Vai Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Garisons, iepriekš zināms kā Kurnosovs, šoreiz tomēr neizspruks sveikā?
Pietiek lasītājs10.05.2023.
Komentāri (41)
Iesaki rakstu: 
Aizsardzības ministrijas 220 (vai 330) miljonu afēra sāk pamazām noklust, bet galvenais vaininieks it kā nekas nebūtu bijis turpina ieņemt savu augsto amatu. Runa protams ir par Jāni Garisonu – agrāk pazīstamu kā Jāni Kurnosovu.
Stāsts, kāpēc Jānis, beidzot darbu Ārlietu ministrijas NVS sadarbības nodaļā, mainīja uzvārdu, ir ļoti interesants, bet par šo gan citu reizi. Šoreiz ne par uzvārdu, bet par J.Garisona unikālo spēju no jebkurām nepatikšanām tikt sveikā cauri. Uzskaitīsim tikai dažas no skaļākajām lietām.
- Bruņmašīnu Patria iepirkums.
- CVRT iepirkums ar tālāk plānotajiem apjomīgajiem remontdarbiem un rezerves daļu iepirkumiem.
- Slavenais patronu iepirkums, kur ražošana ilgi netika uzsākta, bet "ražotāja" rēkini tika apmaksāti regulāri, jo līgums tika noslēgts uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem valstij. Uzminiet, kurš bija līguma parakstītājs no Aizsardzības ministrijas puses?
Par augstāk minētajiem iepirkumiem bija ļoti izsmeļošs trauksmes cēlēja ziņojums, kuru var atrast YouTube, tāpēc šoreiz vairāk par pēdējo un skaļāko lietu - 220 miljonu pārtikas iepirkumu.
Sāksim ar pretrunām ministrijas pārstāvju paustajā:
1. Sākumā J.Garisons paziņo, ka viņam neesot kristāla bumbas un bez tās viņš par notiekošo ministrijā neko nezinot, arī par 220 miljonu vērtu iepirkumu ne.
2. Pēc tam aizsardzības ministre Ināra Mūrniece nāk klajā ar paziņojumu, ka tieši J.Garisons bija tas, kurš par šo aizdomīgo iepirkumu uzrakstīja iesniegumu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā.
Tad kā īsti tur bija? Zināja J.Garisons par šo iepirkumu vai nezināja? Bija J.Garisonam kristāla bumba vai nebija? Ministrijas labākie juristi šobrīd lauza galvas, kā lauzt līgumu ar pārtikas piegādātāju. Ministrijā šobrīd notiek dienesta izmeklēšana, lai saprastu, kas ir atbildīgs par šo līgumu.
Vai tiešām visu šo nevarēja vienkārši novērst, vai tieši J.Garisonam nebija iespēja noraut STOP krānu un procesu apstādināt?
Ja J.Garisons būtu pildījis savus amata pienākums apzinīgi, tad ministrija būtu izvairījusies no šī skandāla un nebūtu cietusi NBS reputācija. Ministres kundzei vajadzētu šo lietu vērtēt, vai aizdomīga iepirkuma neapturēšana bija vienkārši nolaidība vai arī kas cits? Vai valsts sekretāra pienākums nav uzraudzīt darbu ministrijā?
Tālāk par summām: ir absolūti skaidrs, ka J.Garisons vispār nav informēts par summu, ko NBS tērē pārtikas iegādei. Sākumā J.Garisons saka, ka summa, kas paredzēta 5 gadiem, ir 8 miljoni. Kaut gan NBS gadā pārtikai iztērē aptuveni 10 miljonus.
Par J.Garisona zināšanām aizsardzības sfērā liecina arī fakts, ka š.g. 29.03 LETĀ parādījās ziņa "Latvija cenšas paātrināt HIMARS un pretkuģu raķešu sistēmu piegādi", kurā minēts, ka J.Garisons ir devies uz ASV, lai paātrinātu HIMARS piegādi Latvijai. Interesanti, protams, būtu saprast, kā tieši J.Garisons iedomājās šo paātrināšanas procesu? Kā J.Garisons varētu ietekmēt privātas kompānijas darbu un paātrināt ražošanas jaudu?
Neskatoties uz visiem J.Garisona pūliņiem pierunāt rūpnīcas strādniekus strādāt ārāk, š.g. 15.04. parādās ziņa "Mūrniece cer paātrināt «Himars» un krasta aizsardzības sistēmu iegādi", - tas tik pierāda to, ka jau atkal J.Garisons netiek galā ar saviem pienākumiem vai arī tas vienkārši ir labs aizbildinājms polittūrismam.
Cik vēl Aizsardzības ministrijas ierēdņu brauks uz ASV paātrināt Himars rūpnīcas strādniekus par nodokļu maksātāju naudu? Būtu labi, ja Saeimas deputāti pajautātu Aizsardzības ministrijas ierēdņiem, vai galu galā ir sanācis paātrināt ražošanas procesu?
Neskatoties uz to, ka J.Garisons acīm redzami netiek galā ar saviem pienākumiem, viņam vēl ir uzticēti VAS "Valsts nekustamie īpašumi" padomes "pagaidu" priekšsēdētāja pienākumi. Kā pagaidu loceklis J.Garisons VAS "Valsts nekustamie īpašumi" darbojas kopš 2019.gada, un, kā teica kādreiz, - nekas nav pastāvīgāks par pagaidu risinājumu.
Šobrīd gan izskatās, ka virs J.Garisona galvas ir savilkušies mākoņi, jo Vecrīgā klīst runas, ka kādā Siguldas dārzā sarunas par J.Garisona nomaiņu jau ir notikušas, vienīgi kāda Ināra šo nomaiņu apsolījās veikt pēc prezidenta vēlēšanām, jo, kā zināms, Ināra vēl joprojām ļoti cer uz šo augsto amatu un uz to, ka partija tomēr, neskatoties uz nespēju tikt galā ar pārtikas iepirkuma skandālu, viņu uz šo amatu izvirzīs otrajā kārtā, tāpēc vēl viens skandāls viņai šobrīd galīgi nav vajadzīgs.
Vai laikā, kad notiek karš Ukrainā tik augstā amatā mums ir vajadzīgs ierēdnis ar neskaidru biogrāfiju un apšaubāmu kompetenci?
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
