Iesaki rakstu: 
Mans darbs kādu laiku ir bijis saistīts ar enerģētikas jautājumiem, un pēc inerces turpinu interesēties par tām valstīm, kas eksportē naftu un gāzi. Pirms pāris dienām nopirku Emanuela Razavi grāmatu ar nosaukumu “Par ko skaļi nerunā mullas” („La face cachée des mollahs”).
Grāmatā interesanti aprakstīti žurnālista vērojumi un sarunu iespaidi par Irānas revolucionārās gvardes biznesa modeli. Enerģētika tajā neieņem galveno vietu, par to svarīgāka ir, piemēram, ieroču tirdzniecība. Latvijai pamācoši būtu lasīt par to, kā islama ideologi, valsts drošības struktūras un militāristi kopīgi kontrolē pusi vai vairāk no Irānas iekšzemes kopprodukta, un par sadarbību ar Krievijas organizētās noziedzības struktūrām.
Izrādās, ka šim biznesam ir arī savi reklāmas aģenti Rietumu demokrātijās. Ar šo apstākli autors izskaidro Eiropas nevēlēšanos likt teroristu organizāciju melnajā sarakstā Irānas revolucionāro gvardi.
Kā viens no šādiem ietekmes aģentiem minēts “latvietis” (!) Eldars Mamedovs, kas desmit gadus un ilgāk bijis ārpolitikas referents Eiropas parlamenta sociālistu grupas birojā Briselē, bet tagad atstādināts no amata sakarā ar Kataras skandālu. Kataras skandāls Eiropas parlamentā noveda pie agrākās viceprezidentes Evas Kaili aizturēšanas, par ko jau agrāk rakstīts Latvijas presē.
Mazāk zināms būs tas, ka cits bijušais Eiropas parlamenta viceprezidents Vidals Kvadras ir rakstiski paudis šādu viedokli par Mamedovu: “Mamedovs sistemātiski paudis nostāju par labu Irānas režīmam un ir tuvās attiecībās ar šā režīma lobētājiem Vašingtonā.”
Eiropas parlaments beigās tomēr ir pieņēmis rezolūciju, kas prasa likt teroristisku organizāciju sarakstā Irānas revolucionāro gvardi. Tomēr tam pretojas Eiropas ārlietu vadītājs Žozeps Borels. Borels juridiski kļūdaini apgalvo, ka tam būtu vajadzīgs tiesas lēmums.
Turpinot risināt grāmatas pieteiktās problēmas, piebildīšu dažus komentārus no savas puses.
Eiropas ārlietu dienesta neizlēmība, šķiet, tikai iedrošina Irānu – tās varas iestādes 2023.gadā ielika aiz restēm Zviedrijas pilsoni, kas strādāja Eiropas Savienības diplomātiskajā dienestā, apsūdzot šo personu spiegošanā. Tas notika pēc sankciju pasludināšanas pret desmitiem personu un organizāciju Irānā, t.sk. Irānas revolucionārās gvardes atsevišķiem darboņiem.
Grāmatas autors neskaidri norāda uz Borela interesēm enerģētikas biznesā kā iespējamu saistību ar Irānu. Varētu būt runa par šādiem piemēriem.
2012.gadā Borels bija spiests atkāpties no Eiropas Universitātes Institūta vadības Florencē, jo nebija deklarējis saņemto atalgojumu kā viens no „Abengoa” direktoriem (enerģētikas uzņēmums, kas lobēja bioetanolu Briselē.)
2020.gadā Borels, pārkāpdams darbā pieņemšanas procedūras, virzīja par savu padomnieci Točči no „ENI” kompānijas. Gadu iepriekš „ENI” pārkāpa ASV sankcijas pret Irānu, pirkdama Irānas naftu, ko uzdeva par Irākas naftu.
Latvijas nostāja ir bijusi izmantot katru brīdi, kad kaut nedaudz mazinās Rietumvalstu sankciju spiediens uz Irānu, lai skrietu uz turieni par kaut ko un ar kaut ko tirgoties.
2014.gadā Rinkevičs ceļoja uz Irānu bez lielas vajadzības, bet 2016.gadā Latvijā ieradās Irānas ārlietu ministrs, un Rinkevičs paziņoja, ka jāpaplašina tirdzniecība un ekonomiskie sakari. Tika šķūrētas šurp dažas kravas ar kaltētiem augļiem, bet par daļu no piegādātajiem graudiem no Latvijas diez vai Irāna līdz pat šim brīdim būs pienācīgi noŗēķinājusies.
