Vai patiešām „Rail Baltica” jēgas meklējumu dēļ ir jāieķīlā visas valsts nākotne?
Aivars Strakšas30.09.2024.
Komentāri (42)
Iesaki rakstu: 
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Tātad – vai pēdējās projekta izmaksu prognozes Latvijas teritorijā, kas tiek lēstas no 9 līdz 10 miljardiem eiro, ir vēl ekonomiskās lietderības pusē vai jau aiz tās?
Atgādinu, ka E&Y 2017. gadā veiktajā "Rail Baltica" projekta izmaksu un ieguvumu analīzē šī projekta izmaksas Latvijas teritorijā tika lēstas nedaudz zemāk par 2 miljardiem eiro. Tika plānots pārvadāt 6 līdz 7 miljonus pasažieru gadā, un 2026. gada bāzes scenārijā bija paredzēts pārvadāt ap 15 miljoniem tonnu kravu ar apjomu palielinājumu līdz 20 miljoniem tonnu 2055. gadā.
"Boston consulting" veiktajā izmaksu ieguvumu analīzē, kas tika publicēta šogad, pasažieru pārvadājumu apjomi ir samazināti apmēram divas reizes, savukārt kravu pārvadājumi gandrīz divdesmit reizes.
Šobrīd valdība izmisīgi meklē iespējas atrast finansējumu projekta pabeigšanai. Taču vai ir padomāts, kā un no kādiem līdzekļiem tiks finansēta projekta uzturēšana? Ja salīdzinām ar E&Y veiktajām prognozēm attiecībā par iekasējamo infrastruktūras maksu 2 miljardu projektam, tad var secināt, ka pasažieru pārvadājumu sadaļā iegūsim apmēram divas reizes, bet kravu pārvadājumu sadaļā divdesmit reizes (!!!) mazākus ienākumus. Infrastruktūras maksai neatkarīgi no izmaksām būs jābūt konkurētspējīgai. Paaugstināt nesanāks.
Tas viss kopā ar piecas reizes dārgāku projektu.
Nonākam līdz absurdai situācijai. Vispirms par valsts budžeta naudu finansējam un būvējam, pēc tam par valsts budžeta naudu dotējam pārvadātājiem infrastruktūras izmaksas kaut kur starp 80 - 90%.
Turklāt neaizmirstam, ka kravas ir paredzēts pārvadāt ar ātrumu līdz 120 km/h. Tātad šajā sadaļā ātrvilciena projekts nemaz nav vajadzīgs.
Vai patiešām viena projekta stratēģiskās jēgas meklējumu dēļ ir jāieķīlā visas valsts nākotne?
Vai nav efektīvāku investīciju mērķu vēl neizšķērdētajiem 8 - 9 miljardiem eiro līdz projekta pabeigšanai un vairākiem simtiem miljoniem eiro, kas būs nepieciešami infrastruktūras uzturēšanai un procentu maksājumiem par valsts aizņēmumu pēc projekta pabeigšanas? (Parēķiniet paši, cik daudz būs jāmaksā ik gadus par 8 miljardus lielu aizņēmumu, ja valsts šobrīd aizņemas naudu uz 3% gadā. PPP gadījumā varētu būt reizes divas dārgāk.)
Ja gribam nodrošināt valsts attīstību, bez investīcijām iztikt nevar. Taču tik daudz būtu jāsaprot pat politiskai, tātad neprofesionālai valdībai - saprātīgas investīcijas nodrošina labklājību un attīstību, nesaprātīgas noved līdz bankrotam vai valstu gadījumā līdz defoltam.
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
