Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējās pāris dienās politiskajās aprindās virmoja valodas, ka par Valsts prezidenta Egila Levita kancelejas vadītāju varētu kļūt kādreizējā laikraksta Diena līdzīpašniece Sarmīte Ēlerte. Lai gan šorīt ir oficiāli paziņots, ka šīm baumām nav pamata un ka pat prezidenta kancelejas vadītāju neveiksmīgā Latvijas pasta priekšnieka Arņa Salnāja vietā kļūs pašreizējais Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis, Pietiek atgādina lasītājiem par šīs neviennozīmīgi vērtētās kundzes līdzšinējo karjeru un šodien ekskluzīvi publicē fragmentus no iepriekšējām divām „Baiļu” triloģijas grāmatām, kuros figurē kāda „caurcaurēm izdomāta” kundze vārdā Sarmīte Šķēlerte.

Fragments no romāna „Bailes”

Ar vienu acs kaktiņu Embergs pamanīja stūrī iespiedušos Sarmīti Šķēlerti. Dīvaini, bet tās gan viņam gandrīz vai bija žēl: skumīgi stāv kaktā kā tāda veca prostitūta, kas nevienam vairs nav vajadzīga un kura pati ir vienīgā, kas atceras savus labos gadus. Ā, protams, vēl arī tie, kurus viņa toreiz aplaidusi ar vienu vai otru nelabu slimību.

Uz bezmaksas maltīti bija sanākuši arī Šķēlertes „skolnieki” un „domubiedri” – tie, kuri vienmēr bija gatavi skaļi brēkt un pamācīt citus, bet vienlaikus paši grāba visu, ko vien spēja, un vēl neizpratnē šķobījās, kad viņiem kāds kaut ko pārmeta.

Te snaikstījās gan Pauls Naudseps, kurš bez kompleksiem bija grābis Latvijas Bankas pasūtījuma darbus, gan Inese Moika, kurai tā arī nebija izdevies lieliskais peļņas projekts uz „Maksimas” traģēdijas rēķina.

Fragmenti no romāna „Vara”

11. nodaļa. Nellija Jarve

Viņai ļoti patika sarkanā krāsa. Tā viņu sildīja, mobilizēja, padarīja stiprāku, neuzvaramāku. Kad viņai bija nepieciešamība pēc atbalsta, viņa vilka kaut ko sarkanu – vislabāk jau sarkanu kleitu. Tas patiešām palīdzēja. Šajā ziņā viņa saprata visādus komunistus un sarkanarmiešus.

Bet pašlaik nelīdzēja arī sarkanais. Jau vairākas nedēļas žurnāla “Irsa” galveno redaktori Nelliju Jarvi tirdīja nemiers un sliktas priekšnojautas. Kaut ko līdzīgu viņa atcerējās piedzīvojusi tikai reizi dzīvē – jau pirms diezgan daudziem gadiem, kad bija nopirkusi biļetes uz Japānu un sataisījusies kopā ar vīru kāpt Fudzi kalnā.

Tie bija laiki, kad viņa savā galvenās redaktores darbā dienas laikrakstā bija sākusi īsti labi pelnīt. Reportieriem nekas vairāk par septiņiem astoņiem simtiem mēnesī nesanāca, bet viņai pašai bija četri tūkstoši, reizēm nedaudz vairāk, reizēm mazāk. Varēja iztikt tīri labi un pat drusciņ no augšas paskatīties uz vīra ienākumiem.

Plānotais ceļojums bija tikai dažu nedēļu attālumā, kad lauku mājās atgadījās nelaime – vīrs nojaucamajā ēkā ielūza ar visu grīdas segumu un kārtīgi satraumējās. Un pirms šī notikuma, kas varēja beigties arī daudz traģiskāk, viņai bija tieši tāda pati sajūta kā tagad – urdošs, nerimstošs nemiers.

Tiesa, toreiz nekāda racionāla, pamatota iemesla nebija – vismaz apziņas līmenī noteikti ne. Un uz Japānu viņi tomēr aizbrauca, arī Fudzi kalnā uzkāpa par spīti visiem ārsta ieteikumiem un brīdinājumiem. Roberts gan īsti negribēja kāpt, arī ārsts bija kategoriski iebildis pret fizisku slodzi, taču to nu Nellija nevarēja pieļaut – palaist garām to, kas bija tik ilgi plānots un ko viņa vienkārši bija pelnījusi.

Turklāt galu galā katram pašam vajadzēja tikt galā ar savām grūtībām un problēmām, to viņa labi zināja jau kopš pusaudža gadiem, pat vēl agrāk. Tas bija kā ar zobārstu bērnībā – tu esi maziņa, tevi atved uz kabinetu pie visiem briesmīgajiem urbjiem un pārējiem instrumentiem, un tu skaidri zini, ka neviens tev tavās ciešanās nepalīdzēs.

Jā, pieaugušais tevi var pamierināt, var paturēt tev rociņu, bet tas neko nedod, pavisam un galīgi neko. Urbj taču vienalga tev un sāp vienalga tev, un nekur no tā neglābties, pašam vien ir jāciešas līdz galam. Tā ka palīdzība no citiem – labāk to negaidīt, lai lieki un nevajadzīgi neviltos.

Pirmos pazīšanās gadus šī viņas attieksme pret daudzām lietām Robertu vienkārši tracināja – gluži tāpat kā viņai tracinošas šķita viņa studentītes, no kurām viņš nespēja un nespēja tikt vaļā. Bet tur nu neko nevarēja darīt – katram ar savām problēmām vajadzēja tikt galā pašam.

