darbu”3.

Pēc būtības nekas nemainās

Vienotajā atlīdzības sistēmā ir ietverti arī tiesneši, un varētu domāt, ka līdz ar valsts ierēdņu atalgojuma pārskatīšanu arī tiesnešu atalgojums ir ticis pārskatīts, nosakot tādu atalgojumu, kas atbilst tiesneša statusam un ir līdzsvarots ar pārējo valsts varas atzaru (Saeimas un valdības) līdzvērtīgu amatpersonu atalgojumu, samērojot tiesneša atalgojumu arī ar privātajā sektorā maksāto algu. Minētais kopumā, manuprāt, nodrošinātu to, ka uz tiesneša amatu vēlētos pretendēt visaugstākā kaluma juristi ar bagātu dzīves un darba pieredzi, un tādējādi laikā gaitā, piesaistot tiesu varai šos augsti kvalificētos juristus, vēl augstākā līmenī tiktu celta tiesu varas profesionalitāte un prestižs.

Tomēr, iepazīstoties ar likumprojektu, nākas secināt, ka tiesnešu atalgojums pēc būtības nav mainīts, jo tas ir saglabāts līdzšinējā apmērā. Diemžēl izpildvaras ierēdņi ir meklējuši un atraduši iespējas, kā palielināt atalgojumu ierēdņiem, pilnībā ignorējot tiesu varu, proti, gan tiesnešus, gan arī tiesu darbiniekus.

Jaunajā likumprojektā vispār nekas nav minēts par katastrofālo situāciju tiesu darbinieku – neatņemamas tiesu varas sastāvdaļas – atalgojuma jomā, kā arī nav paskaidrots, vai un kā šī situācija tiks risināta pārskatāmā nākotnē.

Likumprojekta anotācijā par tiesnešu atalgojumu skopi norādīts, ka tiek precizēti koeficienti tiesnešu mēnešalgām, proti, šie precizējumi ir tehniska rakstura. Likumprojekta anotācijā nav analizēts, vai pašreizējais tiesnešu atalgojums ir konkurētspējīgs un līdzvērtīgs izpildvaras un likumdevējvaras amatiem, par līdzvērtīgumu privātā sektora atalgojumam nemaz nerunājot. Likumprojekta anotācijā nav tieši norādīts, kādā līmenī jeb algu kategorijas grupā tiesnesis šajā atlīdzības sistēmā ir ievietots vai, citiem vārdiem sakot, kam tiesnesis pēc sava statusa ir pielīdzināts attiecībā uz izpildvaras un likumdevējvaras amatiem.

Uzskatu, ka pēc sava statusa un atbildības līmeņa jebkurš Latvijas Republikas tiesnesis, sākot ar rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi, ir ievietojams augstākajā valsts amatpersonu līmenī un jebkuram Latvijas Republikas tiesnesim, arī rajona (pilsētas) tiesas tiesnesim, ir tiesības saņemt savam statusam atbilstošu atalgojumu jau no karjeras pirmajām dienām. Par tiesneša statusu un nesamērīgo tiesneša atalgojumu profesionālajā vidē ir daudz diskutēts.

To, ka tiesnešu atalgojums nav atbildis (es uzskatu, ka arī šobrīd neatbilst) Latvijas Republikas Satversmei, Satversmes tiesa ir atzinusi vairākkārt salīdzinoši īsā laika posmā (skatīt: 2010. gada 18. janvāra un 2017. gada 26. oktobra spriedumu4), savukārt citā lietā Satversmes tiesa 2012. gada 28. marta lēmumā5, izbeidzot tiesvedību, norādīja, ka konstitucionālās sūdzības pamatojumā ir norādītas atlīdzības sistēmas problēmas un arī likumdevējs vairākkārt atzinis – jauno sistēmu nepieciešams pilnveidot.

