Vai Saeimas deputāts Valērijs Agešins ir nelegālo pārvadātāju lobists parlamentā?
Juris Ādamsons, pensionēts starppilsētu autobusu šoferis21.02.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau vismaz gadus desmit Latvijā nesekmīgi norisinās cīņa ar nelegālajiem pasažieru pārvadātājiem. Protams, no vienas puses, var vainot policijas, Valsts ieņēmumu dienesta un citu valsts institūciju neizdarību, taču problēmas sakne slēpjas citā apstāklī. Acīmredzot nelegāļiem ir kāds spēcīgs atbalsta punkts mūsu parlamentā, kas neļauj sakārtot likumdošanu.
Proti, valsts iestādes ir bezspēcīgas, jo sodīt pēdējā laikā savairojušos nelegālos pārvadātājus faktiski nav iespējams likuma nepilnību dēļ. Proti, Autopārvadājumu likumā nepieciešams precizēt pasažieru regulāro un neregulāro pārvadājumu definīciju, kas ļautu saukt pie atbildības tos pārvadātājus, kas nevēlas strādāt pēc tirgus noteikumiem un pēc būtības nodarbojas ar pasažieru pirātismu.
It kā sīkums, taču likumdošanas izmaiņu veikšana ir prasījusi ilgus gadus par spīti Satiksmes ministrijas, Autopārvadātāju direkcijas, Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas pūliņiem.
Intereses pēc esmu pasekojis līdzi likumdošanas izmaiņām un Saeimas sēžu stenogrammām. Acīs ir iekritusi Saskaņas centra politiķa Valērija Agešina gadiem ieilgusī aktivitāte, jo, tiklīdz ir runa par Autopārvadājumu likumu, tā savu viedokli pauž minētais parlamenta deputāts. Turēšanās pie viena viedokļa nebūtu nekas dīvains, taču viņam nav nekāda sakara ar autopārvadājumu nozari – ne izglītības, ne darba pieredzes.
Turklāt nav saprotams, kāpēc saskaņiešu politiķis, kurš pārstāv galvaspilsētas mēra Nila Ušakova politisko partiju, darbojas pret pilsētas mēra interesēm. Vēl nesen Rīgas domes priekšsēdētājs ir paudis viedokli, ka nelegālie pārvadātāji Rīgā ir jāapkaro, arī pašvaldības policija ir aktīvi metusies šajā cīņā.
Profesionālas intereses vadīts, lasu nelegālo pārvadājumu tēmai veltītos rakstus un redzu, ka tie vairs nav atsevišķi šoferīši, kas dzenā savus mikriņus, lai nopelnītu maizīti, bet gan jau organizēts spēks, kas, iespējams, var atļauties savu interešu pārstāvi Saeimā.
Foto no irliepaja.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