Ja tā padomā, viņa pat varēja nosaukt brīdi, kad šī atskārsme pie viņas atnāca. Kaut kad bērnībā pienāca diena, kad mazpilsētas skuķēns pēkšņi saprata, ka visi kādreiz nomirst un tātad nomirs arī viņas vecāki. Gan mamma skolotāja, gan tētis galdnieks – agri vai vēlu viņi nomirs. Tāpat kā pēc kara gāja bojā viņas mammas brālītis, kurš uzkāpa uz mīnas.

Nellija noraudāja visu nakti – bet no rīta jau bija cita. Daudz aukstāka, daudz racionālāka, daudz cietāka. Tāda bija pasaules lietu kārtība, kas bija jāpieņem, gribi to vai ne, – un viņa to arī pieņēma. Tāpat kā pēc tam pieņēma vēl daudz ko – no vīra studentītēm līdz faktam, ka viņai nekad nebūs pašai savu bērnu.

Tas, protams, nenozīmēja, ka viņa neko negribēja ietekmēt, – un kā vēl gribēja! Pasaulē visapkārt bija tik daudz lietu, kas viņu kaitināja un vienkārši tracināja. Jau divdesmit gadu vecumā, vēl tikai sākot strādāt Saeimā par reportieri un tur staigājot sarkanā džemperītī ar pliku muguru, viņa ik pa laikam jutās kā tāds bezspēcīgs sargsuns pārāk īsā ķēdē.

Tu rej, rej, rej, bet nekas no tā nemainās. Tava ķēde ir tik īsa, ka tu vari tikai riet un bezspēcīgi noskatīties, kā no tavas apsargājamās mājas visādi nekauņas nes ārā visu, kas vien viņiem šķitis iekārojams. Aiznes, nāk atpakaļ, pat savu taku jau iemīdījuši. Turpat blakus nozagto pārdod vai iemaina pret ko citu, turpat sarīko dzīres. Bet tu neko nevari izdarīt, kaut sargāšana ir tavs pienākums un sūtība.

Lūk, vīra studentītes un visu dzīvo būtņu mirstīgumu viņa spēja pieņemt, bet šo gan ne – nu nekādi. Tāpēc pēc pirmajiem riešanas gadiem uznāca apnikums un viņa gluži vienkārši ņēma un aizgāja. Nespēja noskatīties, kā Andris Smēle bija no apzogamās mājas ne tikai taku iestaigājis – pat šoseju izbūvējis.

Jā, un Nellija nespēja sagremot arī to, ka viņas pārstāvētā izdevuma, Latvijas neatkarīgās preses flagmaņa un lielākā dienas laikraksta “Daina” galvenā redaktore Šķēlerte bija tā nozombējusi savu “komandu”, ka viņi spēja nepamanīt viņas īpašās attiecības ar šo pašu Smēli. Bet, ja arī spēja, tad to nekādi neizrādīja.

Viņa aizgāja. Nolēma – lai rej un mēģina sargāt citi. Veselu gadu nomācījās universitātē. Naudas bija maz, bet iztikt varēja. Un veselu gadu viņa mēģināja sev iestāstīt – šis, tieši šis ir viņas zelta laikmets, tieši tā arī ir jādzīvo, un tieši tāda arī ir pareizā dzīve.

Viss beidzās ar smagu vilšanos – visvairāk sevī pašā. Pirmkārt, izrādījās, ka viņa ne tuvu nav tik gudra, lai spētu vilkt līdzi saviem talantīgākajiem kursa biedriem. Pareizāk sakot, gudra viņa bija, pat ļoti gudra, tas viņai jau sen bija skaidrs, bet šeit vajadzēja cita veida gudrību – tādu, kas viņai nepiemita.

Taču tā vēl būtu mazākā bēda. Vēl kļuva skaidrs, ka vai nu viņa jau ir dzimusi kā sargsuns un ar to nekas nav iesākams, vai arī pirmie sargāšanas gadi, lai cik bezjēdzīgi būtu bijuši, tomēr ir ieēdušies kaulos, miesā un asinīs. Ka viņai vienkārši ir nepieciešams riet. Redzēt, kā laiku pa laikam kāds zaglis tomēr salecas, un sajust, kā apzagtais saimnieks noglauda galvu un saka – labs sunītis, tu jau neesi vainīgs, ka tā viss sanāca.

Un vēl trešā lieta – tā, kurā viņa sev ļoti ilgi nespēja atzīties, bet beigu beigās tomēr samierinājās. Izrādījās, ka viņai ir vajadzīga nauda. Nē, ne miljoni un ne simttūkstoši, bet tomēr vajadzīga. Pat ne nauda, bet visas tās labās lietas, ko par naudu varēja iegādāties un kuras viņa gluži vienkārši bija pelnījusi. Kuras viņai pienācās.

Nu kaut vai drēbes. Studiju laikos viņa bija kārtīgi aizrāvusies ar šūšanu, varēja gan pārtaisīt vecu kleitu par kaut ko pilnīgi neiedomājamu, gan izrotāt mēteli ar aplikācijām, gan no neparasta auduma sašūt ko vēl neparastāku.

Taču laiks gāja, un viņa sāka novērtēt to, ka var pasūtīt kaut ko uzšūt kādam citam un ka pasaulē ir tik daudz fantastisku audumu, ko varēja nopirkt tikai tas, kuram bija nauda, un nevis tas, kuram bija nepareizā, nepraktiskā veida gudrība. Tā, kas ļāva tikai būvēt gaisa pilis. Nē, viņai vajadzēja arī taustāmu rezultātu.

