Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā portālā pietiek.com un reizēm arī dažos citos plašsaziņas līdzekļos daudz rakstīts par tā dēvētajiem «pasūtījumu galdiem». Pamatā gan aprakstīts «pasūtījumu galds» Valsts ieņēmumu dienestā, taču diemžēl ir pamats domāt, ka tas pats notiek arī citur. Vairāki notikumi rada pamatotas aizdomas, ka līdzīgs «pasūtījumu galds» atrodas arī Rīgas rajona tiesā Siguldā pie tiesnesēm Valijas Grebežnieces un Maijas Dreimanes.
Apstākļi un fakti ir šādi: iztiesāšanā Rīgas rajona tiesā Siguldā atrodas civillieta, kurā kāda fiziska persona un viņai piederošā SIA cēluši prasību par ceļa servitūta nodibināšanu pret kaimiņu īpašuma īpašniekiem (turpmāk sauksim to par servitūta lietu). Servitūta lietu sāka izskatīt Rīgas rajona tiesas Siguldā tiesnese Maija Dreimane.
Jau no paša lietas izskatīšanas sākuma tiesnese M.Dreimane acīmredzami darbojās prasītāju (servitūta tīkotāju) labā, mutiski un rakstiski deva nepārprotamus norādījumus, kas prasītājiem jādara, kādi pierādījumi jāiesniedz, lai prasītāji lietā uzvarētu. Šo iemeslu dēļ atbildētāji (kaimiņu īpašuma īpašnieki) tiesnesei Maijai Dreimanei pieteica noraidījumu. 2023.gada 23.janvāra tiesas sēdē tiesnese M.Dreimane nolēma pieņemt atbildētāju pieteikto noraidījumu.
Līdztekus iepriekš aprakstītajai servitūta lietai tajā pašā Rīgas rajona tiesā Siguldā ir jau izskatīta cita prasība civillietā, kurā atbildētāji ir jau pieminētais servitūta tīkotājs un viņa ģimenes locekļi, bet prasītāji ‒ jau pieminētie kaimiņu īpašuma īpašnieki (atbildētāji servitūta lietā). Pēc būtības šajā lietā puses ir apmainījušās vietām.
Prasība celta ar mērķi pārtraukt sveša īpašuma prettiesisku lietošanu (lietošanu bez tiesiska pamata), piedzīt maksu par sveša īpašuma prettiesisku lietošanu un atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar goda un cieņas aizskārumu un citām prettiesiskām izdarībām. Šo lietu izskatīja Rīgas rajona tiesā Siguldā tiesnese Valija Grebežniece, kura jau vairākkārt aprakstīta gan portālā pietiek.com, gan arī citur ‒ un ne jau pozitīvā nozīmē.[1]
Tiesnese V.Grebežniece kaimiņu īpašuma īpašnieku prasību pret servitūta tīkotāju un viņa ģimenes locekļiem noraidīja pilnībā. Tas būtu saprotams, ja tiesa spriedumu pamatotu ar tiesību normām un lietā esošajiem pierādījumiem. Diemžēl tā nebija. Spriedumā tiesnese pauda apgalvojumus, kas neatbilst ne lietā iesniegtajiem pierādījumiem, ne tiesību normām, ne citiem tiesību avotiem: judikatūrai un doktrīnai. Turklāt spriedums ir pretējs tiem apgalvojumiem, kurus pati tiesnese Valija Grebežniece izteica tiesas sēdē (tas dzirdams tiesas sēdes audioprotokolā).
Būtiski uzsvērt, ka secinājumi, ko tiesnese V.Grebežniece pauda tiesas sēdē, atbilst gan lietā iesniegtajiem pierādījumiem, gan tiesību avotiem. Tātad starp tiesas sēdi un sprieduma sagatavošanu ir noticis kas tāds, kas tiesnesi pamudināja taisīt spriedumu, kurš neatbilst ne pierādījumiem lietā, ne tiesību avotiem, ne pašas Valijas Grebežnieces izteikumiem tiesas sēdē.