Arī viena no tiesu varas augstākajām lēmējinstitūcijām – Tieslietu padome – vairākkārt ir paudusi viedokli par pašreizējā tiesnešu atalgojuma neatbilstību tiesneša statusam.

Līdz ar to var nepārprotami secināt, ka vairāku gadu garumā tiesnešu atalgojuma sistēma vai nu ir bijusi neatbilstoša Latvijas Republikas Satversmei, vai arī balansējusi uz šīs neatbilstības robežas. Šāda situācija nevar palikt bez sekām. Fakts, ka ilgstošā laika posmā izpildvara un likumdevējvara nav rēķinājusies ar tiesu varu kā līdzvērtīgu valsts varas atzaru, nav veicinājis pietiekami strauju Latvijas Republikas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts attīstību.

Tieslietu padomes lēmums joprojām ir spēkā

Uz pašreizējo tiesneša atalgojuma sistēmu vēl joprojām attiecas Tieslietu padomes 2018. gada 15. oktobra lēmums. Likumprojektā ir redzams, ka tā izstrādes gaitā nav ņemts vērā neviens no minētajā lēmumā izteiktajiem ierosinājumiem, proti:

atteikties no tiesneša un prokurora mēnešalgas tiešas sasaistes;

palielināt prokurora un tiesneša algas starpību;

rajona (pilsētas) tiesas tiesneša bāzes mēnešalgas koeficientu 2,91 palielināt līdz Saeimas deputāta mēnešalgai piemērojamam koeficientam;

paredzēt tiesnesim pakāpenisku izdienas piemaksas pieaugumu līdz 21% visas karjeras laikā6.

Izteikšos par katru no minētajiem Tieslietu padomes ierosinājumiem, jo uzskatu, ka tie ir aktuāli un nav zaudējuši spēku arī šobrīd.

Par Tieslietu padomes 1. un 2. ierosinājumu. Likumprojektā redzams, ka prokurora atalgojums un tā apmērs vēl joprojām ir vienā sasaistē ar tiesneša atalgojumu. Uzskatu, ka prokurors sava statusa, izpildāmo funkciju un prokuroram izvirzīto prasību dēļ nav tieši pielīdzināms tiesnesim un šādu apsvērumu dēļ prokurors atrodas labvēlīgākā situācijā nekā tiesnesis.

Par prokuroru var kļūt persona bez vecuma ierobežojuma jau pirms 30 gadu sasniegšanas, bet tiesnesim ir 30 gadu vecuma ierobežojums.

Par prokuroru persona var kļūt uzreiz pēc augstskolas pabeigšanas bez jebkādas juridiska darba pieredzes, proti, nav jābūt piecu gadu jurista stāžam pēc jurista kvalifikācijas iegūšanas, kā tas ir tiesneša amata kandidātam.

Prokuratūrai kā iestādei ir izteikta hierarhiska struktūra, kas ir līdzīga valsts pārvaldes iestāžu struktūrai, kurā zemāka līmeņa iestādes ir padotas augstāka līmeņa iestādēm. Līdz ar to jaunie, tikko darbā pieņemtie prokurori sāk strādāt pēc padotības zemākajā iestādē un skata salīdzinoši vienkāršus jautājumus rajona prokuratūras līmenī. Tikai pēc zināma laika, pierādot sevi, prokurors saņem nopietnākus uzdevumus. Savukārt tiesu vara ir izveidota trīs instanču līmenī, kurā katra tiesa ir neatkarīga pati par sevi. Tiesnesis jau no pirmās dienas, uzsākot amata pienākumu pildīšanu, ir pielīdzināts jebkuram tāda paša līmeņa tiesas tiesnesim un saņem izskatīšanai vienādas sarežģītības lietas kā jebkurš cits attiecīgās tiesas tiesnesis, kuram jau ir, piemēram, 20 gadu stāžs.

