Iesaki rakstu: 
Iespējams, ka”’ brīnums” notiek vismaz reizi katra cilvēka dzīvē, jautājums, vai spēj to piefiksēt. Ir novērots, ka subjekts, kas tikko izķepurojies no nopietnas ķezas, kur, loģiski spriežot, rezultātam vajadzēja būt citādam, aizdomājas un izvērtē savu dzīvi un vērtības. Bet tas parasti ilgst neilgi, un viss aiziet vecās sliedēs.
Runā, ka Dievs dod cilvēkam pārbaudījumus tik daudz, cik tas spēj pavilkt. Zināma loģika tur ir, jo diez vai būtu labi, ja visi staigātu šai saulē pastāvīgi laimīgi un pašapmierināti. Tomēr jautājums nav viennozīmīgs. Gadījums iz dzīves. Vīrs spēka gados iet boja muļķīgā negadījumā (sadeg iesprostots sasistā auto). Māte, kas audzinājusi vienīgo dēlu bez tēva, bieži cīnīdamās ar trūkumu, apglabā dēlu un pēc divām nedēļām nomirst. Tātad nepavilka. Acīmredzot jautājums jāatstāj kategorijā „cilvēka prātam neaptverams”.
Šis bija izvilkums no mana raksta par ticības un reliģijas jautājumiem, kas tika publicēts šajā portālā vairāk nekā septiņus gadus atpakaļ - https://www.pietiek.com/raksti/par_ticibu,_religiju_un_vertibam.
Bet šoreiz ne tik daudz pa to. Kopš 26. februāra kristīgajā pasaulē ir iestājies Lielais gavēnis, laiks, kad būtu jāatsakās no izpriecām, jāierobežo ēšanas prieki un jānododas pārdomām par mūžīgo, jo, kā zināms, tad tukšā dūšā domājas labāk. Dīvainā kārtā šogad tas sakritis ar “Covid-
Neiedziļinoties jautājumā par to, vai tas ir Dieva sods, brīdinājums vai kosmiskā karma par cilvēku grēkiem un dabas postījumiem, vēlos paust dažas domas par tā saucamo vērtību skalu, absolūti nepretendējot uz to kā “patiesību pēdējā instancē”.
Domājams, ka katra indivīda dzīvē ir bijuši vairāk vai mazāk skarbi satricinājumi vai, ja vēlaties, pārbaudījumi. Kāds pēc likteņa trieciena dabū sirmu matu šķipsnu, pārskata savu vērtību skalu un iegūst papildu dzīves gudrību, cits neko nepārskata un uztver to kā neveiksmi, kurā ir vainīgi citi, vēl kāds cits vienkārši uzmet sev cilpu kaklā.
Likteņa sūtītie pārbaudījumi var attiekties kā uz atsevišķu indivīdu, tā arī uz indivīdu grupām vai pat veselām sabiedrībām. Ja runā par pēdējām, tad kolīziju vaininieki, kā likums, ir pašas cilvēku kopas vai sabiedrības. Neiedziļinoties senākā vēsturē, pietiek atcerēties abus pasaules karus un pierādījumu piestādīšana šeit nav nepieciešama.
Tāpat ir skaidrs, ka atsevišķi indivīdi, lai arī cik liela vara viņu rokās nebūtu, nav spējīgi “savārīt ziepes” bez attiecīgās sabiedrības atbalsta. Otra likumsakarība - pēc saņemtiem likteņa sitieniem atsevišķi indivīdi vai to kopas pārskata savu pasaules uztveri, tomēr, paiet zināms laiks, un viss ieiet vecajās sliedēs. Indivīda gadījumā šis laiks var pat būt pat mazāks par gadu, sabiedrībām- -desmit un vairāk.
Kas tad varētu būt tas, kas traucē izvairīties no nopietnām problēmām. Būtībā tie ir tie paši Bībeles baušļi, kuri konsekventi netiek ievēroti. Var jau apņirgt reliģiju kā tādu, tomēr apstrīdēt šīs desmit lietas nav iespējams. Lūk, pirmais no tiem - “Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man”. Šaurākā nozīmē tas nozīmē neradīt sev elkus, kā tas notika Staļina padomijā vai Hitlera Vācijā, un attiecināms arī uz šodienas Krieviju, savukārt plašākā nozīmē to var attiecināt uz tādiem “elkiem” kā mantrausība, godkāre un varaskāre, par ko arī vēlos parunāt konkrētāk.