Tai pašā Japānā – ja viņa nepelnītu pietiekami, viņas tur vispār nebūtu, un, ja arī būtu, viņa nespētu nopirkt nevienu no tiem fantastiskajiem audumiem, ko no turienes atveda. Tiesa, uzšūt gan tā arī neko neuzšuva, bet arī tā bija patīkama sajūta – laiku pa laikam izņemt tos no abām skapja atvilktnēm un saudzīgi noglāstīt. Nē, psihologam Franklam nebija taisnība – bieži vien ikdienas laimi deva tieši sajūta, ka tev kaut kas pieder.

Viņa no visas sirds neieredzēja, teiksim, Jurģi Lapnieku, kurš viņas skatījumā bija tāds pārgudrs un snobisks mājas izlaupītāju asistents. Taču reizēm, to nevarēja noliegt, viņam bija taisnība – piemēram, ka, pērkot grāmatu, tu pērc nevis pienākumu to izlasīt, bet iespēju to izlasīt, kad vēlies. Viņai ar audumiem taču bija tieši tāpat!

Par citiem maziem priekiem nemaz nerunājot – labi, ka neviens no viņas darbiniekiem, pie viņas mājās ciemojoties, nekad nebija redzējis feino auskaru kolekciju. Ieraudzītu – nez ko padomātu…

Tā nu viņa atgriezās, gada laikā kļuvusi daudz gudrāka un savas vilšanās turot cieši pie sevis. Atgriezās un secināja, ka dzīve nu ir kļuvusi daudz vienkāršāka. Bezjēdzīgi neraustot ķēdi, bija iespējams koncentrēties arī pašai uz savām vajadzībām un tās sekmīgi risināt.

Turklāt dzīve mācīja jaunas un jaunas lietas. Nopirktajā lauku mājā – tajā pašā, kurā vīrs Roberts gandrīz dabūja galu, – viņa pati sev negaidīti aizrāvās ar elektroinstalācijas darbiem. Ar tēva palīdzību samācījās visādas brīnumu lietas – kā var vadus saslēgt visvisādās kombinācijās, lai slēdži dažādās mājas vietās darītu to, ko viņai gribējās.

Ar nelielu izbrīnu viņa secināja, ka darbā, kur viņa ar savu jauno dzīves skatījumu strauji kāpa uz augšu, ir tieši tas pats. Katram darbiniekam bija sava funkcija, savs pielietojums, un ar zināmu prasmju komplektu viņus ļoti labi varēja saslēgt tā, lai pārāk lielas algas viņi neprasītu, bet savu darbu darītu.

Algas… jā, protams, žurnālistu algas un vēl jo vairāk sociālās garantijas bija sāpīgs jautājums. Taču tā bija tā dzīves kārtība, ar kuru vajadzēja samierināties. Tā arī nebija viņas personiskā problēma, un ar savām personiskajām problēmām katram taču ir jātiek galā pašam. Tā viņa sev laiku pa laikam atgādināja – un dzīve varēja ritēt savu gaitu.

Samierināties vajadzēja ar citām lietām. Lielo laikrakstu, līdz kura vadības grožiem viņa jau gandrīz, gandrīz bija nokļuvusi, tā vadība bija privatizējusi laikā, kad viņa vēl tikai knapi sāka savas darba gaitas. Viņa, protams, zināja detaļas, taču uzskatīja par labāku tajās neiedziļināties un neņemt vērā – tādi bija laiki, un tā nebija viņas darīšana.

Jau krietni grūtāk bija brīdī, kad viņa uzzināja par patiesajiem iemesliem, kuru dēļ laikraksta privatizētāja un galvenā redaktore Sarmīte Šķēlerte pret premjeru Andri Smēli izjuta tik uzskatāmas simpātijas, ka bija pat izpelnījusies vispārzināmu palamu – Smēlerte.

Iemesli bija tik nesimpātiski, ka kādreizējā mazpilsētas Nellija dziļā šokā būtu aizgājusi, skaļi aizcērtot durvis. Izrādījās, laikraksta izdevniecība gadiem ilgi bija pelnījusi un faktiski uzturējusi laikrakstu, izmantojot savu papildbiznesu – salvešu un citu papīra izstrādājumu ievešanu un tirdzniecību.

Tas pats par sevi nebūtu bijis nekas slikts, taču ievedmuita gan par šo produkcijas klāstu nebija maksāta, to visu uzdodot par… avīžpapīru. Kad nu afēra gandrīz bija nākusi gaismā un laikraksta īpašniekiem draudēja labākajā gadījumā apjomīgi naudassodi, Šķēlerte bija norijusi lepnumu, devusies pie Smēles un izlūgusies grēku piedošanu, pretī apsolot pretimnākšanu visās lietas.

To, kā viens cilvēks var tik derdzīgā veidā, vienkārši naudas dēļ aizmirst un nodot tos pašus principus, kurus ik dienas pieminēja avīzes lappusēs un pieprasīja no citiem, Nellija tobrīd nesaprata.

Tiesa, kaut kur dziļi, dziļi reizēm sarosījās doma par to, ka ne jau tikai personiskā labuma dēļ Sarmīte tā bija rīkojusies. Bet nē – balts bija balts, melns bija melns, un citādi nevarēja būt. Nellija kaut kā piecieta Šķēlerti–Smēlerti kā savu nosacīto priekšnieci – un, kad pienāca īstais brīdis, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem iesēdās viņas krēslā.

Iesēdās – un tikai tad tā pa īstam saprata, kur nonākusi un ko uzņēmusies. Viena lieta bija viņas pēdējo gadu pienākumi izdevniecības reģionu avīžu izdošanā – problēmas bija, mīnusi bija, bet kaut kā galus kopā savilkt varēja. Taču, tikai nonākusi galvenā redaktora krēslā, viņa saprata, kāpēc Šķēlerte to tik labprāt bija pametusi, vēl paspējot pārdot skandināviem savas privatizētās akcijas.

