Vai miljonāram atļauts viss? Arī aizsargjoslā ieraktus būvgružus uzdot par vēsturiskās apbūves atliekām?
Pietiek lasītājs14.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kamēr vienus Latvijas iedzīvotājus epidēmija ir iedzinusi trūkumā un izmisumā, citiem šis ir īstais shēmošanas un iedzīvošanās laiks. Pastāstīšu par kādu salīdzinoši jaunu metodi, kuru izmanto ļoti naudīgi cilvēki, kas spēj „motivēt” vietējo varu, lai tiktu pie iespējas būvēties daudzu tik kārotajā Rīgas jūras līča
2020. gada vasarā Ventspils Dabas aizsardzības pārvaldes amatpersona – nosauksim viņu par Jāni –, pildot savus dienesta pienākumus, uz vietas apsekoja divus zemes īpašumus, kas atrodas Engures novada, Engures pagasta Apšuciemā.
Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieks pēc pārbaudes beigām secināja, ka abi īpašumi atrodas Baltijas jūras Rīgas jūras līča
Taču... zemes īpašnieki tā nedomāja un ķērās pie būtībā noziedzīgām – un tāds ir mans viedoklis - darbībām ar tiešu Engures pašvaldības amatpersonu piedalīšanos. Nauda atļāva, neformāli kontakti arī. Roka roku mazgā...
Ko darīt ar zemi, uz kuras nav nekādu vēsturisku būvju atlieku? Tika izdomāta inovatīva metode – ierakt būvgružus, kurus vēlāk amatpersonu izveidota komisija varētu “atklāt” un atzīt par vēsturiskas apbūves pierādījumu (attēlos). Līdz ar to arī „likumīga” iespēja ķerties pie būvēšanas aizsargjoslā būtu rokā.
Šāda rīcība manā izpratnē ir traktējama kā apzināta krāpšana un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, par ko būtu jāieinteresējas gan Valsts policijai, gan Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, gan, protams, vietējiem un arī centrālajiem medijiem.
Jo interesantāka šī situācija ir tāpēc, ka abi zemesgabali pieder nevis kādam vietējam bodniekam, bet gan Latvijā labi zināma miljonāra ģimenei, kuras galvam patīk runāt par pareizu Eiropas fondu sadali un citām valstiskām lietām.
Tiesa, šajā gadījumā miljonārs ir nolēmis pats palikt ēnā, līdz ar ko par zemesgabalu oficiālo īpašnieku ir „nozīmēta” viņa sieva. „Ja nu kas”, tieši viņai tad arī vajadzētu tiesībsargāšanas iestādēm atbildēt par kriminālajām darbībām.
Viss augstāk aprakstītais ir viegli pierādāms. Dokumentācija noteikti ir atrodama pašvaldībā un Dabas aizsardzības pārvaldē, konkrētos nekustamos īpašumus ir viegli noskaidrot, un nekas arī netraucētu uz vietas aplūkot, kā tad īsti izskatās „vēsturiskās apbūves atliekas”.
Savukārt pēc tam jau darbs būtu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kurš, kā izskatās, neraugoties uz saņemtajiem signāliem, nevēlas „strīdēties” ar Kurzemes pusē ļoti ietekmīgo miljonāru, kam savu „galu” pietiek arī Rīgā.
Tad nu jautājums – vai tiešām mediji atstās bez ievērības šādu klajas krāpniecības gadījumu? Vai arī ķersies pie lietas apstākļu noskaidrošanas? Lai turīgi blēži neiedomātos, ka šeit ir Krievija, kur tādiem kā viņi ir atļauts un iespējams viss?
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
