Vai jauno Veselības ministrijas politiku var saukt par parasto fašismu?
Pēteris Apinis, ārsts08.07.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Veselības ministrija laipni paziņo, ka Latvijas iedzīvotāji tiks sadalīti divās grupās un katrai no tām būs pieejama dažāda – labāka vai sliktāka veselības aprūpe. Ministre to nosauc par pilno un pamata pakalpojumu grozu. Grupas tiek veidotas pēc principa – maksā vai nemaksā sociālo nodokli. Tiem, kas maksā – pilnais grozs, tiem, kas nemaksā – pamata grozs.
Ministrija uzskata, ka tas mazais grozs attiecas tikai uz kādiem 40 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tulkojumā tas nozīmē, ka sods par obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu neveikšanu ir iespējama pacienta nāve no sabiedrības veselību tieši neapdraudošām slimībām, piemēram, bronhiālās astmas, diabēta, asinsvadu slimībām, bet par soda izpildītāju ir izvēlēts ģimenes ārsts, kurš nodokļu nemaksātājam izskaidros mazā (pamata) groza saturu.
Latvijas publiskajā telpā izskan arī skaitlis, ka apdalīti tiks 120 tūkstoši nodokļu nemaksātāju, bet mans viedoklis ir, ka patiesība ir kaut kur pa vidu – ap 80 tūkstošiem cilvēku tiks tas pustukšais vai caurais grozs.
Viens ir veselības ministres laimīgais smaids un solījumi priekšvēlēšanu gaisotnē, kur viņa apgalvo, ka no onkoloģiskām slimībām un sirds slimībām jāmirst nebūšot pat nodokļu nemaksātājiem. Šie viņas solījumi ir pretrunā pašas radītajam Veselības aprūpes finansēšanas likumam.
Ja rūpīgāk palasa Veselības aprūpes finansēšanas likuma 8. pantu, tad tas definē valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumu, t.sk. 1. punkta 3. daļā nosakot, ka minimumā ietilpst ģimenes ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi un ambulatorai ārstēšanai paredzētās kompensējamās zāles psihisku un sabiedrības veselībai bīstamu slimību ārstēšanai. Pieņemsim, ka Anda Čakša definēs vēzi un sirds slimības par sabiedrības veselībai bīstamām slimībām.
Sadalīt iedzīvotājus divās grupās pēc kādas pazīmes nav nekas jauns. Ja grupu atšķirības ir pietiekami lielas (šajā gadījumā pilnais grozs pienākas vismaz 20 reižu lielākai ļaužu grupai nekā pustukšais grozs), tad sabiedrības vairākums šo ziņu uztver ar lielu entuziasmu un atsaucību. Piemēram, fašistiskajā Vācijā skaidri tika definēts, ka tajā otrajā grupā ietilpst ebreji, čigāni, psihiskie slimnieki, daļa invalīdu. Un viņiem tiešām valsts savu atbalstu ne tikai nesniedza, bet vēl vairāk–‘ šis grupas cilvēkus vienkārši iznīcināja.
Nav grūti paraudzīties vēsturē uz Padomju Savienību, kur cilvēki tika represēti pēc dažādām pazīmēm, piemēram, budži un kulaki tika aizsūtīti uz vietām, kur bija jārok rūda, bet kur viss veselības pamata grozs bija jods un aktīvā ogle.
1956. gadā tika izveidotas dzīvesvietas 101. kilometrā no Rīgas liekēžiem, proti vīriešiem, kas bija atgriezušies no izsūtījuma, kam Rīgā neļāva pierakstīties kā padomju varas ienaidniekiem, bet kas nevarēja iekārtoties darbā (nemaksāja nodokļus!), jo viņiem nebija pieraksta. Lieki teikt, ka 101. kilometrā dzīvojošajiem (piemēram, speciāli būvētās barakās pie Brīdagas kroga) nepienācās nekāda medicīniskā palīdzība.
Protams, esmu noklausījies visa veida politiķus, kas saka – tiem, kas nemaksā nodokļus, nepienākas laba medicīniskā palīdzība, jo viņi nemaksā naudu budžetā, kas uztur šo medicīnu. Un arī tos, kas apgalvo – valsts taču lielo grozu nodrošinās arī pensionāriem, bērniem, bezdarbniekiem (kuri ir reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā), Černobiļas atomelektrostacijas avārijas likvidācijā cietušajām personām, personām, kurām ir noteikta invaliditāte, tradicionālo reliģisko organizāciju mūkiem un mūķenēm klosteros un citiem. Taisnība, bet tik un tā 40 līdz 120 tūkstoši paliks bez palīdzības.
Pēdējā laikā esmu daudz pētījis, kas notiek ar bērniem, kas sasniedz 18 gadu vecumu un atstāj bērnu namus. Viņi nav dzīvei sagatavoti, saņem dzīvokli, bet īstu darbu dabū reti. Parasti strādā gadījuma darbus, nonāk nelāgās grupās vai netiešā svešu ļaužu kalpībā. Šiem jauniešiem Veselības aprūpes finansēšanas likums gatavs palīdzēt līdz 24 gadu vecumam, bet pēc tam ne. Lieki teikt, ka šajā grupā saslimstība ar dažādām kaitēm ir lielāka nekā populācijā kopumā.
Arī Latvijas laukos vēl pietiekami daudz mazu saimniecību, kas spēj saglabāt lauku vidi, apdzīvotību laukos, bet šajās saimniecībās dzīvojošie un strādājošie nereti nodokļus nemaksā. Ir gana daudz ļaužu, kas ar vienu likumu un veselības ministres izstrādātiem Ministru kabineta noteikumiem tiks padarīti par otrās šķiras cilvēkiem ar ļoti ierobežotām tiesībām uz veselības aprūpi.
Jebkuram iedzīvotāju dalījumam pēc nemedicīniskām pazīmēm, kas nosaka veselības aprūpes pieejamību un kas var izraisīt nāvi vai smagus veselības traucējumus, ir fašisma pazīmes. Atkārtošos– valstij ir pietiekami daudz resursu un veidu iekasēt nodokļus, bet šis uzdevums nav jāveic par cilvēka dzīvības vai veselības cenu.
Piezīme. Šī raksta autors vēlēšanās nepiedalīsies.
Pārpublicēts no la.vesels.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