Kas gan ar tiesnesi varēja notikt? Atbilde, šķiet, ir visiem nojaušama. Pēc tiesas sēdes servitūta tīkotājs un viņa ģimenes locekļi acīmredzot saprata, ka lietu zaudēs, tādēļ veica darbības, lai tā nenotiktu. Nav cita saprātīga izskaidrojuma tādai tiesneses rīcībai: tiesas sēdē viņa saka vienu, bet spriedumā ieraksta pavisam ko citu.
Par tiesneses V.Grebežnieces rīcību kaimiņu īpašuma īpašnieki iesniedza sūdzību Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram, tieslietu ministrei, Rīgas rajona tiesas priekšsēdētājai. Protams, viņi saņēma formālas atbildes, ka viss ir labākajā kārtībā ‒ tiesnesis ir neatkarīgs utt., u.t.jpr. Neatkarīgs arī no likuma un tiesībām.
Atbildēs uz sūdzību norādīts, ka sūdzības iesniedzēji savas tiesības sekmīgi varot aizsargāt, iesniedzot apelācijas sūdzību. Taču tā nav taisnība. Apelācijas un kasācijas instance nevar aizstāt pirmo instanci. Respektīvi, apelācijas un kasācijas instance nevar novērst apstākli, ka personām ir nozagtas tiesības uz taisnīgu tiesu pirmajā instancē.
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja valsts personai garantē iespēju vērsties trijās tiesu instancēs, tad valstij ir pienākums visās trijās instancēs nodrošināt tiesības uz «taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā». Ja pieņemtu tādu tiesnešu neatkarības izpratni, ka tiesnesis ir neatkarīgs arī no likuma un tiesībām, nevienu tiesnesi nevarētu sodīt par apzināti nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšanu un Krimināllikuma 291.pants tiesību sistēmā būtu lieks.
Rezumējot iepriekšējā rindkopā rakstīto: V.Grebežnieces spriedums, protams, ir pārsūdzēts apgabaltiesā, taču apelācijas instances tiesa objektīvi nevar novērst jau notikušo tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu pirmajā instancē, kur personām acīmredzami nebija nodrošinātas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu objektīvā tiesā.
Protams, šādā gadījumā cietušajām personām ir tiesības vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu (un viņi to arī darīs), taču valsts pienākums ir darīt visu, lai personu tiesību aizskārumus novērstu ar nacionālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Kā redzams, Latvijas valsts to diemžēl nedara.
Nākamais notikums Rīgas rajona tiesā Siguldā kliedē jebkuras šaubas, ja tādas vēl pastāvēja, par «pasūtījumu galdu» servitūta tīkotāja un viņa ģimenes interesēs. Kā jau minēts, servitūta lietā tiesnese Maija Dreimane pieņēma atbildētāju (kaimiņu īpašuma īpašnieku) pieteikto noraidījumu. Un ‒ neticēsiet, kāda sagadīšanās, ‒ servitūta lieta tagad nodota izskatīšanai Valijai Grebežniecei. Vai tiešām sakritība?
Ja būtu nejauša sakritība un «pasūtījumu galda» nebūtu, tiesnese V.Grebežniece sevi atstatītu no lietas izskatīšanas, jo nevar viens un tas pats tiesnesis skatīt divas lietas, kurās piedalās pēc būtības tie paši lietas dalībnieki un kurās jāvērtē vieni un tie paši apstākļi, jo tad tiesnesis nevar būt objektīvs. Taču tiesnese V.Grebežniece sevi neatstatīja un 15.maijā ir gatava skatīt lietu, kuras iznākumu V.Grebežnieces izpildījumā nav grūti noskārst.
[1] Skat., piemēram, https://twitter.com/NellijaL/status/1035432912332746752;
https://ir.lv/2018/08/31/eksperts-gruti-ticet-objektivas-un-taisnigas-lietas-izspriesanai/;
https://ir.lv/2017/11/29/shemotaju-glabejengeli/; https://m.pietiek.com/raksti/bedigi_slavenas_siguldas_tiesneses_grebeznieces_ziemassvetku_davanas_krapniekiem/;
https://www.la.lv/zinojuma-minetajiem-tiesnesiem-rekomende-neuzticet-maksatnespejas-lietu-skatisanu;
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
