Vai pienācis laiks izvēlēties amatpersonas ar loterijas palīdzību?
Jurģis Liepnieks, Neatkarīgā21.09.2023.
Komentāri (50)
Iesaki rakstu: 
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Izloze kā veids, kā nonākt pie tautas priekšstāvjiem, nav tikai kaut kāds unikāls seno Atēnu fenomens. Vēsturē šī metode ir lietota daudz kur Eiropā. Venēcijā šādi tika izvēlēti priekšstāvji no divpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam, tāpat visus Florences uzplaukuma gadus, pareizāk, gadsimtus (taisnības labad gan jāsaka, ka Florencē sistēma bija kļuvusi skandalozi korumpēta). Izloze kā publisko priekšstāvju izvēles metode divus gadsimtus tika izmantota arī Šveicē. Par šādas metodes priekšrocībām ir rakstījuši tādi izcili prāti kā Monteskjē un Ruso.
Protams, lai šāda sistēma labi darbotos, ir vajadzīgi dažādi precizējumi. Piemēram, svarīgi, kā tiek aprakstīts pilsoņu logs, kuriem ir pienākums piedalīties šajā izlozē, kādi ir priekšnoteikumi, lai tiktu diskvalificēti no piedalīšanās. Atēnu piemērā sistēma bija visai sarežģīta, lai nodrošinātu, ka tomēr dažādas grupas saņem skaitliski vienādu pārstāvniecību, lai arī visi ir izlozēti. Viņiem pat bija speciāla ierīce šādas izlozes organizēšanai, ko sauca par kleroterionu.
Ir nianses, kuras apdomāt, un Ruso norādīja, ka optimāla varētu būt jaukta sistēma, taču viens man ir skaidrs – mums Latvijā jau tagad ir izveidojusies sistēma, kurā valsts augstākos amatus regulāri ieņem pilnīgi nejauši cilvēki.
Mūsu partiju demokrātiskā sistēma nenodrošina to, ka pie darba tiek labākie, talantīgākie, gudrākie, dedzīgākie, bet tieši pretējo – labākajā gadījumā viduvējības, kaut kādi nejauši, pelēcīgi sazin kas (ne jau obligāti slikti cilvēki), cilvēki, kas nav sasnieguši savā dzīvē neko, nav neko radījuši, neko vadījuši, ar viduvējiem dotumiem jebkurā aspektā. Viduvēji intelekti, ar viduvēju izglītību, viduvēji vadītāji, viduvēji oratori, nekādi līderi. Un tas vēl viss labākajā gadījumā. Šādā situācijā es sāku domāt, ka izloze nebūt nedotu sliktāku rezultātu.
Labi, es, protams, apzinos, ka šis ir vairāk domas vingrinājums, apcerējums par krīzi, kādā esam, ne tik daudz reāls plāns vai priekšlikums, bet kaut kas mums ir jādara, lai sapurinātos, un es domāju, ka mēs varam atļauties dinamikai arī šādus tādus ekstravagantākus eksperimentus, piemēram, 20 parlamenta vietu izlozi, jo es tiešām nezinu, kā varētu būt sliktāk.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