Nē, protams, vadīt bija interesanti, pat aizraujoši. Tie, kas viņai pa stūriem pārmeta haotiskumu, neizdarību un nesistemātiskumu, patiesībā neko nesaprata. Tieši tādam arī vajadzēja būt patiesi radošam, iedvesmojošam vadītājam! Taču Nellijai pašai visa iedvesma beidzās, jau pēc pāris nedēļām saprotot, uz kāda “Titānika” viņa nonākusi.

Tāpat kā toreiz Latvijas Universitātē, arī tagad viņai ātri vien kļuva skaidrs – viņa ir ļoti, pat izcili gudra un pieredzējusi, taču šeit nepieciešama pavisam cita gudrība, kura viņai nepiemīt. Skarbā realitāte bija tāda, ka Šķēlerte viņu bija atstājusi faktiski pie sasistas siles, laikraksts strauji grima mēnesi pēc mēneša – un viņai nebija ne mazākās jēgas, kā to glābt.

Glābt varēja tikai ļoti, ļoti liela nauda, kuru nebija, kur ņemt. Skandināvi skaidri lika manīt, ka no laikraksta Latvijā vienkārši gribētu tikt vaļā, un jebkuri Nellijas atgādinājumi par kopīgām vērtībām un principiem viņiem izraisīja tikai uzjautrinājumu.

Viss beidzās tā, kā tam vajadzēja beigties. Skandināvi izrādījās salti aprēķinātāji un nodevēji – vēl sliktāki nekā Šķēlerte. Viņi pārdeva avīzi tieši tiem, kas Nellijas acu priekšā, viņai bezspēcīgi nostiepjot ķēdi, drošā attālumā bija no mājas stiepuši visu, ko vien sirds kāroja. Stiepa un vēl ņirdza.

Situāciju vēl sliktāku padarīja fakts, ka pašas Nellijas “komanda” nebūt neizrādījās tik vienota un principiāla, kā viņai bija šķitis. Daudzi bija vienisprātis ar viņu, ka šādu situāciju nav iespējams paciest, taču bija arī atkritēji.

Tie, acis nolaiduši, runāja kaut ko par uzturamām ģimenēm, kredītiem un hipotēkām, kas neļaujot būt viņiem būt tik drosmīgiem. Jā, protams, varbūt arī viņiem finanšu situācija nebija tik labvēlīga kā Nellijai – bet vai tas bija pienācīgs iemesls nodot principus? Nē, nē un vēlreiz nē, viņa nodomāja.

Kādreizējā Nellija atkal būtu visu nakti noraudājusi, bet tagadējā Nellija nekavējoties ķērās pie nākotnes plānu kaldināšanas. Nevarēja būt, ka Eiropas valstij Latvijai un tās sabiedrībai nav vajadzīgs neatkarīgs, demokrātisks, vērtīborientēts medijs! Nē, tam viņa nemūžam nenoticētu!

Taču nākamie mēneši bija vislielākā vilšanās Nellijas dzīvē – vilšanās pilnīgi visā, bet visvairāk jau cilvēkos. Tie paši ļaudis – gan tepat Latvijā, gan ārpus tās robežām –, kuri pirms tam bija situši uz pleca un bilduši uzmundrinošus vārdus, tagad, kad bija akūti vajadzīgs finansējums, sāka vienkārši pazust. Nebija sazvanāmi, uz e–pasta vēstulēm neatbildēja.

Savukārt viņas “komanda”, lai cik vienota būtu izskatījusies sākotnēji, strauji sāka panīkt. Bija vieni, kas līdzīgi viņai bija tā vai citādi apgādājušies ar pietiekamu finanšu spilvenu, lai dažus mēnešus, ja ne ilgāk, varētu pavadīt, tā sacīt, radošā atvaļinājumā.

Bet bija arī pārējie – tie, kuri jau iepriekš bija dzīvojuši no algas līdz algai. Nellijai viņu bija žēl, bet jau atkal – viņa, protams, darīja, ko varēja, bet katram savas problēmas bija jārisina pašam.

Tomēr spiediens bija tik liels, ka viņa pirmoreiz pavisam nopietni aizdomājās – varbūt tieši tā jutās Sarmīte? Ka atbildības nasta pret kopējo lietu un ideju ir tik liela un nozīmīga, ka tās vārdā nākas arī noziedot pāris nenozīmīgus principiņus? Pat ne noziedot – vienkārši uz brīdi neņemt vērā. Jo apstākļi liek.

Potenciālie naudas devēji, kurus Nellija stūrgalvīgi sauca tikai un vienīgi par investoriem, ļoti gribēja iztikt bez drukāta izdevuma. Tam neesot nākotnes, tas esot dārgi, pietikšot ar interneta resursu.

Bet tur Nellija bija nelokāma: ja viņa arī kaut ko bija simtprocentīgi pārņēmusi no Sarmītes, tad tā bija pārliecība – kādu politiķi nosist bija iespējams tikai ar kaut ko taustāmu, rokās paņemamu.

Par šo pārliecību nācās maksāt ar citām. Investoriem nauda bija ikdiena, viņi burtiski dažās minūtēs uzlika uz papīra – tik un tik būs vajadzīgs mēnesī, tik un tik pirmajā ceturksnī, pusgadā.

Summas bija iespaidīgas, un šis arī bija brīdis, kad Nellija neizturēja. Saprata, ka izejas nav. Ka, nepieņemot šo salīdzinoši tīro, godīgo naudu ar tās devēju nosacījumiem, viss būs pagalam. Viņa varēs atgriezties algota darbinieka amatā – bet to viņa vairs ne gribēja, ne spēja.

