Vai prokuratūra turpinās šķiest valsts resursus ar ākstīgiem kriminālprocesiem?
N. Andersons27.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jura Stukāna vadītā prokuratūra sūdzas, ka tai neesot darbinieku, bet tai pašā laikā stūrgalvīgi līdz pat Augstākajai tiesai cenšas aizvilkt pat visākstīgākos kriminālprocesus. Jau kārtējais piemērs ir uzņēmēja Jūlija Krūmiņa „šampanieša pudeles kriminālprocess”, ko sāka pirms septiņiem gadiem un kas tagad nonācis apelācijas instancē, - un arī tas vēl nebūs viss, ja prokuratūra, kas bez problēmām izbeidza gan oligarhu sarunu, gan būvnieku karteļa procesus, beidzot nemainīs nostāju un nesāks pildīt savus īstos pienākumus un nevis politiskos pasūtījumus.
Tas, kā „šampanieša pudeles lietu” traktē prokuratūra: Jūlijs Krūmiņš 2015. gadā ar kukuļu palīdzību esot panācis viņa ģimenei piederošā īpašuma “Turaidas kvartāls” Jūrmalā nodošanu ekspluatācijā. Tam vajadzēja pozitīvu atzinumu no Veselības inspekcijas, ko viltojusi inspekcijas darbiniece Tatjana Morozova, un saskaņā ar apsūdzību J. Krūmiņa meita par to T. Morozovai devusi iespaidīgu kukuli – šampanieša pudeli “Moet”, savukārt pats J. Krūmiņš piedāvājis iekārtot T. Morozovas dēlu Valsts policijas koledžā.
Tiesa, kā izrādījās, nekāda iekārtošana nemaz nav notikusi, līdz ar to prokuratūras ieskatā viss noziegums ir bijis šāds – J. Krūmiņš savam īpašumam, kam visas atļaujas tāpat pienācās, par vienu šampanieša pudeli veselu 30 eiro vērtībā tās saņēmis un līdz ar to izdarījis smagu noziegumu.
„Es nezinu to robežu, kad paldies pārtop par kukuli. Bet man šķiet, ka šampanieša pudele tomēr ir paldies. Vai šajā zālē ir kaut viens cilvēks, kurš nekad no sirds nav uzdāvinājis šampanieti vai šokolādes kastīti? Tad metiet man ar akmeni! To nepateicu es, bet Jēzus Kristus, jo Dievs man ir devis iespēju nepieņemt kukuļus un tos nedot!” tiesas sēdē vēstīja J. Krūmiņš.
Tiesa uz šampanieša pudeli un tās dāvināšanas apstākļiem skatījās citādi un J. Krūmiņam piesprieda naudas sodu 30 minimālo mēnešalgu jeb 12 900 eiro apmērā, viņa meitai – 6450 eiro naudas sodu, bet Veselības inspekcijas darbiniecei Tatjanai Morozovai – 6 mēnešu nosacītu cietumsodu un 60 stundas piespiedu darba.
Pie tā arī varētu palikt: pat, ja tiešām uzskatītu, ka šampanieša pudele šādā lietā ir kukulis, soda nauda ir piespriesta – un miers. Taču – nē! Jura Stukāna vadītajā prokuratūrā valda nerakstīts likums – jebkuru lietu, lai cik safabricēta vai ākstīga tā arī būtu, ir kategoriski nepieciešams „aizvilkt” līdz Augstākajai tiesai, un vienalga, cik gadus un cik lielus resursus tas prasītu. Tas tā notiek pat gadījumos, kad nav nekāda politiska vai cita veida pasūtījuma, - tas ir „sarkanās prokuratūras” neformāli deklarētais „princips”.
Šādu nostāju varētu atbalstīt, ja prokuratūrai nebūtu pietiekami darba, ja lietu izskatīšana nevilktos gadiem ilgi, ja galu galā būtu pietiekami kvalificētu prokuroru. Taču situācija ir tieši pretēja, un to ir daudzkārt publiski atzinis arī ģenerālprokurors J. Stukāns.
„Es arī zinu, ka šobrīd 40 prokuroru vietas nav aizpildītas. Jo tie, kuri piesakās, neiztur minimālās prasības. Prokuratūra laikam vienreiz gadā sludina konkursu, manā izpratnē konkurss jāsludina pēc katra izlaiduma — lai maksimāli cilvēki piesakās, lai redzam un varam atlasīt tos, kuri varētu būt nākotnē. Varbūt sākotnēji viņiem jāpalīdz, lai jaunākais prokurors nosedz to vienkāršo lietu, bet pieredzējis prokurors strādā ar smagākām lietām un apmāca to jauno. Jo nav citu variantu, prokuroriem būs jāmācās visiem no visiem. Vienam otru jāapmāca un jāpalīdz,” – tā J. Stukāns paziņoja pirms diviem gadiem, stājoties ģenerālprokurora amatā.
Bet vai šajā laikā kaut kas ir gājis uz labo pusi? Nē, situācija ir kļuvusi tikai dramatiskāka, un būtu loģiski, ja šādos apstākļos Ģenerālprokuratūra „mainītu kursu” un beigtu ākstības ap sadomātiem, mazsvarīgiem kriminālprocesiem. Taču mēs to neredzam, - pat tajā retajā gadījumā, kad tika izbeigts zemessarga un patriota Gundara Kalves okupācijas piemiņas lielgabala „nolaupīšanas” kriminālprocess, prokuratūra to izdarīja uz nereabilitējoša pamata, tā faktiski neatgriezeniski sagandējot G. Kalves dzīvi.
Līdz ar to jautājums paliek atklāts – cik ilgi vēl Jura Stukāna vadībā prokuratūra bezjēdzīgi šķiedīs nodokļu maksātāju līdzekļus un nodarbosies ar blēņām un ākstībām, kamēr karteļi un oligarhi paliek nesodīti?
Seko mums 
Latvija ir guvusi starptautisku atpazīstamību, pateicoties animācijas filmai "Flow", kas ieguvusi Oskaru un citas balvas. Šī filma stāsta par kaķi, kurš pēc pasaules plūdiem cenšas izdzīvot. Šis stāsts simbolizē izturību un dzīvnieka cīņu par izdzīvošanu, un tā ir aizkustinājusi skatītājus visā pasaulē.
Globālās tendences rāda, ka valstīm, lai saglabātu konkurētspēju un drošību, ir jākļūst efektīvākām un jārīkojas daudz dinamiskāk. Šajos jaunajos apstākļos jautājums vairs nav tikai par ekonomikas attīstību, bet gan par valsts spēju aizstāvēt savas intereses un pastāvēt. Mums ir jākļūst adaptīviem, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem.
Plašākai publikai būs pieejams Ogres novada “lieldraugu” kārtējais sižets Latvijas Televīzijā. Sāksim ar pozitīvo. Šoreiz mani intervēja žurnāliste*, kurai atšķirībā no dažiem viņas zināmākajiem kolēģiem nepiemita dažādi komunikāciju traucējoši ieradumi un īpatnības. Ne tik pozitīvi bija tas, ka intervijā bija jūtams mērķis atrast Ogres novada vadības darbā tādas negācijas, kuru patiesībā nav.
Ekonomika ir par naudu. Var strīdēties līdz nemaņai par šodien veikto investīciju nākotnes atdevi, taču kā tur būs, īsti neviens nezina un balstās uz pieņēmumiem. Esmu jau iepriekš izteicis šaubas par pašreiz saplānoto saules un vēja parku jaudu lieluma lietderību. Daudz par daudz un nespēj nodrošināt energoneatkarību.
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