Tiesnesim ir konstitucionāla rakstura statuss, jo tiesneša statuss ir nostiprināts Latvijas Republikas Satversmē, kāds nav prokuroram. Tiesnesis ir Saeimas iecelta un apstiprināta amatpersona, kāds nav prokurors. Jebkurš Latvijas tiesnesis ir politiski nozīmīga amatpersona, kāds nav jebkurš prokurors.

Līdz ar to ir skaidri redzams, ka prokurors pēc sava statusa un prokuroram izvirzītajām prasībām nav līdzvērtīgs tiesnesim. Tāpēc nav objektīvs pamats tieši sasaistīt tiesneša un prokurora amatalgu. Tas, ka prokurora alga vēsturiski ir bijusi sasaistīta ar tiesneša algu, nav pamats šādu pieeju turpināt jaunajā atlīdzības likumā. Ja ir uzskats, ka tomēr prokuroram jāsaņem faktiski tāds pats atalgojums kā tiesnesim, ir jāpārskata prokurora kandidātam attiecīgajā likumā izvirzītās prasības, nosakot tās tādas pašas vai tuvu tām prasībām, kādas ir tiesneša amata kandidātam (vecums, stāžs jurista profesijā utt.).

Par Tieslietu padomes 3. ierosinājumu. No likumprojekta izriet, ka rajona (pilsētas) tiesas tiesnešu amatalgai ir saglabāts līdzšinējais koeficients 2,91, savukārt Saeimas deputātam amatalgai saglabāts koeficients 3,2. Minētajā Tieslietu padomes sēdē 2018. gadā, kad tika izskatīts jautājums par tiesnešu atalgojuma reformu saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu par tiesneša atalgojuma neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei, tika norādīts, ka rajona (pilsētas) tiesas tiesnešu amatalgas koeficientam ir jābūt vismaz līdzvērtīgam Saeimas deputāta algas koeficientam 3,2, jo tiesnesis un Saeimas deputāts ir politiski nozīmīgas amatpersonas, kas ieņem valsts varas atzaru sistēmā katrs savā atzarā līdzvērtīgu statusu.

Vēršu uzmanību, ka tiesnesim ikmēneša alga ir vienīgais ienākuma gūšanas avots visas karjeras laikā, jo viņam ir noteikti strikti aizliegumi gūt citus ienākumus. Tiesnesim ar likumu aizliegts saņemt prēmijas vai citas piemaksas par labi padarītu darbu. Līdz ar to tiesneša pamatalgai ir jābūt tādai, lai tiesnesis varētu dzīvot savam statusam cienīgu dzīvi, nodrošinot gan sevi, gan savu ģimeni ar atbilstošu dzīves līmeni.

Turklāt, kā redzams likumprojektā, par izpildvaras amatpersonu algu koeficientiem un faktiskajām algām gada griezumā nav iespējams objektīvi spriest, jo valsts pārvaldes ierēdņiem tiek saglabātas iespējas, lai arī mazākos apmēros, saņemt prēmijas, piemaksas u. tml., kas ir ar likumu aizliegtas tiesnešiem.

Neredzu atšķirību, kāpēc jaunajā likumā netiek pieņemts, ka ierēdņi apriori pildīs savus pienākumus izcili (kā tas ir paredzēts tiesnešiem), un ir jāparedz vēl ierēdņus motivējoši instrumenti (prēmijas par labu darbu u. tml.). Man nebūtu iebildumu pret ierēdņu motivēšanas sistēmu likumā, ja arī tiesnešu atalgojums karjeras laikā būtu nodrošināts tāds, ka tiesnesis bez satraukuma varētu atbilstoši tiesneša statusam cienīgi uzturēt sevi un ģimeni ar bērniem.

Par Tieslietu padomes 4. ierosinājumu. Uzskatu, ka likumprojektā saglabātā tiesnešu izdienas piemaksu sistēma 5% un 10% apmērā nav motivējoša un nav līdzvērtīga pārējiem valsts varas atzariem. Nedz likumprojektā, nedz tā anotācijā nav paskaidrots, kāpēc tiesnesim pēc 10 gadu stāža vairs netiek paredzēta nekāda motivējoša piemaksu sistēma, atšķirībā no ierēdņiem, kuri par labi veiktu darbu visas karjeras laikā var saņemt prēmijas, piemaksas u. tml.