Neko briesmīgu jau investori nevēlējās – vismaz tūlīt un uzreiz ne. Pirmām kārtām viņi stingri uzstāja, lai tiktu dibināta akciju sabiedrība – šī uzņēmējdarbības forma ļāva droši paslēpt precīzo akcionāru sarakstu un to reālo ietekmi uzņēmumā. Nellija šaubījās, šaubījās, bet beigās nolēma: ja reiz likumdevējs to ir atļāvis, kāds gan pamats nepiekrist.

Pēc tam viņa laiku pa laikam aizdomājās – vai šis bija tas brīdis, kad kompromisu velnam tika iedots mazais pirkstiņš? Varbūt. Varbūt arī ne. Bet, lai kā būtu, sekoja nākamās prasības. Investori gribēja arī īpašu akciju sadales kārtību un īpašas akciju kategorijas, kas ļautu viņiem slēpti kontrolēt visu uzņēmumu, – atkal nācās vien piekrist.

Lielākā daļa “komandas” neko neiebilda – un kāpēc lai viņi arī iebilstu? Iepriekšējā izdevniecībā viņi ar iekšējo informāciju netika lutināti un to arī nemaz nepieprasīja. Šeit bija tieši tāpat – atlika Nellijai nedaudz saņemties un pastāstīt “komandai” šo un to par principiem, vērtībām un misiju, lai viņi paklausīgi mātu ar galvām.

Bija tikai viena ļoti nepatīkama saruna. Šī “komandas” sastāvdaļa Nellijai nebija patikusi jau iepriekšējā darbavietā – domāja pārāk daudz un bieži vien uzdeva nepareizus jautājumus. Nekad uz viņu nevarēja droši paļauties, ka izdarīs tieši to un tā, kā bija pasūtīts, bet ne kaut kā citādi – pēc saviem ieskatiem.

Saruna bija īsa. Neērtā būtne nez kur bija izrakusi jauno investoru – akcionāru – sarakstu un bez aplinkiem Nellijai pajautājusi: tu ko, pilnā nopietnībā pieņemsi naudu no šitā? Un šitā? Par šito nemaz nerunājot? Ar ko tad, atvaino, tu, Nellij, esi labāka par Sarmīti?

Tā kā jaunais uzņēmums vēl nebija nodibināts, Nellijai nenācās meklēt kaut kādus juridiskus pamatojumus, lai pieklājīgi atbrīvotos no nesaprātīgās radības. Pietika vienkārši paskaidrot, ka laikam nesanāks sastrādāties, jo jaunajā izdevumā būs sava, nedaudz citāda specifika – un viss. Pagaisa kā nebijusi.

Taču nākamajos gados viņa laiku pa laikam atcerējās gan šo sarunu. Negāja viegli. Galīgi negāja viegli. Naudas hroniski nebija. Visas labās, progresīvās idejas saistībā ar interneta resursa attīstīšanu atsitās pret publikas neieinteresētību. Izmaksas auga. Pat sev viņa nespēja izmaksāt atbilstošu algu – kur nu vēl citiem.

Atbildības nasta bija tāda, ka viņa savas sarkanās līnijas bija gatava atbīdīt aizvien tālāk un tālāk. Taču izrādījās, ka tās nevienu īsti nemaz neinteresē – vairs nebija runas par to, ka investoriem būtu kādas jaunas prasības papildu finansējuma saņemšanai.

Nē, viņi viens pēc otra skaidri paziņoja: Nellij, mēs jums naudu iedevām, bet vairāk tāpat vien nedosim. Iemācieties, Nellij, pelnīt paši – vai nu kā jūsu bijusī priekšniece Sarmīte, vai kaut kā citādi. Ja mums būs kāds projektiņš – tad cita lieta, par katru darbu ir jāsaņem atalgojums. Bet pagaidām – atvainojiet…

Protams, ka viņi mēģināja – un kā vēl mēģināja! Mēģināja organizēt uzņēmēju klubiņu – izgāzās. Konferences – izgāzās. Datu bāzes – izgāzās. Atklātu diskusiju platformu – izgāzās. Viss, ko vien viņi mēģināja, izgāzās, izgāzās, izgāzās.

Rezultātā aizvien lielāks un melnāks izmisums. Pāris reizes, uzstājoties televīzijā – paldies Dievam, tur viņai viss bija kārtībā ar sakariem! –, viņa skaidri juta, kā, metoties cīņā ar kārtējo zaglīgo nekauņu, vaigs un plakstiņš sāk raustīties, acis aizvelkas ar sarkanu migliņu un savaldīties kļūst faktiski neiespējami.

Taču vēl briesmīgākas par izgāšanos bija tās reizes, kad kāds projekts bija sekmīgi izdevies – un tad parādījās oligarhu rokaspuiši, kas, pildot skaidri redzamus nomelnošanas uzdevumus, darīja visu iespējamo, lai šos peļņas kanālus viņai un viņas komandai slēgtu.

Uzticamais Pauls Naudseps bija atradis godīgu veidu, kā piepelnīties, darot dažādus sīkus darbiņus Latvijas Bankai. Tīrās sakritības dēļ viņš tieši Latvijas Bankas prezidenta pārvēlēšanas priekšvakarā bija nopublicējis rakstu par šo cienījamo valstsvīru – izsvērtu un objektīvu.

Taču tas tika izmantots, lai saceltu skandālu, un bailīgais Latvijas Bankas prezidents Rimēvičs, laimīgi pārvēlēts, izšķīrās par pilnīgu sadarbības pārtraukšanu ar Paulu. Un neko tur nevarēja darīt – oligarhu rokaspuiši varēja triumfēt.

