Vai Rīgā pie varas lien Jaunupa-Šadurska-Smiltēna-Burova kvadrāts?
Pietiek lasītājs03.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau pagājusi gandrīz nedēļa pēc vēlēšanām, kuras rīdziniekiem solīja “restartu”, “jaunas pārmaiņas”, “cilvēcīgāku politiku” un visādas citas labas lietas. Pirmais šoks sabiedrībai nāca, kad nākamajā rīta pēc vēlēšanām finanšu ministra Jāņa Reira kontrolētā VAS Valsts nekustamie īpašumi rīta gaismiņā aizsūtīja izcirst simtgadīgās liepas Marsa parkā, nepaklausīgos vides aktīvistus brutāli izdzenājot ar policijas stekiem. Tomēr īstais šoks sabiedrību varētu pārņemt tad, ja tā uzzinātu, kas patiesībā notiek Rīgas Domes jaunās koalīcijas veidošanas aizkulisēs, kur nedaudz naivie Progresīvo aktīvisti ir nolikti biklu novērotāju pozīcijās un pie “lietu kārtošanas” ir ķērušies patiesie partiju saimnieki un īpašnieki.
Lai arī koalīcijā ir savēlēts daudz jaunu deputātu, kuru mērķis ir cīnīties ar korupciju, uzlabot pārvaldi un padarīt Rīgu kaut nedaudz tuvāku tās iedzīvotājiem, amatu dalīšanas procesā ir klāt jau gadu desmitiem pieredzējušie shēmotāji, kuri politiku redz kā ienesīgu biznesa veidu un deputātus kā pērkamus un bīdāmus šaha kauliņus.
Procesa vērotāji zina stāstīt, ka, neskatoties uz pastiprināto drošības iestāžu interesi par viņa ikdienas gaitām, galvenais Rīgas Domes jaunās koalīcijas arhitekts ir Edgars Jaunups, atstājot Mārtiņam Staķim un Progresīvajiem aktīvistiem statistu lomu. (Kuriozi, ka Jaunupam laiks aizkulišu sarunās jādala ar došanos uz tiesu, kur jāatbild uz nopietniem prokuroru jautājumiem Austrijas “slimnieka” Vladimira Vaškevica lietā, kur lietu kārtošanā viņš tāpat bijis iesaistīts.)
Jaunups ir sapratis, ka viņam koalīcijā ir vajadzīgi tikai tādi cilvēki, ar kuriem var runāt un var sarunāt, jo tā ir iespējams nopelnīt un attaisnot savu eksistenci daudzo sponsoru un lieldraugu acīs. Protams, ka naivie Progresīvo aktīvisti tajā skaitā neiederas, tam neder arī Jaunās Vienotības apkaimju aktīvisti vai JKP deputāti, kuri atklāti pasludinājuši karu Jaunupa bērna krusttēva Jāņa Zuzāna azartspēļu biznesam.
Jaunups ir atradis sarunu partnerus gandrīz katrā no frakcijām, lai viņa plāns tiktu realizēts un viņš būtu patiesais Rīgas saimnieks. Jaunajā Vienotībā Jaunups partneri atradis vecā Vienotības kolēģa Kārļa Šadurska personā. Lai arī Šadurskis ir saņēmis visvairāk mīnusu, pie amatu dalīšanas viņš ir klāt, un viņa mērķis ir samazināt oficiālo koalīcijas partneru skaitu, no potenciālās koalīcijas izstumjot JKP deputātus.
Šadurska uzdevums ir pārliecināt pārējos JV, A/Par/Pro un NA/LRA deputātus, ka, izstumjot JKP no koalīcijas, visiem tiks vairāk amatu un balsu tāpat pietiks. Šadurskim arī ir savtīgas intereses, vadot Izglītības, kultūras un sporta komiteju, veidot savdabīgu sāncensību izglītības ministrei un zinātnes Ilgai Šuplinskai, bruģējot ceļu uz valdības gāšanu un paša atpakaļnonākšanu savā mīļajā ministra amatā.
Savs cilvēks šajā attiecību “kvadrātā” ir vēl viens bijušais Vienotības darbonis un Solvitas Āboltiņas līdzgaitnieks Edvards Smiltēns, kura mērķis ir apstrādāt NA/LRA frakciju, cenšoties visus galvenos - frakcijai iedalītos amatus pievākt sev, atstājot ideoloģiski konservatīvākos nacionāļus statistu lomā.
Smiltēna sākotnējā loma bija izprovocēt publisku konfliktu ar JKP. Savukārt NA frakcijas „apstrāde” tiek īstenota ar rafinētākām metodēm. Smiltēns saprot, ka citādi darīt viņš nevar, jo pretējā gadījumā viņa sievai būs jāzaudē nesen Jaunupa uzdāvinātais amats Rīgas domes struktūrās, ko jau pamanījuši mediji.
Plāns paredz, ka pēc JKP izstumšanas pēdējā cēlienā iznāks Oļegs Burovs, kurš darbosies kā “drošības” balsts, jo 35 balsis ar dažiem neapdomīgiem Progresīvo deputātiem koalīcijai varētu būt par maz. Ir panākta vienošanās, ka Burovam pirmajā gadā pat nebūs jāatstāj nekādi nozīmīgi amati, pietiek ar esošo vietu saglabāšanu Rīgas autoostā un RD Īpašuma departamentā. Par konkrētiem lēmumiem norēķini notiks, īpaši pirms tam vienojoties.
Seko mums 
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
