Iesaki rakstu: 
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Viss pareizi un varbūt Rainis tā arī ir domājis (nebija jau nekāds sporta žurnālists), bet teica gan cits klasiķis dzejā - Imants Ziedonis.
Nav gan jēgas skaldīties par niekiem, un nedomāju, ka tas liels ir grēks – kļūdīties, citējot klasiķi. Tas vien ir pluss, ka šāda klasika ir nosēdusies iekšējos failos.
“Piesiešanās” intervijā teiktajam nav nekādi C vitamīni, nav jau arī viduslaiki, kad sholasti esot ļoti ilgi strīdējušies par to, cik nelabo var vienlaicīgi sasēsties uz adatas smailes. Spriežot no šodienas skatupunkta, konstruktīva atbilde toreiz nav rasta. Vismaz es nezinu atbildi – cik tieši?
Viss kopsummā (iesaistīto vārdi un uzvārdi) vieš cerības, ka ar birokrātijas samazināšanu kaut kas arī, iespējams, ir izkustējies. Vai izdosies kaut kas ar neskaitāmo kontroles un uzraugu intitūciju samazināšanu?
To klātbūtne reizēm, šķiet,, ir kā to divu vīru melnā klātbūtne klasiķa J.Streiča filmā “Nepabeigtās vakariņas”, kuri veica “speckontroli pār specuzraudzību”, cieši vērojot.
Vai izdosies ar birokrātijas īsināšanu? Labs jautājums, filmā bija arī lieliskais P.Butkevičs ar savu neatlaidīgo jautājumu – kad un kur jūs esat piedzimis?
Bet to visu jau pavisam drīz varēs redzēt, gads tiko sācies.
Viestura ordeni būs pelnījis tas kuram izdosies samazināt birokrātijas smagsvaru un čempionvienību – būvvaldi kā šķiru kopsummā, bet tas, šķiet, nav pat plānos un nespīd mums kā iesaistītiem vērotājiem. Saprotu, būvvalde ir pašvaldību pārziņā un saucas arī nedaudz savādāk, bet vārds „kontrole” tur ir pat ne pārāk dziļi paslēpts.
Labi - varētu teikt, ka svētajos rakstos taču nav baušļa “Tev nebūs kontrolēt un “čakarēt” tuvāko”.
Nav, piekrītu. Taču tāpēc jau nepaliek vieglāka dzīve, piemēram, CSDD pārbaudē, trešo reizi ejot apskati ar iepriekš vienīgo atzīmēto defektu – stāvbremze ne pārāk. Viedie viņu satiksmes drošības irbīši var gari un plaši pastāstīt, kāpēc piedalīšanās satiksmē noteikti nav pieļaujama ar s...dīgu stāvbremzi.
Tikai redzot neseno statistiku par bojā gājušajiem uz ceļiem, manuprāt, katrs var saprast – stāvbremze nepalīdzēs uz ceļa ne ziemā, ne arī lietainā vasarā it nemaz.
Viņa gan tāpat nepalīdzēja aizsargāties arī ne pret Zolitūdes Maximas katastrofu un ne pret kādu dīvainīti, kurš bija nolēmis tomēr uzvarēt sarežgītajā cīņā par gāzes nelikumīgu pieslēgšanu Bauskas ielā, tādejādi vienlaikus sagādājot problēmas veselai mājai kurā dzīvo pie šī visa pilnīgi nevainīgi cilvēki.
Arī pret Ķekavas Krustkalnu lielo nelaimi nupat jaunajā projektā ar visiem dūmu detektoriem tajā - nē.
Birokrātijas apkarošanā varētu būt interese par to, vai kādam kādreiz izdosies likvidēt, piemēram, Valsts darba inspekciju?
Bet tas uz pēdējo laiku notikumu fona pat šķiet nepieklājīgs un mazsvarīgs jautājums. Ko dara Valsts darba inspekcija, šķiet, zina tikai viņi paši un, iespējams, nozares ministrs. Kam viņi vajadzīgi, ja valstī ir spēkā un funkcionē Darba likums? Labs jautājums, bet nav aktualitāte un ar aktuālajiem notikumiem arī nesasiesi.
Droši vien birokrātijas mazinātājiem izdosies atrast atbildi uz daudziem jautājumiem.
Esam taču labticīgi iesaistītie vērotāji un Raiņa atstātā literārā mantojuma cienītāji.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