Līdzīgi sanāca arī ar citu, jau kolektīvu projektu, kas bija nācis ar tādām pūlēm. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka ir apveltīta ar izcilu humora izjūtu, un radās izdevība to izmantot kopprojektā ar sabiedrisko televīziju. Visiem būtu labi – sabiedrībai, televīzijai, jā, arī viņai pašai un iepriekšējo piepelnīšanās avotu zaudējušajam Paulam.

Bet nē, pagāja pāris mēneši, un jau atkal klāt bija nomelnotāji – oligarhu rokaspuiši. Gan pie izmaksu sarakstiem viņi bija tikuši, gan mēģināja pārmest, ka projektam nav rīkots caurspīdīgs konkurss, – bet kāds varēja būt konkurss patiesi radošā jomā?!

It kā ar šo nemitīgo stresu nebūtu pietiekami, vajadzēja aizvien stingrāk un stingrāk nodrošināties pret iespējamām provokācijām un izmantošanu savtīgiem mērķiem. Viņa zināja, ka no sava tēva ir aizguvusi vēlmi visu un vienmēr pārbaudīt, taču, gadiem ejot, tas pašlaik bija nonācis tiktāl, ka pat vīrs puspajokam ieminējās – kāda jēga man tev teikt, cik ir pulkstenis, ja tu vienmēr to pēc tam pārbaudi pati?

Bet arī tur viņa neko nevarēja darīt – tāpat kā neko nevarēja darīt ne ar veidiem, kā aizvien biežāk nācās pelnīt naudu žurnālam, ne ar cilvēkiem, kas – un to viņa zināja droši – spēja izdomāt jaunus un jaunus veidus, kā izmantot viņas sargsuņa dabu.

Skandalozā “oligarhu lieta”, kas viņas vadītā žurnāla reitingu tikko bija kaut nedaudz, bet tomēr pasviedusi uz augšu, izskatījās pēc patiesa, simtprocentīga triumfa – bet diemžēl viņa zināja labāk. Protams, viņu bija pārliecinājuši, ka viss ies kā pa sviestu, ka nekad un neviens netiks pie oriģinālajiem ierakstiem, ka kraha priekšvakarā nonākušajam izdevumam šis būs īsts tramplīns uz veiksmi un attīstību.

Viņa arī bija ļāvusi pierunāties, kaut nekad vēl nebija tik ļoti jutusies kā tāda Šķēlerte. Būtu bijis labi, ja viņa varētu ar kādu padalīties savās šaubās. Kopā atrast kādu risinājumu. Taču viņa labi zināja – katram savas problēmas jārisina pašam. Viss būs tieši tāpat kā bērnībā pie zobārsta. Pašam vajadzēja doties kabinetā, sēsties krēslā un paciest, jo…

30. nodaļa. Baiba Bubesa

Sakiet, ko gribat, bet ekonomikas ministrs un jaunais partijas “Vienība” priekšsēdētājs Arvils Košeradens bija jauks cilvēks. Pieklājīgs, lietišķs, varbūt mazmazdrusciņ cinisks, bet ļoti simpātisks ar savu praktisko noskaņojumu. Pēc zvaigznēm no debesīm negramstījās – un labi, ka tā. Tieši tādu cilvēku Bubesai arī vajadzēja pirmajai sarunai.

Ikvienam no šīs valsts “politiskās elites” nopakaļ vilkās nepatīkamu faktu aste, par ko visi zināja, bet līdz noteiktam brīdim centās nepieminēt. Protams, šāda aste bija arī Košeradenam.

Kopā ar vēl trim kompanjoniem, tostarp Sarmīti Šķēlerti, ar kuru Bubesa publiskos pasākumos sirsnīgi sveicinājās, kaut patiesībā šo buldogveidīgo, krunkaino radību ar zvērīgo skatienu neieredzēja ne acu galā, Košeradens savu lielo lozi bija izvilcis tālajos deviņdesmitajos gados.

Tad šai četrotnei, galvenokārt pateicoties Šķēlertes politiskajiem sakariem un ietekmei, izdevās par sviestmaizi noprivatizēt tikai 1990. gadā nodibināto laikrakstu “Daina”. Viss bija noticis tieši tā, kā bija pierasts deviņdesmitajos.

Vispirms, pateicoties Šķēlertes kontaktiem, avīzei noteica smieklīgi zemu sākumcenu, tad atsijāja nederīgos pretendentus uz akcijām, piesaistīja ārvalstu “investoru”, kurš uz izdevīgiem noteikumiem piešķīra finansējumu četrotnei, un lieta bija darīta.

Patiesībā Šķēlerte bija viens no retajiem cilvēkiem, pret kuru Bubesa izjuta īsti melnu, nepārvaramu skaudību par kādu dzīvē svarīgu, iespējams, vienu no vissvarīgākajiem talantiem, kas tai piemita nesalīdzināmi augstākā koncentrācijā nekā pašai Bubesai.

Šķēlerte bija cilvēks, kas ne tikai īpašos gadījumos, bet arī ikdienā pārliecinoši spēja ar vienu roku primitīvi apzagt valsti, bet ar otru vicināt godīguma un taisnīguma karogu un vienlaikus vēl arī skaļi aicināt vienreiz tikt galā ar valsts izzadzējiem.

Tiesa, pēc “Dainas” prihvatizēšanas bija izrādījies, ka uzņēmējdarbībā ar šādiem talantiem vien nepietiek. Kādu brīdi viss gāja labi, bet pēc tam laiki mainījās, un vienīgais, kur Košeradens ar kompanjoniem tiešām parādīja izcilu uzņēmēja instinktu, bija tas, ka viņi paspēja laikus pārdot jau līdz diezgan pamatīgam kliņķim nolaistās “Dainas” akcijas skandināviem un paši notīties gluži oficiālu pusmiljonāru statusā.