Pašreizējā likumā un arī jaunajā likumprojektā ir saglabāts nesaprotams princips, ka tiesnesim, kurš sācis strādāt, piemēram, 30 gadu vecumā, pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas vienīgā motivācija labi strādāt ir 10% izdienas piemaksa. Uzskatu, ka šāda motivācijas sistēma nav samērīga un nav līdzvērtīga izpildvaras ierēdņu motivācijas sistēmai, kura ierēdņiem ir nodrošināta visas karjeras laikā.

Līdz ar to, manuprāt, likumprojektā attiecībā uz tiesu varu un tiesnešiem nav ievērots valsts varas atzaru līdzsvars, kas netika nodrošināts arī pēdējā tiesnešu atalgojuma reformā, kad bez jebkādiem loģiskiem argumentiem tiesneša amatalgai noteica 2,91 koeficientu, samazinot izdienas piemaksas 5% un 10 % apmērā. Arī anotācijā nav minēts, kāpēc šībrīža 2,91 koeficients un 5–10% piemaksu sistēma ir atbilstoša tiesneša statusam un ir tiesnesi motivējoša atalgojuma sistēma.

Tiesu varu veido gan tiesneši, gan tiesu darbinieki

Arī par nepietiekamo tiesu darbinieku atalgojumu tiek runāts ilgstoši, pēdējo reizi par to norādīts Tieslietu padomes 2019. gada 30. septembra lēmumā7. Vēlos norādīt, ka tiesu darbinieku zemais atalgojums vistiešākajā veidā negatīvi ietekmē tiesu varu un tās spēju straujāk attīstīties, jo ir jāsaprot, ka tiesu varu veido ne tikai tiesneši, bet arī tiesu darbinieki (tiesneša palīgi, tiesas sēžu sekretāri, tulki un kancelejas darbinieki), kuri ikdienā palīdz tiesnešiem. Arī tiesu darbiniekiem jāsaņem atbilstošs un konkurētspējīgs atalgojums, lai nākotnē tiesu vara varētu noturēt un piesaistīt kvalificētus un motivētus darbiniekus.

Uzskatu, ka viena valsts varas atzara – tiesu varas – ilgstoša turēšana, tēlaini izsakoties, pabērna lomā, neatvēlot pietiekamus resursus nedz tiesnešu, nedz tiesu darbinieku atalgojumam, ved Latvijas Republiku nepareizā virzienā un nekādi neveicina tiesiskuma nostiprināšanos. Manis teikto, ka arī šobrīd tiesu vara netiek pietiekami ņemta vērā, pierāda fakts, ka tiesnešu un tiesu darbinieku nekonkurētspējīgais atalgojums nav atzīts par nopietnu valstiska mēroga problēmu, kurai jārod tūlītējs risinājums.

Apkopojot iepriekš minēto, aicinu Ministru kabinetu un Saeimu likumprojekta turpmākajā izskatīšanas laikā pēc būtības ņemt vērā Tieslietu padomes 2018. gada 15. oktobra un 2019. gada 30. septembra lēmumā izteiktos ierosinājumus un viedokli.

1Likumprojekts “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums”.

2Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums. 

3Likumprojekts “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums”. 

4Satversmes tiesas 2017. gada 26. oktobra spriedums. 

5Satversmes tiesas 2012. gada 28. marta lēmums. 

6Tieslietu padomes 2018. gada 15. oktobra lēmums. 

7Tieslietu padomes 2019. gada 30. septembra lēmums. 

* Mg.iur., Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis, Tieslietu padomes loceklis

Pārpublicēts no lvportals.lv

Novērtē šo rakstu: