Iesaki rakstu: 
Vēlos dalīties ar savām pārdomām. Mana meita, sauksim viņu par Annu, šogad beidza 9.klasi. Viņai mācības nepadodas viegli, tāpēc jau laikus sākām gatavoties eksāmeniem. Īpaši ņemot vērā nervus prasošo pieredzi pēc sākumskolas beigšanas, kad ilgi nezinājām, vai atradīsies kāda vieta un kur, jo visas skolas jau bija piepildītas.
Meita piedzima “treknajos gados”, kad dzimstība Latvijā bija samērā laba. Visu gadu Anna papildus mācījās matemātiku un angļu valodu, pēdējos mēnešus pat atteicās no deju nodarbībām, lai vairāk laika veltītu mācībām. Saņemot eksāmenu rezultātus, bijām ļoti priecīgas – matemātikā 81%, angļu valodā 85%, latviešu valodā varēja būt labāk – 60%, bet pārāk par to neuztraucos, jo Anna ir grāmatu lasītāja un agrāk vai vēlāk valodas izjūta uzlabosies. Mierīgu sirdi iesniedzu dokumentus apkārtnes skolās, kurās likās jauki mācīties – 64. vidusskolā, Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, 6. vidusskolā, 49. vidusskolā, bet Teikas vidusskolā jau jūnija sākumā beidzās dokumentu pieņemšana.
Sākām gaidīt rezultātus, un liels bija mans apjukums, kad parādījās uzņemšanai ieteiktie bērni, jo mana meita nevienā skolā nebija. Ne tikai uzņemšanai ieteikto sarakstā, bet pat rezervē. Izmisīgi sāku meklēt, kur vēl 28.jūnijā var pieteikties. Izrādījās, ka, par laimi, Juglas vidusskolā un Natālijas Draudziņas vidusskolā vēl var dokumentus iesniegt, jo gan 84., gan 45. jau bija par vēlu.
Visu nākamo dienu pavadīju, raudot par valsti, kurai īsti nav vajadzīgs, ka dzimst daudz bērnu un viņi grib mācīties, jo tas viss prasa budžeta līdzekļus. Problēmas ar ķīmijas, fizikas un citu skolotāju trūkumu tiek risinātas, slēdzot vidusskolas klases un skolas. Vēl pagājušajā gadā 64. vidusskolā bija četras vidusskolas paralēlklases, šogad tikai divas, jo nav skolotāju.
Beidzās viss relatīvi labi. Nekad nebiju domājusi, ka būšu tik laimīga, ieraugot, ka vismaz Juglas vidusskolā Anna ir uzņemta. Protams, uz skolu būs jābrauc ar diviem transportiem un jāpavada ilgāks laiks, bet vismaz būs iespēja mācīties. Es zinu, ka formāli arī manā apkārtnē ir vidusskolas, kurās var mācīties – krievu skolas, jo mācībām vidusskolā jānotiek latviešu valodā, bet diez vai manai maigajai meitai, kura nezina nevienu vārdu krievu valodā, tā būtu piemērota vide un uzlabotos viņas latviešu valodas zināšanas.
P.S. Man visdziļākā pārliecība ir – kamēr neieguldīsim izglītībā, nebūs ne plaukstošas ekonomikas, ne arī kas cits. Piemērs ir Polija. Es kā augstskolas pasniedzēja esmu bijusi daudzās Eiropas universitātēs, bet tik daudz naudas, cik Polija iegulda savās augstskolās, nekur neesmu redzējusi. Viņu universitātes burtiski peldas naudā jau sen. Un, ja kāds ir bijis Polijā, tad redz, kā tās ekonomika plaukst un zeļ, viss attīstās.
Piemērs no mūsu pašu vēstures – 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā tagadējā Latvijas teritorija bija visizglītotākā visā reģionā. Šeit septiņu klašu izglītība jau tad bija obligāta, un es domāju, ka tāpēc mums ir jūgendstila mājas un viss skaistais un varenais centrs, kā arī uzplaukums Latvijas brīvvalsts laikā atšķirībā no Igaunijas, kur tāda centra nav. Tā varētu minēt vēl un vēl, kā izglītības kvalitāte un apjoms ir tieši saistīti ar valsts uzplaukumu vai atpalicību.
Arī mūsu pašreizējā atpalicība ir vislielākajā mērā saistīta ar haosu un badu izglītībā. Tas atstāj iespaidu uz visām sfērām, arī to, kādus politiķus ievēlam. Es nezinu nevienu valsti, kura plauktu un zeltu ar neizglītotu sabiedrību vai kur būtu izglītota sabiedrība, bet atpalikusi valsts.
Ja tiek teikts, ka valstij nav naudas, var noklausīties interviju ar airBaltic vadītāju Martinu Gausu radio šeit.
* Latvijas Mākslas akadēmijas docente
Attēlā - izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša
Seko mums 
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