Tagad šis “izcilais” uzņēmējs bija ielikts pārraudzīt visu Latvijas tautsaimniecību, pie sevis nošausminājās Bubesa. Taču, okei, tā nebija viņas darīšana un viņas problēma, varbūt kādreiz – bet pašlaik ne. Pašlaik viņas problēma bija pilnīgi cita, un izskatījās, ka Košeradena kungs, neraugoties uz “Vienības” sarukušo ietekmi, te varbūt tiešām varēja ko līdzēt.

Salīdzinājumā ar Šķēlerti, kura pēc spēku izmēģināšanas lielajā politikā un izlingošanas no tās bija kļuvusi par īstu staigājošu žultspūsli, Košeradena kungs bija jauks un simpātisks cilvēks. Viņš pieņēma Bubesu savā ministra kabinetā un jau pēc viņas pirmajām, iepriekš rūpīgi izdomātajām un pārdomātajām frāzēm iejūtīgi un konstruktīvi bilda, ka viss esot skaidrs.

Jā, protams, viņš saprotot Bubesas kundzes situāciju un to, cik grūti pašreizējā situācijā augstas klases profesionālim esot strādāt ar pilnu atdevi un valsts labā, – šo pēdējo viņš lieliski zinot pats no savas personiskās pieredzes. Jā, un tāpat arī to, ka šie igauņi mēdz būt vienkārši atsaldēti savā plānprātīgajā tieksmē visur rūpēties par likuma burtu, turklāt lietuvieši nemaz neesot labāki.

Un, jā, protams, Bubesas kundzei pašreizējā neviennozīmīgajā situācijā esot nepieciešams politisks atbalsts – un, kāda runa, partija “Vienība” vienmēr esot gatava to sniegt saviem domubiedriem un ideju aizstāvjiem. Šis gadījums noteikti netikšot ignorēts.

Bubesa nodomāja, ka nu būtu īstais brīdis parunāt par abpusējo izdevīgumu, taču, acīmredzot to nojautis, viņas sarunas biedrs strauji sarāvās. Vai tiešām varēja būt, ka Korupcijas apkarošanas birojs kādu mikrofonu novietojis pat šeit, sarāvās arī Bubesa. Bet bija redzams, ka Košeradenam šī nav pirmā šāda veida saruna mūžā.

Augstākajā mērā valstisku rūpju pilnā balsī Košeradena kungs pavēstīja, ka viņš personiski šādu lietu organizēšanā gan nevarot piedalīties. Viņš galu galā esot gan Ministru prezidenta biedrs, gan ekonomikas ministrs, vārdu sakot, vispirms augsta valsts amatpersona un tikai pēc tam “Vienības” valdes priekšsēdētājs, kuram īsti nepietiek laika šādu praktisku jautājumu risināšanai.

Agrāk viņš Bubesas kundzei ar viņas sīko problēmu viennozīmīgi ieteiktu vērsties pie Klaķa kunga. Diemžēl, kā Bubesas kundze labi zinot, Klaķa kungam pēc nepatikšanām ar Latgales vēlētāju balsīm un citiem sīkumiem gadījušās zināmas domstarpības ar Korupcijas apkarošanas biroju, tā ka viņam uz laiku nācies vismaz formāli norobežoties no “Vienības” lietām.

Līdz ar to Bubesas kundze esot laipni aicināta sazināties ar Košeradena kunga priekšteci ekonomikas ministra amatā, tagadējo partijas “Vienība” ģenerālsekretāru Arti Pamparu. Viņa kompetencē, lūk, kā reiz ietilpst gan partijas taktikas definēšana atsevišķos jautājumos, gan to iekļaušana aktuālajā partijas dienaskārtībā. – Bubesas kundze, jūs taču esat pazīstama ar Pampara kungu, vai ne? – viņas iespējamo pazīšanos ar nosaukto kontaktpersonu kā pašsaprotamu lietu pieminēja simpātiskais ministrs.

Jā, pazīstama viņa, protams, bija. Vēl ministra amatā būdams, Pampars bija apmeklējis arī viņas tēva bēres. Tikai tāds sīkums – toreiz viņš vēl nebija kļuvis par vienu no spilgtākajiem piemēriem tam, kā valdošās partijas biedrs, faktiski pieķerts aiz rokas primitīvā korupcijā, izsprūk ar veselu ādu, pateicoties partijas ietekmei uz tiesībsargāšanas iestādēm un jo īpaši uz to pašu KABu.

Neredzamo piedienības robežu Pampars tomēr bija pārkāpis un publiski visbiežāk tika pieminēts komplektā ar savu “tumbočku”, kurā mistiskā, kaut skaidri nojaušamā veidā viņam bija radušies finanšu līdzekļi dažādām vajadzībām.

Lai partijas vadība izvairītos no viņam nopakaļ vējojošās smaciņas, Pampars kopš tā laika no valsts amatiem bija faktiski padzīts. “Vienībā” gan viņš ģenerālsekretāra amatu bija saglabājis, pateicoties savām vispārzināmajām “melnā kasiera” dotībām. Klaķim izlidojot, viņš partijas pastāvēšanai bija kļuvis faktiski neaizstājams.

