Iesaki rakstu: 
Pagājušā gada 3.jūlijs bija karsta diena ne tikai meteoroloģiskā ziņā, bet arī Latvijas futbola pasaulē. Latvijas Futbola federācija kongresā izraudzījās jaunu prezidentu. Un uz šo amatu ārkārtīgi mērķtiecīgi un alkatīgi pretendēja arī iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens.
Ar nepārprotamu un ārkārtīgi pārliecinošu balsu pārsvaru par Latvijas Futbola federācijas prezidentu tika ievēlēts Vadims Ļašenko. Viņš saņēma 96 balsis, kamēr S. Ģirģens tikai nožēlojamas 26 balsis. Seši delegāti neatbalstīja ne vienu ne otru.
Kaut kur aizkulisēs klīda runas, ka zaudēšanas gadījumā ministrs esot gatavs atriebties tiem, kas par viņu nebalsoja vai balsoja pret viņu. Vai tas atbilst patiesībai vai ne, vai tiešām no viņa mutes izskanējuši šādi apgalvojumi, protams, nekad netaps zināms. Tomēr runas klīda un klīst vēl arvien. It īpaši saistībā ar notikumiem, kas notika drīz pēc kongresa un par kuriem tieši un nepārprotami ir atbildīgs tieši iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens.
Proti, vispirms 25.augustā parādījās ziņa, ka tieši ar iekšlietu ministra Sanda Ģirģena gādību un atbildību Latvijas nevēlamo personu sarakstā iekļauts Latvijas virslīgas futbola kluba “Ventspils” šefs. Bet 9.decembrī arī Latvijai nevēlamo personu sarakstā tika iekļauts vēl viens personāžs, kas neatbalstīja iekšlietu ministra Sanda Ģirģena nonākšanu Latvijas Futbola federācijas prezidenta amatā. Proti, trīskārtējās Latvijas futbola čempionvienības “Riga FC” īpašnieks, Eiropas Savienības valsts Kipras pilsonis Sergejs Lomakins, kuram sieva un bērni ir Latvijas pilsoņi, arī tika iekļauts tā dēvētajā “melnajā sarakstā” jeb Latvijas nevēlamo personu sarakstā.
Vai tā ir iekšlietu ministra Sanda Ģirģena solītā atriebība? Droši vien atbilde uz šo jautājumu nekad netiks saņemta. Tomēr, tā kā iekšlietu ministra Sanda Ģirģena pieņemtais lēmums par Sergeja Lomakina iekļaušanu Latvijai nevēlamo personu sarakstā ir apstrīdēts Augstākajā tiesā, tagad būs iespēja pārliecināties, vai arī Augstākās tiesas tiesneši un konkrēti Andris Guļāns, kura izskatīšanā nonākusi viena no šīm lietām, tāpat iet atriebes kārā iekšlietu ministra Sanda Ģirģena pavadā.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
