Iesaki rakstu: 
Decembrī vidējā elektroenerģijas cena Baltijā/Latvijā bija vairāk nekā 90 eiro par megavatstundu, Zviedrijā (4. zonā, ar kuru Baltijai ir starpsavienojums) vidējā cena bija 60 eiro, savukārt Somijā, (ar kuru mūs saista veseli 2 kabeļi, no kuriem jaudīgākais tagad ir pārrauts) – nepilni 39 eiro par megavatstundu. Šīs būtiskās cenu atšķirības ir saistītas ar to, kāds ir patēriņš un ģenerācijas portfelis katrā reģionā. Mūsu kaimiņi ir spējuši vairāk izmantot savu atjaunīgo energoresursu (AER) potenciālu. Mums šeit vēl daudz ir darāmā. Cik veiksmīgi tas izdosies, lielā mērā ir atkarīgs no lēmuma, kas politiķiem būs jāpieņem tuvākajā laikā, iespējams, jau šonedēļ.
Kā nonācām ķīlniekos?
Pašlaik jauniem AER projektiem ir rezervēti vairāk nekā 6000 MW pieslēguma jaudas pie pārvades tīkla. Latvijai, kuras patēriņa slodze caurmērā nepārsniedz 1000 MW, tas ir milzīgs apjoms.
Turklāt vairāk nekā 5000 MW pieslēguma jaudas tika rezervēts, piesakot attīstīt “saules parkus”. Zinātājam no malas tas radītu pamatotu izbrīnu un šķistu pavisam dīvaini - ņemot vērā reālo patēriņa līmeni, to, ka pie “Sadales tikla” jau ir pieslēgti vairāk nekā 600 MW saules ģenerācijas (mājsaimniecības un “mazie saules parki”), un to, ka šī gada laikā sadales tīklam pieslēgtā saules ģenerācijas jauda jau pārsniegs sagaidāmo patēriņa slodzi saulainajā laikā (600-800 MW). Tas ir – vēl nemaz nesākot realizēt šos pārvades tīklam pieteiktos “saules projektus”!
Šķiet, nevienam nav jāskaidro, kādu ietekmi tas atstās uz elektroenerģijas cenu saulainajos brīžos. Patērētājiem tā ir laba ziņa, bet “saules parku” attīstītājiem – liels izaicinājums.
Tad kādēļ mūsu pārvades sistēmas jaudas tiek aizņemtas, lai attīstītu “saules projektus” tādos apmēros, ar kuriem tiem nebūs iespējas strādāt rentabli? Tātad lielākā daļa no tiem nemaz netiks īstenoti.
OIK afēras cienīga shēma
Ņemot vērā, ka pieslēguma pieejamība ir galvenais ierobežojošais resurss un bez tā nav iespējama projekta realizācija, izmanīgi uzņēmēji gluži kā OIK afēras laikos, izmantojot nepilnības esošajā likumdošanā, pacentās “sashēmot” saviem projektiem vajadzīgos dokumentus, kas dod iespēju tiem rezervēt pieslēguma jaudu.
Shēma vienkārša – no sākuma pasteigties aizņemt ierobežoto pieslēguma jaudu ar “saules parka” projektu, jo tam atšķirībā no “vēja parka” nav nepieciešams veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (kas ir laikietilpīgs process). Pēc tam šo pieslēguma iespēju kā vērtīgu aktīvu ietirgot kādam reālam attīstītājam - pārshēmojot dokumentus tā, ka šī sev iegūtā pieslēguma ietvaros var attīstīt arī “vēja parku” (to tagad pieļauj MK noteikumi Nr.821), jo saules un vēja ģenerācijas profili pārklājas nenozīmīgi, līdz ar to ar vienu un to pašu pieslēguma jaudu var itin labi apkalpot abus projektus vienlaicīgi kā “hibrīdprojektu”.
Galu galā “saules parku” tad var arī vairs neuzbūvēt (ja tas vairs nav izdevīgi) un pasniegt to visu kā risinājumu efektīvākas pieslēguma jaudas izmantošanai – jo “saules parks” tīklu noslogo tikai par 10-12%, bet vēja parks apmēram trīs reizes vairāk!
Rezultātā godprātīgie attīstītāji ar “vēja parkiem” nonāk situācijā, ka tiem nemaz nav iespējams iegūt vajadzīgās pieslēguma jaudas, ja vien tie savu projektu nav sākuši attīstīt pāris gadus iepriekš.
Ir izveidojusies situācija, kad jauniem projektiem rezervētās jaudas būtiski pārsniedz patēriņa vajadzības, bet reālu projektu attīstība ir uz pirkstiem saskaitāma. Savukārt vairākus reālus projektus nav iespējas īstenot, jo visas pieejamās Augstsprieguma tīklu jaudas ir jau rezervētas.
Risinājums gaida Saeimas atbalstu
Lai risinātu šo situāciju, uz otro lasījumu Saeimā ir sagatavoti nepieciešamie grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā.
Tie paredz ieviest jaunu pieslēguma veidu – elastīgo pieslēgumu, kurš dod iespēju AST izsniegt papildu pieslēguma atļaujas ar nosacījumu, ka šo pieslēgumu pieejamība var tikt ierobežota par 10%. Tas dod iespēju piešķirt papildu pieslēguma jaudas jauniem “vēja projektiem”, pat ja uz šo pieslēguma vietu jaudu ir aizņēmis kāds “saules projekts”.
Savukārt, ja pieslēgums ir jau rezervēts “hibrīdprojektam”, tad grozījumi paredz pienākumu īstenot atļaujā paredzētās jaudas gan saulei, gan vējam, citādāk projekts netiks pieslēgts pārvades sistēmai (tas izslēdz shēmošanas iespēju - no saules uz vēju).
Šādi grozījumi rada iespēju izspiest no tirgus reāli dzīvot nespējīgos (“sashēmotos”) projektus un atbrīvot pieslēguma jaudas jauniem, konkurētspējīgākiem projektiem
Tāpēc, lai veicinātu tīkla atbrīvošanos no projektiem, kam nav attīstības perspektīvas, tiek noteikts īss termiņš, kurā attīstītājs var vienreizēji atteikties no rezervētas jaudas, saņemot atpakaļ rezervācijas maksas.
Tādējādi tiek radīta iespēja efektīvākai tīkla izmantošanai (kas nozīmē mazākas sistēmas izmaksas visiem lietotājiem), iespēja straujāk attīstīt jaunus elektroenerģijas ražošanas projektus, iespēja veidot godīgāku un stiprāku konkurenci starp projektiem, kas mums nozīmē iespēju saņemt lētāku elektroenerģiju. Rezultātā mēs visi no tā būsim ieguvēji.
Protams, “sashēmoto projektu” īpašniekiem tas nepatiks ļoti, un tie pacentīsies atrast “dzirdīgas ausis” starp politiķiem, lai tie palīdzētu nosargāt šo rūpalu. Un pavisam drīz mēs visi tos uzzināsim.
Ir atlicis vēl pēdējais solis – svarīgs solis gan mūsu ekonomiskās labklājības, gan drošības stiprināšanai.
Mums atliek tikai cerēt, ka šoreiz politiķi, apzinoties reālo situāciju, rīkosies atbildīgi, un neļaus šim lēmumam (ko sen jau gaida visa nozare) iestigt politiskajās Saeimas intrigās.
* Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
