Vai nākamais prezidents arī dalīs ordeņus savējiem un garāmgājējiem?
Elita Veidemane, Neatkarīgā25.05.2023.
Komentāri (34)
Iesaki rakstu: 
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Visticamāk, neviens negrasās strīdēties, jo lielos vilcienos un tvērienos viss jau ir sarunāts. Jautājums ir tikai par to, kurš politiskais spēks savā pusē ir dabūjis “zaļzemniekus” un kas šim spēkam ir piesolīts par iespējamo atbalstu vienam vai otram prezidenta amata kandidātam. Solītāju lomā šobrīd ir “Jaunā vienotība” un “Apvienotais saraksts” (AS). Un, protams, Uldim Pīlēnam negribētos eksperimentēt ar koalīciju: ja notiks eksperimenti, AS pavisam viegli var izkrist no aptveres.
Ievērojiet, visas kaut cik inteliģentās sarunas par prezidenta amata kandidātiem notiek tikai par diviem cilvēkiem - par Edgaru Rinkēviču un Uldi Pīlēnu. Kaut arī Elīna Pinto izrāda atzīstamu erudīciju valstiskās un individuālās drošības, ekonomikas un investīciju jautājumos, viņu gandrīz neviens neredz kā prezidenta amata kandidāti: viņas aktivitātes, braukājot pa Latviju un piedaloties pasākumos, visticamāk, ir “veltītas” nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kurās viņa startēs jau kā pazīstama kandidāte. No kuras partijas? Tas ir atklāts jautājums. Jo startēt no “progresīvistiem” - tas nav nopietni, kā teiktu Pīlēns.
Protams, neviens no kandidātiem neatklāj politiskā tirgus aizkulises, vien mēģina pārliecināt skatītājus, ka tāds tirgus neeksistē. Bet šī atturība skatītājus nepārliecina, un tirgus ir vieta, kur var kaut ko izdevīgi iemainīt, ne tikai nopirkt vai pārdot.
Kaut arī prezidenta pilnvaras nav diez ko plašas un varenas, viņa rīcībā tomēr ir iespējas ietekmēt procesus. To, ko nedarīja (vai tieši otrādi - darīja) aizejošais Egils Levits, varētu darīt ikviens no atnākošajiem prezidentiem. Piemēram, Levits karsti atbalstīja partiju finansēšanas likumu, jo “partijas tiek finansētas visur”. Kāpēc? Lai oligarhi tās nefinansētu. Nu nav mums oligarhu. Ja būtu - tad gan jau viņi atrastu iespējas finansēt “savas” partijas par spīti visiem likumiem. Bet ne jau par to runa: cilvēkiem nav nekāda prieka finansēt politpulciņus, kuri to tik vien zina kā bāzt roķeles nodokļu maksātāju kabatās.
Un kur tad vēl pagaidām esošā prezidenta nekritiskā attieksme pret valsts budžeta parakstīšanu - tā vietā, lai to atsviestu atpakaļ Saeimai, sak, pārstrādājiet! Vai arī pilnīgi neizprotama valsts augstāko apbalvojumu dalīšana garāmgājējiem un “pareizo” pīlīšu pūtējiem. Vai arī - prezidenta medaļu piešķiršana no politisko ratu pakaļas izkritušajiem, jo viņi, raugi, ir “sadarbojušies”. Nez, ar ko?
Nākamais prezidents varētu pievērsties būtiskām valsts problēmām, piemēram, rosināt diskusiju par investīcijām cilvēkos - kā minēja Elīna Pinto, - investēt veselībā, izglītībā, jaunradē. Ir jau, protams, skaisti atklāt ceļa zīmes lībiešu valodā vai parakstīt vēsturisko zemju likumu, taču - varbūt tomēr ir svarīgākas problēmas mūsu valstī?
No nākamā prezidenta gribētos sagaidīt skaidru vēstījumu par Latvijas latviskumu. Edgars Rinkēvičs ironiski izteicās, ka tagad nav tas laiks, lai izteiktos “dzīvosim draudzīgi” un “viss nav tik viennozīmīgi”. Ja kādam ir pretenzijas pret Latviju un pret sabiedrības centieniem veidot mūsu valsti latvisku, ja kāds vēlas šeit redzēt Krieviju, tad - lai ceļš kā galdauts, dodieties uz to valsti, kas atbilst jūsu ideāliem.
Šo domu atmiekšķēja Mārtiņš Bondars, runča Leopolda balsī tomēr aicinādams visus dzīvot draudzīgi un domāt pozitīvi: nav ko te, kā mēdz teikt, dzīvot pagātnē! Lai vēsture paliek vēsturei, dzīvosim nākotnei! - tāda bija biedra Bondara doma. Jā, kāpēc gan ne? Tikai jāatceras tas viedais teiciens: kurš pagātni pieminēs, tam aci izdauzīšu, bet kurš pagātni aizmirsīs - tam abas. Tas jāatceras tiem, kuri 31. maijā balsos par savu prezidentu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
