Iesaki rakstu: 
Pēdējās dienās daudz dzirdams par rosinājumu atlaist 14. Saeimu. Izskan gan aicinājumi tādā veidā sodīt arvien kreisāko “Jaunās Vienotības” valdību, gan pretēji viedokļi par atlaišanu kā Šlesera partijas kampaņu un draudu valsts drošībai.
Mēs uzskatām, ka parakstu vākšanas un referendumi pieder to dalībniekiem, ne tiem, kas to rosina. Šlesera motivācija noteikti nav balstīta latviešu interesēs, bet iemesli atlaist 14. Saeimu pilsoņiem var būt atšķirīgi. Ja notiek referendums un Saeima tiek atlaista, tad pilsoņu griba ir jāciena!
Demokrātiskā ceļā sodīt esošo valdību par tās cinismu, nododot vēlētāju doto uzticības kredītu ārējā kara un iekšējās krīzes apstākļos, ir morāli pareiza motivācija. Iekšējās un ārējās drošības nožēlojamais stāvoklis ģeopolitiskas krīzes apstākļos, atkāpšanās latviešu valodas stiprināšanas politikā, bezcerīgā ekonomiskā stagnācija, kreisi ideoloģiskie eksperimenti kā prioritāte… Iemeslu šīs valdības patriekšanai ir pietiekami!
Pretargumenti par iespējamo Latvijas destabilizāciju ar ārkārtas Saeimas vēlēšanu norisi izklausās pēc “Jaunās Vienotības” un tās satelītpartiju atzīšanās valsts novājināšanā divdesmit gadu garumā. Ja Satversmē paredzēta demokrātiska procedūra apdraud valsti, tad tas ir vēl viens iemesls “Jaunajai Vienotībai” uzņemties atbildību par savas valdīšanas sekām. Tāpat kā Covid-19 laikā, tā arī tagad tādi opozicionāri kā Šlesers tikai izmanto esošo krīzi, bet tas nenozīmē, ka krīzes nav vai nav problēmas ar valdošajiem spēkiem.
Tomēr šobrīd opozīcija dalās partijās, kas būtu gatavas nomainīt “Jaunās Vienotības” varu, bet ir prokrieviskas, un tajās, kuras mērķis ir vien atgriezties atpakaļ “Jaunās Vienotības” koalīcijā, lai “viss būtu kā agrāk”, un nerada tai īstu izaicinājumu, jo baidās pašas uzņemties atbildību par valsts likteni. Īstā problēma nav tik daudz ar Saeimas atlaišanu, bet par to, kas notiks pēc tam.
Redzot, ka politiskās izvēles potenciālājās ārkārtas vēlēšanās ir starp promaskaviskām un “Jaunās Vienotības” satelītpartijām, mēs aicinām: pievienoties “Austošajai Saulei” bezpartejiskus nacionālkonservatīvus aktīvistus un domātājus, kā arī un patriotiskus dažādu jomu ekspertus, lai izstrādātu patiesi opozicionāras politikas piedāvājumu pastāvošajai viltus izvēlei starp prokrievisku un kreisi liberālu politiku.
Tuvojas mūsu valsts 105. gadadiena. Arī tolaik latviešu nacionālisti bija vien saujiņa, kas stāvēja starp destruktīvām rietumu un austrumu ietekmēm, kas draudēja sagraut mūsu tautu. Arī šoreiz mums varbūt nav līdzvērtīgu varas resursu, bet mūsu nodomi ir tīri un apņēmība stipra!
Saules mūžu Latvijai!
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