Ukrainas sakarā daudzi dedzīgi deklarē, ka ārpolitikā jāpieturas pie noteiktām vērtībām. Ekonomiskā sadarbība ar Irānu pirms dažiem gadiem, šķiet, iemidzināja Rietumvalstu modrību, un Irāna ne tikai turpina attīstīt kodoltehnoloģijas, bet arī pamanās ražot dronus „Šahed”, ko pērk Krievija. Netālredzīga un bezprincipiāla ārpolitika ar panikas pilniem paziņojumiem pēc tam, kad jau notiek skandalozi pavērsieni, padara Eiropu smieklīgu, neprognozējamu, tātad mazina Eiropas nozīmi pasaules ģeopolitikā. Skrienot pa priekšu katrai mainīgo vēju pūsmai, Latvija arī neko derīgu nepanāks ne sev, ne citiem.
Īsi sakot, islama revolūcija Irānā notika 1979.gadā, un nekāda demokratizācija tur tuvākajos gados nav gaidāma. Tātad – ko nozīmē Eiropas un Latvijas politikas līkloči, tajā skaitā – jocīgā personāla politika ārlietās?
Borela personas nozīmi nevajag pārvērtēt, jo viņam jāīsteno politika, ko nosaka Eiropas Savienības dalībvalstis, un par viņa agrāko saistību ar enerģētikas biznesu arī nav konkrētu pierādījumu, ka tur kādu lomu spēlētu Irāna. Tomēr neizlēmība un modrības trūkums ir uzkrītoši. Uzkrītoši ir arī tas, ka dažu ES dalībvalstu varasiestādes dažkārt pat atsakās saskaņot demonstrācijas pret Irānas režīmu, baidoties no terora aktiem. Vēl uzkrītoši ir tas, ka Irānas dienesti var viegli vajāt un pat “novākt” režīma pretiniekus, kas dzīvo Rietumvalstīs.
Atļaušos neoficiāli prognozēt, ka pēc nesenās Katargeitas varbūt neesam nemaz tik tālu no iespējamās Irāngeitas, kamēr Irānas revolucionārā gvarde turpina tērēt miljonus saviem ietekmes aģentiem Rietumvalstīs.
Nafta un gāze, kā zināms, biezā slānī atrodas nedemokrātiskās valstīs, un citas tikpat nedemokrātiskas valstis ir gatavas to pirkt aizvien vairāk un pat par pieaugošām cenām. Tomēr Eiropai nekādi neizdodas noturēt ekonomiku tikai ar atjaunojamo energoresursu palīdzību. Tātad no teroru atbalstošu piegādātāju loka nākas izvēlēties “mazākos ļaunumus”. Iznāk, ka Irānas energoresursi tomēr skaitās mazliet mazāk aizdomīgi nekā Krievijas, bet islamistu fronti finansējušās Kataras gāze jau skaitās gandrīz simtprocentīgi šķīsta.
Vēl ir, piemēram, Sauda Arābijas nafta, kas Sauda Arābijai dod pietiekamus ienākumus, lai celtu mošejas Vācijā, bet acīmredzot ne tik daudz, lai uzņemtu bēgļus no Sīrijas vai Palestīnas. Tipiskā Rietumeiropas liekulības garā krievu, irāniešu un arābu valstu diktatūru nafta un gāze skaitās pieņemama, kolīdz spekulanti savā biržā, piemēram, Holandē, tai pielikuši savu uzcenojumu, jo tad it kā varbūt var tomēr nedaudz uzskatīt, ka viena un tā pati gāze un nafta pa tiešo nenāk no teroristiskajām dikatatūrām...
Gāzes un naftas tirgus pašreizējā regulējuma “nepilnības” Eiropā apdraud ne vien pilsoņu makus, bet ilgtermiņā arī – drošību. Risinājums ir – Eiropai atstāt kompetenci atsevišķos enerģētikas infrastruktūras jautājumos, kā arī naidīgu ārvalstu kontroles nepieļaušanā pār stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem dalībvalstīs, bet atjaunot iespēju katrai dalībvalstij pašai lemt par enerģētikas tirgus organizāciju, t.sk. ilgtermiņa līgumiem ar piegādātājiem biržas spekulāciju vietā (pēc eiroideologu domām ilgtermiņa līgumi redz, kropļojot tirgus konkurenci, lai gan patiesībā prognozējams pieprasījums ir bankas aizdevuma prasība tik kapitālietilpīgā jomā kā enerģētika).
Tas ir vienkāršākais secinājums, kas izriet no Eiropas līguma noteikuma par to, ka katra dalībvalsts pati atbildīga par energoresursu izvēli. Visi citi līdz šim redzētie risinājumi šķiet tikai sadulķo ūdeņus, lai veiklākajiem būtu ērtāka zveja.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