Manā skatījumā šīs pēdējās trīs “vērtības” nāk mantojumā no padomijas un izteikti saskatāmas tā saucamajā postpadomju telpā, tai skaitā arī Latvijā, bet it īpaši Krievijā, kas sevi pasludinājusi par mantinieci PSRS - greizo spoguļu karaļvalsti, kur gaļas izcirtējs sociālajā piramīdā atradās vairākas pakāpes augstāk par inženieri, bet piramīdas augšgalā bija iekārtojies partijas funkcionārs, kurš radīja pievienoto vērtību tikai ar mīnusa zīmi. Principā tas modelis ar čomu būšanām, blatiem un kukuļdošanu lielākā vai mazākā mērā ir pārnests uz šodienu postpadomju valstīs, pielāgojot to kapitālismam, tā teikt, “kapitālisms priekš savējiem”, un ar brīvo tirgus ekonomiku šeit nav ne mazākā sakara.
Kāds pateiks - atkal jau kārtejais rusofobiskais raksts. Vispār jau nebūtu to Krieviju tā izcēlis, lai jau vārās savā sulā, ja vien tur valdošā kliķe necenstos uzspiest savu “vērtību skalu” pārējai pasaulei, uzpērkot un korumpējot, kur vien tas iespējams. Pateikšu vēl vairāk – nebūtu iebildumu sadarboties ar šo valsti, ja no šīs sadarbības varētu iegūt ko vērtīgu, un nav runa par dabas resursiem, kuru nozīme ekonomikā pamazām izzudīs, bet gan par tādām lietām kā modernas tehnoloģijas un efektīva valsts pārvalde, ko ņemt par piemēru. Sorry, bet tuvākā nākotnē tur neko tādu nesaskatu.
Turpinot tēmu par vērtību skalu greizo spoguļu karaļvalstī, daži piemēri. Krievijas valsts uzņēmuma Rosņeftj vadītājs un Putina “cīņu biedrs” vēl kopš Pēterburgas laikiem Igors Sečins ir iegādājies 5 stāvu (!) dzīvokli prestižā Maskavas rajonā. Vai kāds var man paskaidrot, kādā velna pēc vienai ģimenei ir vajadzīgs dzīvoklis piecos līmeņos - https://youtu.be/Rl7i79_UyU4
Jāpiebilst, kas tas tālu nav vienīgais šī “topmenedžera” īpašums. Vārdu “topmenedžeris” ieliku pēdiņās, jo neko izcilu šis kungs savā amatā nav paveicis, drīzāk gan otrādi, ja piemin naftas karu ar Saūda Arābiju, kura konsekvences Krievijas ekonomikai var izrādīties visai bēdīgas, ja atceramies naftas cenu krituma izraisīto defoltu PSRS ar sekojošu šīs valsts sabrukumu.
Vēl viens spožs piemērs. Bijušais atslēdznieks un Putina miesassargs, bet tagadējais Krievijas Nacionālās gvardes vadītājs Viktors Zolotovs - https://youtu.be/kdhauZIebdw
Labi. Liksim mierā Krieviju. Lūk piemērs no šejienes ikdienas - jau pirmajās klasēs sīcis, kurš nevar palielīties ar planšetdatoru vai krutu viedtālruni, pārējo klasesbiedru vidū tiek uzskatīts par nepilnvērtīgu un izstumto. Bļin, vecāki, kādu piemēru Jūs rādāt!
Vēl viena lieta, ko gribu pieminēt. Tā ir komercializācija visās dzīves sfērās. Kaut kā nav dzirdēts, ka pēdējo 30 gadu laikā ir radīti kādi šedevri mākslas jomā, kā tas bija, piemēram, rokmūzikā pagājušajā gadsimta 60. un 70. gados. Nu nevar radīt kaut ko vērtīgu un paliekošu, ja pirmajā vietā ir peļņa, bet ne radošums.
Apkopojot šeit uzrakstīto, kādi var būt secinājumi? Acīmredzot visas iepriekšējas kolīzijas senākā un ne tik senā cilvēces vēsturē nav bijušas pietiekamas, lai ļaudis nāktu pie prāta. Varbūt vajag kaut ko šerpāku, piemēram, kodolbumbošanu, par ko tā tīk runāt Kremļa saimniekam (Putina atklāsme - “mēs nonāksim paradīzē, bet viņi nosprāgs”).
Žēl tikai, ka “nosprāgs” tie, kas to vismazāk pelnījuši, savukārt, tie, kas pelnījuši, pavilks savu dzīvi vēl kādu laiku Altaja kalnu bunkurā vai līdzīgā vietā - https://youtu.be/0X5wVDCbiMs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
