Vai Hamatovai, Ragozinam un citiem laiks atpakaļ uz “mātušku”, jeb – ar ko tādi principiāli atšķiras no “Meduzas” un “Novaya Gazeta”?
Imants Liepiņš28.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kamēr vēl atlikusī brīvā Krievija pārvācas uz Rietumiem, tajā skaitā Latviju, tikmēr mūsu sabiedrībā uzpeld jautājums: ko darīt ar tādiem krieviem, kas tikai tagad “pēkšņi sapratuši”, cik Putina režīms noziedzīgs?
Visiem ir skaidrs, ka Latvijā patvērumu atraduši kārtīgi, godājami krievi, ar kuriem Putina režīms nav varējis sadzīvot, tāpēc režīms vērsies pret viņiem. Labi zināms piemērs ir “Meduza” komanda, kas savulaik strādāja “Lenta.ru” un ko pilnā sastāvā atlaida, jo viņi pirms 8 gadiem atteicās rakstīt melus par Krimas aneksiju un karu Donbasā.
Vitālijs Manskis, Ukrainā dzimušais krievu dokumentālā kino režisors, jau labus gadus strādā pamatā no Rīgas un uz šejieni pārcēlis arī savu filmu studiju “Vertov” līdz ar festivālu “Artdocfest”.
Tagad viņiem pievienojusies “Novaya Gazeta” redakcija pilnā sastāvā, ieskaitot galveno redaktoru, Nobela Miera prēmijas laureātu Dmitriju Muratovu. Savulaik šo izdevumu kā pirmo pilnībā neatkarīgo Krievijas avīzi nodibināja deviņdesmito gadu sākumā; tagad tā atkal palikusi pēdējā.
Krievu nacionālistu rakstnieks Dmitrijs Savvins, kurš no Putina režīma puses izpelnījās kratīšanas un aizturēšanas, pirms daudziem gadiem ieguva politisko patvērumu Latvijā, dzīvo Liepājā, iemācījies latviski un tagad jau kļuvis par latviešu rakstnieku ar savu jaunāko romānu “Rīts brīvajā Latvijā. Antiutopija”.
Tad ir tādi cilvēki, galvenokārt mākslinieki, kuru darbs nav politisks, taču kuri savas patstāvības dēļ tāpat nepatīk Putinam. Kā piemēru var minēt Allu Pugačovu un Maksimu Galkinu — šie skatuves mākslinieki ne reizi vien izsmējuši un parodējuši Putinu, turklāt tik intelektuālā veidā, ka režīms nezina, kā atbildēt. Neliksi taču cietumā Pugačovu, kura kaut kādā oficiālā pasākumā it kā nejauši “aizmirst” somiņu uz klavierēm un pēc tam komentē — labi, ka neviens nav pievācis, nav jau tik vērtīga kā Krima.
Tādi cilvēki, starp citu, nav tikai Krievijā — arī Baltkrievijā cilvēkiem jādodas trimdas gaitās. Piemēram, folkmetāla grupas “Gods Tower” dziedātājam Vladislavam Navažilajam jau gadu jādzīvo Viļņā. Dzimtenē viņam piespriesti trīs gadi par “share” pogas nospiešanu kādam varai netīkamam soctīklu komentāram. Kad viņš tiks mājās, neviens nezina.
Tagad pie mums ierodas Čulpana Nail-kizi Hamatova, kas agrāk figurējusi kā “Putina personīgā aktrise”, bijusi pat viena no “uzticības personām”, kas formāli izvirzījusi Putina kandidatūru uz prezidenta vēlēšanām. (Krievijā “dovērennoje ļicō” ir juridisks termins: tie ir cilvēki, kas ar saviem personīgajiem parakstiem veido nelielu, īpaši atlasītu vēlētāju grupu, kas oficiāli izvirza kādu no kandidātiem. Jā, jūs nepārlasījāties: demokrātiskā valstī vēlētāji spriež, kādus kandidātus atzīt par pietiekami uzticamiem izvirzīšanai, tikmēr Krievijā liels gods skaitās, ja kandidāts Putins izvēlas tevi par uzticības personu, kas ir pietiekami uzticama, lai varētu uzticēt Putina pieteikšanu vēlēšanām.)
Hamatova tagad pēkšņi nomainījusi uzskatus uz pretējiem, kas nav slikti un katrā gadījumā ir tikai viņas personīgā izvēle, uz ko jebkuram cilvēkam ir tiesības. Taču no viņas biogrāfijas redzams, ka viņai ar režīmu bijušas “love-hate-love” attiecības. Nevajag slavēt cilvēku tikai tāpēc vien, ka tas pēc 20 gadiem režīma paspārnē izdarīja izvēli, par kādu citi jau paspējuši cietumā izsēdēties — sākot no miljardiera Hodorkovska, turpinot ar Jakutijas šamani un beidzot ar “Pussy Riot” dalībniecēm.
Hamatovu vienlaikus var uzskatīt par piemēru tam, kā cilvēki līdz pēdējam turas pie Putina Krievijas, izmantojot visas iespējas pelnīt lielu naudu un rēgoties Putina apmaksātajos propagandas mediju resursos, un “izdara personīgo izvēli” tikai tad, kad šai Leiputrijai gals klāt jebkurā variantā.
Šādus cilvēkus nevajadzētu tagad glorificēt un atbalstīt. Cieņu un atbalstu ir pelnījuši tie, kas nostājās pret Putinu un viņa režīmu tad, kad režīms bija savā apogejā un kad iestāties pret to — jebkādā veidā — nozīmēja aresta draudus, piekaušanu vai pat nāvi no lodes (Ņemcovs) un radiācijas (Ļitviņenko). Nosodīt cūku stalli tikai tad, kad pēc 20 gadiem beidzot sile tukša un sasista, tad beidzot aicināt visus vienreiz izvākties no mēsliem — tā nav īsti uzskatāma par pilsonisko nostāju, ja tiek izteikta kombikorma padeves apsīkuma dēļ.
Vēl būs jautājums par tādiem kā Leonīds Ragozins (tas, kurš žurnālists un visvisādu nezināmu finansētāju atbalstītu, tikai ne brīvajā tirgū strādājošu, mediju projektu darbonis — nevis tas Rogozins, kurš žurnālists un “Roskosmosa” priekšnieks).
Latvijas auditorijas nosodījumu Ragozins jau izpelnījās, iepriekšējos gados atkārtojot Kremļa naratīvus par “neonacistiem” un “ļauno Azovas” pulku — to pašu, ko rašisti līdz ar civiliedzīvotāju tūkstošiem tagad cenšas iznīcināt “Azovstaļ” rūpnīcas drupās. Ragozinam vienreiz jau draudēja uzturēšanās atļaujas nepagarināšana. Varbūt tiešām tādiem laiks atpakaļ uz “mātušku”?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