Šis “tumbočku Pampars” tad nu bija tas cilvēks, pie kura Košeradens, ne aci nepamirkšķinot, nosūtīja Bubesu risināt viņas eksistenciālo problēmu. Pagāja vairākas stundas, līdz viņa spēja norīt šo krupi. Viņai, augstākā globālā līmeņa menedžerei, ir nācies krist tik zemu, ka viens trešās šķiras politiķītis–ministriņš tā vienkārši aizsūta viņu risināt savas problēmas pie vispārzināma neveikla mahinatora un blēža…

Bet nekur nevarēja likties, un vēl pēc dažām stundām viņa sēdēja iepretim solārijā pārcepinātam, ar uzbāzīgām smaržām aplietam indivīdam ar šaudīgu acu skatienu, briesmīgi košu, bezgaumīgu kaklasaiti un matu kodaļu “a ļa Elviss rīta agrumā”, kura, salīdzinot ar viņa ministrēšanas laika fotoattēliem, bija kļuvusi būtiski plānāka. Vārdu sakot, partijas ģenerālsekretārs un lietu kārtotājs atgādināja ne visai veiksmīgu suteneru kādā Kasablankas krogā.

Taču pirmais iespaids bija mānīgs. Kaut gan Pampara izturēšanās bija tikpat frivola kā viņa āriene, kaut kas viņa runas manierē un ķermeņa valodā izraisīja uzticību. Ar katru sarunas minūti Bubesai šķita – neskaitāmos gados viņai pirmoreiz patrāpījies cilvēks, kuru patiešām interesē viņas problēmas un kuram ir arī vēlme un iespējas tās atrisināt.

Kā profesionāls kāršu blēdis veselās četrās rūpīgi samaisītās kavās pārzina un jau iepriekš atpazīst katru izdalīto un pacelto kārti, tā “Vienības” ģenerālsekretārs pārdesmit minūšu laikā paspēja pārliecināt Bubesu – viņš kā īstens savas jomas profesionālis zina pareizo pieeju katram vērā ņemamam koalīcijas politiķim, partijai, frakcijai un grupējumam.

Pārsvarā gan pieeja tādā vai citādā veidā bija saistīta ar naudu vai cita veida materiālu izdevīgumu, bet nevarēja teikt, ka Bubesu tas īpaši izbrīnītu. Turklāt Pampars jau no pusvārda bija sapratis šo to, par ko Bubesai nepatika runāt skaļi.

Gan to, ka globālā līmeņa menedžerei būtu svarīgi saglabāt amatu tagad un tikt arī pie darba līguma pagarinājuma rudenī, vēl pirms Saeimas vēlēšanām, gan to, ka viņas tālākie plāni nebūt neaprobežojas ar “Way Baltica” projekta vadītāja posteni. Arī tas bija iespaidīgi – šķiet, Košeradens vispār nebija ticis līdz nojēgai, ko viņai īsti vajag.

Tā, tā, tā, ko mēs šajā situācijā varam, lietišķi un nedaudz monotoni uzskaitīja Pampars… Vismaz līdz vēlēšanām rudenī… Vislabāk – vienots valdošās koalīcijas atbalsts… Labi, labi, labi… Klučinskis pats nekur īpaši nejauksies, ja viņam pateiks, kā vajag rīkoties… Tātad mums vajag šo to pašiem, un jautājums ir – ko var piedāvāt zaļzemniekiem… Ja tos sakārtos, viss notiks… Mēs, protams, tad būsim kopā ar viņiem… Tēvzemnieki – nekas, nekas, šajā gadījumā tas nebūs ne dārgi, ne sarežģīti…

Pampara konstruktīvā dudināšana bija gandrīz vai hipnotiska. Kad to pēkšņi pārtrauca tiešs un skarbs – ko jūs, Bubesas kundze, vispār varat piedāvāt? – viņa jau nešaubījās ne mirkli. Jā, jā, jā, viņa ir nonākusi pie īstā cilvēka, kurš tikai izskatās pēc Tukuma pāķa uniznireļa, bet patiesībā savā jomā ir īsts Einšteins! Atbildi uz šādu jautājumu viņa bija pārdomājusi – un, sasodīts, jā, viņai bija gan, ko piedāvāt!

Jau iepriekš savu noderīgo idiotu piebarošanai Bubesa bija izmantojusi pāris sabiedrisko attiecību pakalpojumu konkursus, kuros shēma bija bezgala vienkārša, bet pietiekami efektīva. “Way Baltica” iepirkumā par komunikācijas stratēģijas izstrādi un īstenošanu uzvara jau divreiz bija piešķirta vajadzīgajam pretendentam, kurš bija gatavs sev paturēt nelielu daļu no atvēlētā pusmiljona, bet atlikušo daļu “atmazgāt” un jau “tīru” nodot tālāk konkrētiem noderīgajiem idiotiem un viņu pārstāvētajiem medijiem.

Tiesa, publiski parādījās daži neizpratnes pilni jautājumi – kāpēc gan ik pēc pāris gadiem dzelzceļa projektam būtu vajadzīga jauna komunikācijas stratēģija, ja reiz nekas būtiski nemainīsies. Taču pietika ar pāris mājieniem par to, kur vajadzētu aizplūst kādai daļai no iepirkumā “atmazgātās” summas, un nekādu jautājumu vairs nebija. Mediji Latvijā nudien nebija dārgi, pie sevis nosmēja Bubesa…

Protams, šajā reizē ar tādiem sīkumiem atpirkties nevarēja cerēt – bet arī viņas iespējamais piedāvājums Pamparam bija mērogu ziņā pilnīgi cits. Te bija, tā sacīt, šis tas kārdinošs gan lieliem, gan maziem. Bubesa izvilka no mapes planšeti un, Pampara atzinīgā skatiena pavadīta, ķērās pie sava saraksta.

Novērtē šo rakstu:

32
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...